Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

DDD: Jūsu intervija* laikrakstā “DDD” par čekas maisiem raisīja dažādas diskusijas internetā. Arī redakcija saņēma vairākas vēstules – vieni izteica pateicību, bet citi – aizrādījumus, ka jūsu teiktais ir baumas, kas rada sabiedrībai nepareizu priekšstatu par šo problēmu.

Piemēram, portālā “Draugiem.lv”, kāda persona raksta: “Cik zināms, pats L. Muciņš vispār nebija čekas maisu pārņemšanas komisijā un uz jautājumu – vai pats savām acīm redzējis kādu kartiņu – atbilde bija – NĒ! TĀTAD PATS MUCIŅŠ DAUDZ MELO! (https://www.irliepaja.lv/lv/raksti/liepajnieki/mucins-maisos-neka-netrukst-tie-ir-cekistu-un-mulku-meli/).” Kā tad tur īsti ir – vai jums bija tiesības pārņemt čekas maisus? Un vai tas tiešām ir tik svarīgi, lai būtu par iemeslu apšaubīt ticamību čekas kartotēkai?

Tāpat tiek apgalvots, ka “DDD”, publicējot jūsu interviju, rīkojas provokatoriski, jo tā esot sagrozīta un melīga informācija. “[..] visi tie, kuri tiešām kalpojuši KGB labā, ir spējuši sevi no “maisa” izvākt. Kur ir garantija, ka viņi nav “netīšām” raduši iespēju kādu kartiņu izmantot (izveidot), lai ierakstītu savu konkurentu vārdus?”

Linards Muciņš: Brīvā valstī ikvienam ir tiesības parādīt savu izpratnes līmeni.

DDD: Kā tad tomēr bija ar čekas komisiju – vai bijāt tās sastāvā, vai jums bija pilnvaras pārņemt čekas maisus?

L.M.: Tad vispirms ir jāuzdod jautājums, ko tad vispār darīja čekas maisu komisija. Vai čekas komisija noorganizēja došanos uz čekas 10. daļas priekšnieka kabinetu, kur varēja atrast jau maisos sabērtu un čemodāniņos saliktu kartotēku, lai operatīvi to iznestu laukā pa čekas ēkas otrajām durvīm?

Uzzinājām, ka kartotēka ir svarīgākā čekas dokumentu daļa. Mums bija skaidrs – ja to laikus nepārņemsim, tad atstātajos dokumentos atrodamā informācija, kurā izmantoti segvārdi, bet nav norādīti aģentu uzvārdi, neko daudz nedos. Pirmais, ko izdarījām, – mēs, ja atmiņa neviļ, kopā ar Arnoldu Bērzu, kurš bija iepriekš pieminētajā čekas komisijā, devāmies uz 10. daļu, lai apskatītu šo kartotēku. Neatceros precīzu nosaukumu, bet biju komisijā, kas atbildīga par čekas, cekas un partijas īpašumu pārņemšanu. Taču neatkarīgi no tā, kādā komisijā biju, es biju deputāts, kura pienākums bija strādāt Latvijas valsts un tautas interesēs.

Čekas aģenti bija parūpējušies, lai mani neievēlētu pirmajā komisijā. Nav taču noslēpums, ka Augstākajā Padomē bija daudz čekistu un čekas aģentu. Piemēram, Juris Bojārs bija izstrādājis likumu par čeku. Viņa priekšlikums bija izveidot VDK komisiju, kuras sastāvā viņš iekļāva divus čekas virsniekus un trīs čekas aģentus. Tikai daži no komisijas locekļiem nebija saistīti ar čeku. Vai Juris Bojārs tā rīkojās apzināti vai neapzināti, to es nezinu, nevaru viņu apvainot, jo viņš tāpat kā es balsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Man likās, ka viņš ir no čekas atvadījies, bet aste jau vienmēr velkas līdzi…

