Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Konkrēts, tiešs un nepastarpināts stāsts no personīgās pieredzes: kā čekas aģentam Jānim Rokpelnim padomju varas uzdevumā uz ilgiem gadiem izdevās nobremzēt Intas Riekstiņas literāro darbu, noorganizējot viņas nepublicēšanu padomju laikā.

Iedomāsimies situāciju, kad neskaitāmu sieviešu izsekošanā un uzmākšanās gadījumos vainotais producents Hārvijs Vainstīns sniedz lielu interviju, kurā atzīstas: jā, es izvaroju sievietes, un es viņas pēc tam vēl centos apklusināt visādos nelikumīgos un kriminālos veidos! Un visa sabiedrība uzgavilētu: „Lūk, kāds malacis! Visu pateica, kā ir! Nekādā gadījumā tādu nedrīkst likt cietumā! Ja pats atzinās, ka bijis draņķis, tad tas vairs neskaitās draņķis!”

Apmēram tāda sajūta radusies Tukuma autorei Intai Riekstiņai, kura mēģināja astoņdesmito gadu vidū ienākt Latvijas literatūrā, bet trāpīja uz čekas aģentu Jāni Rokpelni, kurš tobrīd strādāja par redaktoru.

- Kāds tolaik bija tipiskais jauno autoru ceļš literatūrā?

- Diezgan līdzīgs šā brīža jaunajiem. Arī mēs astoņdesmito gadu sākumā piedalījāmies Jauno autoru seminārā un skolēnu radošajā nometnē „Aicinājums”. Tur es iepazinos ar Viktoru Avotiņu, no kura centos mācīties, un braucu apgūt radošo darbu arī pie Imanta Ziedoņa, ja viņš varēja atrast laiku darbam ar jaunajiem. Tolaik vecie autori un tulkotāji bieži jaunos apmācīja individuāli. Es vēl tagad esmu viņiem ļoti pateicīga, jo toreiz nevienam vēl nenāca prātā tāda „Literārā Akadēmija”, kāda ir kopš 2005. gada. Kad man pienāca laiks sākt publicēties (manus darbus jau drukāja mūsu rajona avīze), tad mani līdz ar kādiem 30 dzejoļiem nosūtīja pie Jāņa Rokpeļņa. Viņš izlasīja manus darbus un teica šādus vārdus: „Tev ir labi darbi, bet publicēt es tevi nekad nepublicēšu, jo tev nav vajadzīgās „aizmugures”!”

- Kā tas bija jāsaprot?

- Es to nesapratu 35 gadus, līdz šajā gadumijā izlasīju rakstu Neatkarīgajā. Toreiz domāju: kas gan tā var būt par „aizmuguri”, ja Latvijas literārā vide vienmēr bijusi draudzīga un izpalīdzīga, mums nekad nav bijuši raksturīgi kaut kādi rakstnieku grupējumi, kas dotu vai pieprasītu „aizmuguri”? Tagad es beidzot sapratu, kādu „aizmuguri” Rokpelnis bija domājis: čekistu aizmuguri!

- Kāpēc čekistiem nepatika jaunā autore, kas nebija paspējusi – vismaz pēc okupācijas varas mērauklas – neko īpaši nosodāmu vēl izdarīt?

- Mana vecmāmiņa Otīlija Grunts no 1930. līdz 1939. gadam strādāja ierēdnes amatā Kara ministrijā, Latvijas Republikas armijas štābā. Tur viņa iepazinās ar manu vectēvu Leopoldu, kurš 1939. gadā (beidzamajā gadā pirms okupācijas) paspēja pabeigt karaskolu Liepājā. Viņa kurss virsnieku zobenus un diplomus saņēma tieši no Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa rokām.

Mans vectēvs bija viens no tiem Latvijas Republikas virsniekiem, kuru Baigā gada laikā bija paredzēts noslepkavot Litenē, taču viņam izdevās izbēgt. Vācu okupācijas laikā viņš atbildēja par Vērmahta tanku remontdarbnīcām, tāpēc viņu pēc kara čekisti ieslodzīja filtrācijas nometnē, tad nosūtīja Gulagā uz Sibīriju. Arī no turienes viņš mēģināja izbēgt, bet tika notverts un drīz pēc tam gāja bojā. Savukārt vecmāmiņa izglābās no Sibīrijas tikai tāpēc, ka viņa mūsu Kara ministrijā strādāja kā civilā darbiniece, nevis militārpersona, un nebija atrodama armijas personālsastāva sarakstos.

