Iesaki rakstu: 
Imanta Kalniņa atzinums, ka Lukašenko pūlas savu tautu un valsti nosargāt un arī Putins neļauj savu valsti pārvērst par iebraucamo vietu, latviešu vidū raisījis traci un troksni, kas nerims vēl ilgi.
Bet kas gan ir vienas 2 miljonu valstiņas Kalniņš salīdzinājumā ar pasaules varenākās valsts smagsvaru, ASV konservatīvo ideoloģijas pīlāru, prezidentu Niksona, Forda un Reigana vecāko padomnieku un politiķi, kas arī pats kandidējis uz ASV prezidenta amatu, - Patriku Bjukanenu (Patrick J. Buchanan - attēlā).
Vienā no saviem pēdējiem rakstiem ar nosaukumu "Vai Putins nav viens no mums?" (Is Putin One of Us) Bjukanens jautā:
Vai Putinu ir iespējams pieskaitīt pie konservatīvajiem? Vai kultūras karā par cilvēces nākotni, viņš nav viens no mums?
Rietumu aprindās šāds jautājums pats par sevi var likties zaimojošs. Bet apskatīsim Putina vēstījuma saturu.
"Šodien daudzās valstīs tiek pārvērtētas morāles normas, tiek dzēstas nacionālās tradīcijas un atšķirības starp tautām un kultūrām."
"No sabiedrības tagad pieprasa ne tikai atzīt ikviena tiesības uz apziņas brīvību, politiskiem uzskatiem un privātumu, bet, lai cik tas dīvaini neliktos, arī obligāti atzīt labā un ļaunā - pretējas nozīmes jēdzienu līdzvērtību."
Putins saka: "Ar visu cieņu pret tiesībām uz privāto dzīvi, domas brīvību, vārda un reliģijas brīvību, pielīdzināt tradicionālo laulību viendzimuma kopdzīvei nozīmē vienlīdzināt labo ar ļauno."
Vai mēs piekrītam, vai ne, bet Putinam šeit nav morālu divdomību, viņam viss ir skaidrs.
Prezidents Reigans reiz nosauca padomju impēriju par "mūsdienu pasaules ļaunuma koncentrātu". Prezidents Putins dod mājienu, ka 21.gadsimtā šis formulējums ir piemērotāks Obamas laika Amerikai.
Pietiek tikai apskatīt izlaidības, abortu, viendzimuma laulību visatļautību un Holivudas “vērtību” arsenālu, lai redzētu, ka Putina mājieni nav bez pamata.
Mūsu pašu vecvecāki vairs nepazīst to Ameriku, kurā mēs pašlaik dzīvojam.
Putins saka, ka netikumība tiek uzspiesta pretrunā demokrātijas likumiem. Tradicionālo vērtību iznīcināšana "no augšas" ne tikai noved pie negatīvām sekām sabiedrībā, bet ir arī savā būtībā antidemokrātiska, jo tiek īstenota, izejot no abstraktām idejām un pret vairākuma gribu, kas neatzīst šīs notiekošās pārmaiņas.
Vai Putinam nav taisnība?
Ieceltie tiesneši nosaka, ka aborti un homoseksuālas darbības ir tiesības, kuras garantētas konstitūcijā. Tiesneši ir galvenie viendzimuma laulību legalizētāji. Ģenerālprokurors Eriks Holders ir atteicies piemērot likumu par tradicionālo laulību aizsardzību.
Ameriku 20. gadsimta otrajā pusē dekristianizēja ar tiesu lēmumiem, neskatoties uz milzīga kristiešu vairākuma iebildumiem.
Un no kurienes patiesībā nāk abstrakto viendzimuma laulību idejas, kuras nav meklējamas Rietumu vēsturē un tradīcijās?
Cilvēki visā pasaulē, saka Putins, atbalsta Krieviju kā tradicionālo vērtību sargātāju pret neauglīgo bezdzimuma tā saukto ‘’toleranci’.
Putina runas par tradicionālo vērtību aizstāvību Rietumu plašsaziņas līdzekļos un kultūras elitē raisa izsmieklu un nievas. Tomēr Putinam ir pamats uzskatīt, ka lielākā daļa cilvēces piekrīt viņa viedoklim.
Amerikā lielākā daļa cilvēku joprojām pretojas viendzimuma laulībām. Francijā miljoniem cilvēku izgāja Parīzes ielās, lai nosodītu sociālistu valdību, kas tās legalizēja. Visā pasaulē no vairāk nekā 190 valstīm tikai 15 atzīst tās.
Indijā, pasaules lielākajā demokrātijā, Augstākā tiesa tās atcēla. Četrdesmit valstīs, ko apdzīvo musulmaņi, jautājums par viendzimuma laulībām nav pat jāapspriež. Pāvests Francisks apliecināja doktrīnu par šo jautājumu miljardam katoļu.