Netiku ievēlēts pieminētajā čekas komisijā, jo par mani tika palaistas kaut kādas baumas. Taču pirms tam es kopā ar Repši biju citā čekas komisijā, kas darbojās vēl pirms barikādēm. Neko daudz nevarējām izdarīt – tikai apzināt normatīvos aktus, kas ir par čeku. Vēlāk izveidotā čekas komisija vispār neko nedarīja. Viņi tikai skatījās VDK priekšniekam Johansonam mutē, klausījās, piekrītoši māja ar galvu visam, ko viņš stāstīja. Viņi nebija rīcībspējīgi. Viņi bija impotenti!

Čekas struktūra

Linards Muciņš: Kopā ar Arnoldu Bērzu (iespējams bija vēl kāds deputāts, bet es neatceros) un mūsu cilvēkiem devāmies uz čeku, lai nevis runātu ar Johansonu, bet redzētu kartotēku telpas. Tas ir ļoti vērtīgi, jo bija iespēja iepazīties ar sistēmu, kādā darbojās čeka. Mums rādīja lielo istabu, arhīva objektu kartotēkas, aktuālo objektu kartotēku, kas bija salīdzinoši neliela. Bija vēl kartotēka, kurā apkopoti jau nekaitīgi objekti, piemēram, vecie leģionāri. Taču mūs vairāk interesēja aģentu kartotēka. Starp citu, čekā kopumā bija astoņpadsmit dažādas kartotēkas, kuras tagad atrodas SAB.

Uzzinājām, kādi ir arhīva, kartotēku darbinieču (kopā piecas sievietes) pienākumi. Atradām pieprasījumu lapiņas, ar kurām čekas virsnieks, sastopoties ar kādu cilvēku, veica izpēti. Bija jāpārbauda precīzs vārds un uzvārds, adrese (pieraksts un faktiskā dzīves vieta), dzimšanas dati, tautība. Tika izpētīta ģimene – tuvāki un tālāki radi. Meklēja kompromātu, derēja jebkas, kur “piekasīties”. Pārbaudīja, vai cilvēks, par kuru interesējas čekas virsnieks, nav arī čekas aģentu sarakstā. Ja bija, nekādas norādes netika dotas, tikai uzspieda zīmodziņu “pārbaude ir veikta”.

Ja tika veikta pārbaude, vai konkrētais cilvēks nav, piemēram, milicijas aģents, tad uz pārbaudes lapas tika sniegta detalizēta informācija, kādā lietā un kādā statusā konkrētā persona darbojas par milicijas aģentu. Taču čeka par saviem aģentiem nesniedza nekādu informāciju pat citiem saviem darbiniekiem, tikai uzlika zīmodziņu, ka pārbaude veikta – gluži kā par jebkuru citu cilvēku. Ja cilvēks bija aģents, arhīva meitenes ziņoja savam priekšniekam, kurš zvanīja kuratoram, sakot, ka par jūsu aģentu interesējas no tādas un tādas čekas nodaļas. Kurators tad ziņoja savas nodaļas priekšniekam, kas pieņēma lēmumu atklāt vai neatklāt, ka konkrētais cilvēks ir aģents. Ja ziņas tika vāktas ar mērķi savervēt konkrēto personu, tad zvanīja un teica, ka viņš jau ir savervēts. Bet, ja bija interese iesaistīt kādas informācijas iegūšanā, tad tika pieņemts lēmums – atklāt vai neatklāt. To visu tik detalizēti stāstu, lai cilvēki saprastu, ka konspirācija bija dziļa un rūpīgi izstrādāta.

Čekā bija visādas kartotēkas. Piemēram, Liepājas slikto pilsoņu kartotēka. Bet mūs, kā jau iepriekš teicu, visvairāk interesēja aģentu kartotēka. Lielajā arhīva istabā tās nebija. Koridora otrā pusē atradās aģentūras nodaļa, kurā bija durvis uz mazāku telpu. Caur to izejot, nonācām vēl mazākā telpā, kurā sēdēja apakšpulkvedis Zvirbulis. Lai gan tas bija trešais stāvs, istabas logiem priekšā bija restes, jo tur atradās vissvarīgākā informācija Stūra mājā – aģentu kartotēka un žurnāli.