Tātad tāpēc, ka mani vecvecāki bija nelokāmi Latvijas patrioti, manus tekstus padomju laikā publicēt nedrīkstēja: nav noslēpums, ka inteliģenci kontrolējošie čekisti tādu nostāju ieturēja pret daudziem autoriem. Bet šomēnes beidzot sapratu, ka čekisti bija norīkojuši Rokpelni, lai tas šo lēmumu īstenotu dzīvē!

- Vai Rokpeļna nostājai bija svars?

- Rokpeļņa vārdi pilnībā piepildījās: visus padomju gadus ne Literatūra un Māksla, ne Karogs neievietoja nevienu manu rindiņu. Interesanti, ka literārā redaktora funkciju kādu laiku vēlāk nodeva Andrim Jakubānam, bet Rokpeļna iedibinātā nostāja palika nemainīga: kad biju aizbraukusi pie Jakubāna (toreiz – ar kādām esejām un prozas gabalu), arī viņš atkārtoja Rokpeļna frāzi, ka mani nevarot publicēt, jo neesot „aizmugures”.

- Tomēr čekistu aģents Rokpelnis bija izņēmums, nevis „norma” latviešu literātu vidē.

- Nešaubīgi! Kad es nevarēju saņemt profesionālu kritiku no Rokpeļņa un Jakubāna, man ieteica sameklēt Uldi Bērziņu, kurš jau tolaik bija zināms kā īsteni erudīts un skarbs literatūras analizētājs, padsmit valodu pratējs. Strādāju tolaik Bulduros, un izrādījās, ka Bērziņš tikko tur no kaut kāda krieva atpircis māju – ievēroju viņu vietējā veikalā kaut ko meklējam. Kad aizgāju pie viņa, Bērziņš vēl nebija remontu pabeidzis. Jāteic, Ulda Bērziņa attieksme bija diametrāli pretēja: no izslavēti bargajiem viedokļiem par maniem tekstiem nebija ne vēsts. Mēs ilgi un sīki runājām par literatūru un tulkošanu, līdz Bērziņš ieteica man pamēģināt iestāties literatūras institūtā Maskavā vai Pēterburgā. Es nezinu, vai Bērziņš nojauta, ka Latvijā man kāds ir nolēmis slepeni ieriebt, taču viņa doma bija skaidra – ja nav iespējama izaugsme šeit, tad jāmēģina to izdarīt citur! Uldis Bērziņš mani nosūtīja uz Rakstnieku Savienību pie Jāņa Petera un Māras Misiņas, kas man deva labus padomus, tādu kā ilgu „instruktāžu”, un man sekmīgi izdevās iestāties M. Gorkija vārdā nosauktajā Literatūras institūtā Maskavā, kur jau studēja Amanda Aizpuriete un citi autori, tulkotāji, atdzejotāji. Bet Latvijā es nevarēju neko nopublicēt, jo Rokpeļņa teiktais palika spēkā.

- Kad šis lietuvēns beidzot bija no kakla nost?

- Piedzima abi mani bērni, institūtā studēt līdz ar to vairs nebija iespējams, un es kādu laiku ar radošo darbību noņēmos maz, jo vienlaikus piedalījos arī folkmūziķu un t.s. „Austras bērnu” pasākumos. Rakstīt tā pa īstam atsāku pēc mūsu neatkarības atgūšanas deviņdesmito vidū, kad sāku darboties vairākos reģionālajos medijos. Taču visu mūžu esmu palikusi tāda „puspagrīdes” autore, un šī situācija savulaik aizsākās tieši pēc manas nokļūšanas pie čekistu aģenta Rokpeļņa! Mana pirmā īstā grāmata „Zīmes” varēja iznākt tikai 2012. gadā, un arī tas pats notika vienīgi ar Nacionālās apvienības atbalstu. Tāpēc es aicinu visus, kam ir bijusi saskare ar čekistu „partneri” Rokpelni vēl padomju laikā, kārtīgi apdomāt savu pieredzi un izdarīt slēdzienus no jauna! #MeToo!