Lai gan lielākā daļa ASV un Rietumu mediju to pieskaita pie “reakcionāras atpakaļrāpulības”, Putins acīmredzot skaidrāk saskata nākotni nekā amerikāņi, kas iestrēguši aukstā kara paradigmā.
Galvenais 20.gadsimta otrās puses konflikts bija aukstais karš starp Austrumiem un Rietumiem. Tagad, 21.gadsimtā, cīņas arēnā ir visas valstis. Konservatīvie un tradicionālisti katrā no tām stāv pretī pasaules elites multikulturālajam karojošam sekulārismam.
Amerikāņu elite ir cīņas epicentrā. Bet amerikāņu tauta nekad nav bijusi tik atsvešināta un sašķelta gan kulturāli, gan sociāli, gan morāli. Tagad tā ir kā divas valstis vienā.
Putins atzīst, ka viņa māte viņu slepeni kristījusi zīdaiņa vecumā un ka viņš sevi uzskata par kristieti. Pasaules konfliktu viņš saredz kā konfliktu starp "savējiem un svešiem". Visu kontinentu un valstu nacionālisti, tradicionālisti un konservatīvie saceļas pret dekadentisko Rietumu kultūras un ideoloģisko imperiālismu.
Nenosaucot konkrētu valsti, Putins nosodīja visus tos, kas vēlas uzspiest it kā vairāk uzlabotas attīstības modeli citām valstīm. Šie centieni noveda pie "regresa, barbarisma un asinsizliešanas". Tā bija tieša norāde uz iejaukšanos Afganistānā, Irākā, Lībijā un Ēģiptē.
Savā uzrunā Putins uzsvēra savu konservatīvismu ar atsauci uz Krievijas filozofu Nikolaju Berdjajevu, kura drosmi, saskaroties ar boļševiku inkvizitoriem, reiz uzteica Solžeņicins. "Runājot ar Berdjajeva vārdiem - konservatīvisma jēga nav novērst kustību uz priekšu vai uz augšu, bet traucēt kustību atpakaļ un uz leju - lai neatgrieztos haotiskā tumsā un primitīvā stāvoklī."
Raksta beigās Bjukanens piezīmē, ka "būtu interesanti uzzināt, kas uzrakstīja Putinam šo runu".
Bjukanens jūsmo nevis par krievu lāci, bet par to, ka uz šis pasaules vēl ir vietas, kas nepakļaujas kultūrmarksistiskai nāves ideoloģijai. Mēs, baltieši, pabijuši lāča nežēlīgajās ķetnās, izjūtam stipru alerģiju pret jebkādu, izņemot negatīvu tā vērtējumu. Un te arī iekrītam slazdā. Mūs visvairāk biedē pastulbais un šizofrēniskais krievu lācis, kamēr desmitkārt bīstamākā, augsti profesionālā tautu iznīcināšanas mašinērija aiz mūsu iemidzinātajiem prātiem dara savus melnos darbus.
Vēsture rāda, ka reti kad mazām tautām tiek dota izvēles iespēju starp labu un sliktu. Visbiežāk ir jāizvēlas starp sliktu un ļoti sliktu. Mūsu leģionāriem nācās dot zvērestu Ādolfam, lai arī neviens tā īsti viņu nemīlēja un neviens latvietis nebija nacistu partijas biedrs. Pašlaik mūs no lāča nagiem sargā NATO, lai gan par Irākas un Afganistānas okupāciju neviens te nefano.
Visas mazās tautas ir izdzīvojušas, vienīgi pateicoties augstai prasmei izlavierēt starp lielvarām, izmantojot to pretrunas.
Tāpēc ir skumji vērot dažu nacionāli dedzīgu, bet panaivu, vienīgi melnbalti domāt spējīgu ļaužu tendenci neieredzēt un gānīt visus mūsu eventuālos nākotnes sabiedrotos. Gānīšanas enerģiju jāvērš pret aktīviem krievu impēristiem, latviešu un citu nekrievu nīdējiem, bet nevis pret to pasīvo masu, kuru mums vajadzēja dabūt savā pusē, bet nepratām to izdarīt.
Ja kāda bērnu nolaupītāju banda kādas eirobāriņtiesas veidolā draudētu atņemt jūsu bērnus, jūs taču bēgtu ne tik vien kā uz haotisko Krieviju vai uz kādu stingru šariata likumu valsti, bet pat pie Kima uz Ziemeļkoreju. Jo Dzīvības un Nākotnes glābšana ir augstākā prioritāte.
P.S. Dažas no Bjukanena grāmatām:
Suicide of a Superpower: Will America Survive to 2025?
Churchill, Hitler, and "The Unnecessary War": How Britain Lost Its Empire and the West Lost the World
The Death of the West: How Dying Populations and Immigrant Invasions Imperil Our Country and Civilization
A Republic, Not an Empire
State of Emergency: The Third World Invasion and Conquest of America
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
