Autore: kā čekas aģents Rokpelnis okupantu varas uzdevumā centās iznīcināt manu literāro darbību
Imants Liepiņš10.01.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Konkrēts, tiešs un nepastarpināts stāsts no personīgās pieredzes: kā čekas aģentam Jānim Rokpelnim padomju varas uzdevumā uz ilgiem gadiem izdevās nobremzēt Intas Riekstiņas literāro darbu, noorganizējot viņas nepublicēšanu padomju laikā.
Iedomāsimies situāciju, kad neskaitāmu sieviešu izsekošanā un uzmākšanās gadījumos vainotais producents Hārvijs Vainstīns sniedz lielu interviju, kurā atzīstas: jā, es izvaroju sievietes, un es viņas pēc tam vēl centos apklusināt visādos nelikumīgos un kriminālos veidos! Un visa sabiedrība uzgavilētu: „Lūk, kāds malacis! Visu pateica, kā ir! Nekādā gadījumā tādu nedrīkst likt cietumā! Ja pats atzinās, ka bijis draņķis, tad tas vairs neskaitās draņķis!”
Apmēram tāda sajūta radusies Tukuma autorei Intai Riekstiņai, kura mēģināja astoņdesmito gadu vidū ienākt Latvijas literatūrā, bet trāpīja uz čekas aģentu Jāni Rokpelni, kurš tobrīd strādāja par redaktoru.
- Kāds tolaik bija tipiskais jauno autoru ceļš literatūrā?
- Diezgan līdzīgs šā brīža jaunajiem. Arī mēs astoņdesmito gadu sākumā piedalījāmies Jauno autoru seminārā un skolēnu radošajā nometnē „Aicinājums”. Tur es iepazinos ar Viktoru Avotiņu, no kura centos mācīties, un braucu apgūt radošo darbu arī pie Imanta Ziedoņa, ja viņš varēja atrast laiku darbam ar jaunajiem. Tolaik vecie autori un tulkotāji bieži jaunos apmācīja individuāli. Es vēl tagad esmu viņiem ļoti pateicīga, jo toreiz nevienam vēl nenāca prātā tāda „Literārā Akadēmija”, kāda ir kopš 2005. gada. Kad man pienāca laiks sākt publicēties (manus darbus jau drukāja mūsu rajona avīze), tad mani līdz ar kādiem 30 dzejoļiem nosūtīja pie Jāņa Rokpeļņa. Viņš izlasīja manus darbus un teica šādus vārdus: „Tev ir labi darbi, bet publicēt es tevi nekad nepublicēšu, jo tev nav vajadzīgās „aizmugures”!”
- Kā tas bija jāsaprot?
- Es to nesapratu 35 gadus, līdz šajā gadumijā izlasīju rakstu Neatkarīgajā. Toreiz domāju: kas gan tā var būt par „aizmuguri”, ja Latvijas literārā vide vienmēr bijusi draudzīga un izpalīdzīga, mums nekad nav bijuši raksturīgi kaut kādi rakstnieku grupējumi, kas dotu vai pieprasītu „aizmuguri”? Tagad es beidzot sapratu, kādu „aizmuguri” Rokpelnis bija domājis: čekistu aizmuguri!
- Kāpēc čekistiem nepatika jaunā autore, kas nebija paspējusi – vismaz pēc okupācijas varas mērauklas – neko īpaši nosodāmu vēl izdarīt?
- Mana vecmāmiņa Otīlija Grunts no 1930. līdz 1939. gadam strādāja ierēdnes amatā Kara ministrijā, Latvijas Republikas armijas štābā. Tur viņa iepazinās ar manu vectēvu Leopoldu, kurš 1939. gadā (beidzamajā gadā pirms okupācijas) paspēja pabeigt karaskolu Liepājā. Viņa kurss virsnieku zobenus un diplomus saņēma tieši no Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa rokām.
Mans vectēvs bija viens no tiem Latvijas Republikas virsniekiem, kuru Baigā gada laikā bija paredzēts noslepkavot Litenē, taču viņam izdevās izbēgt. Vācu okupācijas laikā viņš atbildēja par Vērmahta tanku remontdarbnīcām, tāpēc viņu pēc kara čekisti ieslodzīja filtrācijas nometnē, tad nosūtīja Gulagā uz Sibīriju. Arī no turienes viņš mēģināja izbēgt, bet tika notverts un drīz pēc tam gāja bojā. Savukārt vecmāmiņa izglābās no Sibīrijas tikai tāpēc, ka viņa mūsu Kara ministrijā strādāja kā civilā darbiniece, nevis militārpersona, un nebija atrodama armijas personālsastāva sarakstos.