PIETIEK lasītājiem savulaik bijusi iespēja lasīt Intas Riekstiņas eseju, kas tapusi, viņai strādājot 2011. gada tautas skaitīšanā: https://www.pietiek.com/raksti/ta_ka_pec_viena_kartiga_kara

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Evika Siliņa ir ar pautiem, Jānis Citskovskis – žmogs, bet Krišjānis Kariņš – princese, kas neuzņemas atbildību

FotoĻembasts ap tā saucamajiem bijušā premjera Kariņa lidojumiem vēl tālu no atrisinājuma, lai gan nu jau nepārprotami ir redzama un saprotama šo notikumu gaita, būtība un galveno aktieru lomu sadalījums. Izrādes režisori ir no valdošās partijas, kas pēdējā pusgada laikā centās atrisināt otrā plāna samezglojumu – proti, kurš būs šajā skandālā malējais. Un, lai gan par tādu tagad ir sazīmēts bijušais Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis un vēl pāris ierēdņu, nav šaubu, ka, pateicoties ierosinātajam kriminālprocesam, viņam blakus nostāsies arī “Jaunās vienotības” politiķi.
Lasīt visu...

21

Vēstule Rinkēvičam par Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju: ceram uz atklātu un laicīgu komunikāciju par nākotnē pieņemtiem lēmumiem, kuri ietekmēs latviešu valodas mācīšanu un mācīšanos visā pasaulē

FotoEiropas Latviešu apvienība ir iepazinusies ar lēmuma projektu “24-TA-1725 Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju.”
Lasīt visu...

21

Latviešu valodas aģentūras iekļaušana Čakšas aģentūru reorganizācijas plānā ir principiāli noraidāma

FotoLatvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķes, Izglītības biedrības padomes locekles Dr. habil. philol. Inas Druvietes atzinums par rīkojuma projektu “Par Valsts izglītības satura centra, Valsts izglītības attīstības aģentūras, Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Latviešu valodas aģentūras reorganizāciju”.
Lasīt visu...

21

PRET Latviešu valodas aģentūras likvidēšanu

FotoValoda ir veids, kurā tauta var paust savas dvēseles bagātību, pasaules izpratni un justies kā mājās savā zemē. Latviešu valoda ir bijusi nacionālās kustības pamatvērtība cauri gadsimtiem un ir viena no konstitucionālajām vērtībām, kas raksturo Latvijas valsts pastāvēšanas jēgu un mērķi.
Lasīt visu...

21

Kremlis nepamet cerību izmantot “tautiešus”: tiek plānots ar "tautiešu karti" virtuāli apvienot "krievu pasauli"

FotoŠā gada maijā kļuva zināms, ka Krievija veido “tautiešu elektronisko karti”, lai tādējādi censtos padarīt Krievijas “ārvalstīs dzīvojošo tautiešu” statusu par puslīdz juridisku kategoriju. Kara studiju institūta (Institute for the Study of War) vērtējumā šādas aktivitātes mērķis ir attaisnot Krievijas turpmāku agresiju, to uzdodot par ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tiesību aizstāvības centieniem.
Lasīt visu...

12

Aicinājums Saeimai un Ministru kabinetam, īpaši "Jaunās vienotības" politiķiem atteikties no saviem valsts valodas politikas sagraušanas plāniem

Foto2024. gada 10. jūlijā Ministru kabineta tīmekļa vietnē ievietots tiesību akta projekts, kas paredz reorganizēt Latviešu valodas aģentūru, samazinot tās pārvaldes uzdevumus un lielāko daļu tās funkciju nododot citai valsts pārvaldes iestādei[1]. Uzskatām to par tuvredzību gan no zinātniskā, gan politiskā skatpunkta.
Lasīt visu...

21

Visi metas glābt grimstošo Citskovski, bet tas nesaprot pamesto glābšanas riņķi un kož rokā, kura viņu velk ārā no ūdens

FotoValdība un augstākā ierēdniecība kopīgiem spēkiem bija izdomājušas veidu, kādā paglābt no kriminālatbildības Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski, taču tas no pamestā glābšanas riņķa ir atteicies, palīdzīgās rokas padošanu "juridiskajā jūrā" grimstošajam slīcējam nodēvējot par "pazemojošu".
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi