Automehāniķim Paeglītim nākas pamest Austrumu slimnīcas vadītāja posteni un 102 000 eiro gada algu
PIETIEK11.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šaubīgos apstākļos Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimīcas valdes priekšsēdētāja amatā pirms pieciem gadiem ieceltais automehāniķis Imants Paeglītis nu pamet šo posteni un 102 000 eiro lielo gada atalgojumu. Pietiek šodien publicē I. Paeglīša atvadu vēstuli, kurā, protams, nav minēti īstie iemesli, kuru dēļ tiek atstāts šis amats (tekstā saglabāta oriģinālrakstība).
Cienījamie kolēģi!
Laiks “skrien” diemžēl ļoti ātri (sevišķi pēdējie 2 gadi). Pēc 5 mēnešiem apritēs 5 gadi kopš sāku pildīt lielākās Latvijas slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatu. Tas bija līdz šim lielākais manas profesionālās karjeras izaicinājums. Tagad to saucu par “mūsu slimnīcu”.
Tāpēc vasaras sākumā mūsu slimnīcas padome mani lūdza savlaicīgi informēt par to, vai es plānoju pretendēt uz līguma termiņa pagarinājumu nākamajiem pieciem gadiem.
Pārdomām, padarītā izvērtējumam un lēmuma pieņemšanai bija aptuveni mēnesis laika.
Šie 4,5 gadi mūsu slimnīcai ir bijuši ļoti dinamiski, izaicinājumiem un arī pārmaiņām bagāti. Ja šo aizvadīto posmu tēlaini aprakstītu sporta terminoloģijā, tad man nāk prātā liellaivu sacensības (laikam tādas disciplīnas šobrīd nav), kas norisinās veselības aprūpes okeānā, kur Austrumu slimnīcas komandu pārstāv 5 dažāda izmēra liellvaivas. Kad nonācu šīs komandas vadībā laivas bija ar aplauztiem airiem un dažāda lieluma sūcēm korpusos. Komanda zināja, ka ir jāairē uz priekšu, taču nezināja tā īsti, kurā virzienā, jo pārējās komandas jau bija nozudušas aiz horizonta.
Šo gadu laikā, šķiet, ir izdevies ne tikai nomainīt salūzušos airus un salāpīt sūces, bet arī ļoti straujā gaitā iet uz priekšu. Arī mūsu komandas atsevišķās liellaivas ir izdevies sasaistīt kopā ar drošām un ciešām tauvām. Tāpēc tagad jau jebkurš airu vēziens kādā no laivām veicina kustību uz priekšu visai komandai. Pateicoties komandas kopējam darbam un straujai gaitai, esam ne tikai panākuši pārējos, bet pat dažus apsteiguši.
Tomēr komandas īpašnieki (kas ir visa sabiedrība) vēlas, lai mēs ne tikai stabilā ātrumā ietu uz priekšu, bet arī pietuvotos līderiem, kas kuģo ar citu valstu karogiem. Tāpēc, analizējot mūsu spējas sasniegt šo mērķi, es apzinos, ka mūsu komandas vadībā esmu ieguldījis visas savas prasmes un zināšanas, bet, lai palielinātu mūsu liellaivu ātrumu, ir nepieciešamas tādas prasmes, resursi un spējas, kas man šobrīd nepiemīt. Protams, es varētu mēģināt tās apgūt, taču tam būs nepieciešams pārāk liels laiks, ko mēs šobrīd nevaram atļauties.
Tāpēc, lai arī tas nebija viegli, jo šajā saspringtajā 4,5 gadu posmā jūs visi esat kļuvuši man cilvēcīgi ļoti tuvi - gluži kā ģimene, kurai esmu cieši pieķēries un nesavtīgi veltījis lielāko aizvadītā laika daļu, atņemot to pats savai ģimenei, esmu pieņēmis lēmumu, ka ir nepieciešama komandas vadītāja maiņa.
Ir tāds teiciens: ”Nebaidieties kaut ko mainīt savā dzīvē, ja sirds un dvēsele to vēlas. Citādi būs jādzīvo, mainot gan dvēseli, gan sirdi... “ To noteikti es negribētu piedzīvot un nez vai no jums kāds man to novēlētu!
Līdz ar to es nepretendēšu uz līguma termiņa pagarināšanu uz nākošajiem 5 gadiem. Mans darba līgums beigsies 2023.gada 7.janvārī.
Par šo lēmumu esmu informējis gan slimnīcas padomi, gan arī Veselības ministrijas vadību, tāpēc jau visdrīzākajā laikā padome uzsāks pretendentu atlases procedūru. Esmu pārliecināts, ka pašreizējā padome konkursa kārtībā izvēlēsies kompetentāko un piemērotāko no visiem kandidātiem slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatam. No savas puses esmu gatavs aktīvi piedalīties šajā procesā, ja man tiks dota šāda iespēja.Lai vai kā, līdz nākošā gada janvārim ir vēl atlikuši 5 mēneši, kas diemžēl nesolās būt viegli, ņemot vērā visu apkārt notiekošo. Bet, zinot mūsu komandas spējas, mēs vēl veiksim būtiskus izrāvienus veselības aprūpes okeānā.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
