Augstākās tiesas priekšsēdētājs Strupišs ir svarīgā atvaļinājumā, tā ka maznozīmīgais ģenerālprokurora Stukāna nevainīguma prezumpcijas pārkāpums lai pagaida
Anita Poļakova, Augstākās tiesas priekšsēdētāja p.i.24.07.2024.
Komentāri (3)
Iesaki rakstu: 
Augstākajā tiesā 2024. gada 15. jūlijā saņemts Jūsu [Lato Lapsas] iesniegums, kurā norādīts, ka Rīgas pilsētas tiesas tiesnesis Mārtiņš Tupureins atbilstoši Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturtajā daļā noteiktajam 2024. gada 6. jūnijā ir nosūtījis Augstākās tiesas priekšsēdētājam Aigaram Strupišam apsūdzētā Igora Kuzmuka motivētu iesniegumu ar lūgumu lemt par ģenerālprokurora Jura Stukāna atbildību.
Iesniegumā lūgts sniegt informāciju par iesnieguma virzību un atbildes uz jautājumiem: kādas tieši darbības Aigars Strupišs ir veicis vairāk nekā mēneša laikā pēc šī iesnieguma saņemšanas, un kāds tieši ir šo darbību rezultāts. Atbildes lūgts pamatot ar attiecīgu lietvedības dokumentu kopijām.
Atbildot uz Jūsu iesniegumu, informējam, ka atbilstoši ierakstiem Augstākās tiesas lietvedības informācijas sistēmā (elektroniskā dokumentu pārvaldības sistēmā) Rīgas pilsētas tiesas tiesneša Mārtiņa Tupureina iesniegums saņemts Augstākajā tiesā 2024. gada 6. jūnijā un tajā pašā datumā atbilstoši Augstākās tiesas priekšsēdētāja Aigara Strupiša rezolūcijai tas nodots Krimināllietu departamenta priekšsēdētājai Anitai Poļakovai viedokļa sniegšanai. Sagatavotais materiāls nodots Augstākās tiesas priekšsēdētājam jautājuma par ģenerālprokurora Jura Stukāna atbildību lemšanai.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs šobrīd ir ikgadējā atvaļinājumā. Rīgas pilsētas tiesas tiesneša Mārtiņa Tupureina nosūtītajā iesniegumā norādīto apstākļu izvērtējums notiks pēc visu attiecīgā iesnieguma izskatīšanai nozīmīgo apstākļu noskaidrošanas.
Ievērojot Jūsu papildu lūgumu par lietvedības dokumentu kopiju izsniegšanu, Jums tiek izsniegta izdruka no Augstākās tiesas lietvedības informācijas sistēmas (elektroniskās dokumentu pārvaldības sistēmas) par sagatavotajām rezolūcijām.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