Tātad tāpēc, ka mani vecvecāki bija nelokāmi Latvijas patrioti, manus tekstus padomju laikā publicēt nedrīkstēja: nav noslēpums, ka inteliģenci kontrolējošie čekisti tādu nostāju ieturēja pret daudziem autoriem. Bet šomēnes beidzot sapratu, ka čekisti bija norīkojuši Rokpelni, lai tas šo lēmumu īstenotu dzīvē!
- Vai Rokpeļna nostājai bija svars?
- Rokpeļņa vārdi pilnībā piepildījās: visus padomju gadus ne Literatūra un Māksla, ne Karogs neievietoja nevienu manu rindiņu. Interesanti, ka literārā redaktora funkciju kādu laiku vēlāk nodeva Andrim Jakubānam, bet Rokpeļna iedibinātā nostāja palika nemainīga: kad biju aizbraukusi pie Jakubāna (toreiz – ar kādām esejām un prozas gabalu), arī viņš atkārtoja Rokpeļna frāzi, ka mani nevarot publicēt, jo neesot „aizmugures”.
- Tomēr čekistu aģents Rokpelnis bija izņēmums, nevis „norma” latviešu literātu vidē.
- Nešaubīgi! Kad es nevarēju saņemt profesionālu kritiku no Rokpeļņa un Jakubāna, man ieteica sameklēt Uldi Bērziņu, kurš jau tolaik bija zināms kā īsteni erudīts un skarbs literatūras analizētājs, padsmit valodu pratējs. Strādāju tolaik Bulduros, un izrādījās, ka Bērziņš tikko tur no kaut kāda krieva atpircis māju – ievēroju viņu vietējā veikalā kaut ko meklējam. Kad aizgāju pie viņa, Bērziņš vēl nebija remontu pabeidzis. Jāteic, Ulda Bērziņa attieksme bija diametrāli pretēja: no izslavēti bargajiem viedokļiem par maniem tekstiem nebija ne vēsts. Mēs ilgi un sīki runājām par literatūru un tulkošanu, līdz Bērziņš ieteica man pamēģināt iestāties literatūras institūtā Maskavā vai Pēterburgā. Es nezinu, vai Bērziņš nojauta, ka Latvijā man kāds ir nolēmis slepeni ieriebt, taču viņa doma bija skaidra – ja nav iespējama izaugsme šeit, tad jāmēģina to izdarīt citur! Uldis Bērziņš mani nosūtīja uz Rakstnieku Savienību pie Jāņa Petera un Māras Misiņas, kas man deva labus padomus, tādu kā ilgu „instruktāžu”, un man sekmīgi izdevās iestāties M. Gorkija vārdā nosauktajā Literatūras institūtā Maskavā, kur jau studēja Amanda Aizpuriete un citi autori, tulkotāji, atdzejotāji. Bet Latvijā es nevarēju neko nopublicēt, jo Rokpeļņa teiktais palika spēkā.
- Kad šis lietuvēns beidzot bija no kakla nost?
- Piedzima abi mani bērni, institūtā studēt līdz ar to vairs nebija iespējams, un es kādu laiku ar radošo darbību noņēmos maz, jo vienlaikus piedalījos arī folkmūziķu un t.s. „Austras bērnu” pasākumos. Rakstīt tā pa īstam atsāku pēc mūsu neatkarības atgūšanas deviņdesmito vidū, kad sāku darboties vairākos reģionālajos medijos. Taču visu mūžu esmu palikusi tāda „puspagrīdes” autore, un šī situācija savulaik aizsākās tieši pēc manas nokļūšanas pie čekistu aģenta Rokpeļņa! Mana pirmā īstā grāmata „Zīmes” varēja iznākt tikai 2012. gadā, un arī tas pats notika vienīgi ar Nacionālās apvienības atbalstu. Tāpēc es aicinu visus, kam ir bijusi saskare ar čekistu „partneri” Rokpelni vēl padomju laikā, kārtīgi apdomāt savu pieredzi un izdarīt slēdzienus no jauna! #MeToo!
PIETIEK lasītājiem savulaik bijusi iespēja lasīt Intas Riekstiņas eseju, kas tapusi, viņai strādājot 2011. gada tautas skaitīšanā: https://www.pietiek.com/raksti/ta_ka_pec_viena_kartiga_kara
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