Starp citu, par žurnālu esamību uzzinājām vēlāk, jo informācijas par tādu žurnālu eksistenci mums nebija. Tādēļ žurnālus nepaņēmām reizē ar aģentu kartītēm. Nelielajā kartotēkas telpā neredzējām aģentu kartotēku. Tā jau bija sapakota un pārvietota uz 10. daļas priekšnieka Gailiša kabineta seifu. Šis fakts ir svarīgs – jo, ja mēs būtu atnākuši dažas stundas vai dienas vēlāk, kartotēka būtu jau pazudusi: iznīcināta vai pārvesta uz citurieni.

DDD: Vai tad tas būtu iespējams, ja čekas ēka tika uzmanīta?

L.M.: Mēs konstatējām, ka čekas mājai bija pievienoti vairāki blakus mājas dzīvokļi. Čeka nebija tikai Stūra māja. Ejot pa ceturtā un piektā stāva koridoru, varēja nonākt blakus mājā. Koridora galā bija dzelzs durvis, kas aizslēgtas ar divām lielām kūtenēm. Atslēdzot parādījās dzīvokļa koka durvis, kas ieved blakus mājas kāpņutelpā. Tātad, ja apakšā tika sargātas Stūra mājas parādes durvis, tad kāds nepamanīti varēja izkļūt caur blakus māju. Domāju, ka šāda rezerves izeja tika radīta pēc 1956. gada notikumiem Ungārijā. Kā zinām, sacelšanās laikā tur tika pakārti ļoti daudz čekistu.

Ja mēs toreiz nebūtu aizgājuši un pārņēmusi šo čekas kartotēku, tad, visticamāk, tā caur blakus mājas durvīm būtu jau aiznesta. Ja kāds tagad uztraucas, ka kartotēku pārņēma Muciņš, kurš nebija čekas komisijā, tad, manuprāt, tas ir nenozīmīgs sīkums, jo vismaz viens – Arnolds Bērzs – bija komisijas pārstāvis.

Svarīgākais, ka kartotēka, kas bija salikta divos maisos un divos koferīšos, vispār tika pārņemta. 10. daļas priekšnieks atvēra koferīšus un parādīja kartītes, kurām neesmu pat pieskāries. Speciālists, kurš bija mums līdzi, pārbaudīja kartotēku un atzina, ka tā ir īstā. Koferīši tika aizvērti un aizzīmogoti, kas ir redzams arī vēsturiskajās Ulda Brieža uzņemtajās fotogrāfijās. Gan maisi, gan koferīši tika aizzīmogoti ar lakas zīmogiem. Uzlikām arī Augstākās Padomes zīmogus. Kartotēku ielikām seifā, kuru aizzīmogojām, bet seifam pielikām savus sargus, lai neviens tam nepiekļūtu un kartotēka nepazustu. Seifi tika apsargāti līdz pat 1991. gada novembrim.

DDD: Lai gan jums pārmet, ka rīkojāties, nebūdams čekas komisijā, vai, jūsuprāt, komisija pati būtu iedomājusies pārņemt čekas kartotēku?

L.M.: Visticamāk, ka nē. Jo es biju tas, kurš viņus uz turieni aizvilka, reāli nosargāju un vēlāk arī pārņēmu čekas kartotēku. Tagad, protams, visiem ir viegli filozofēt, bet viss tika saskaņots ar čekas komisijas vadītāju Selecki. Lai kartotēku novembrī iznestu no Stūra mājas, mums pat bija rakstiska pilnvara, tādēļ teikt, ka es kaut ko bez AP ziņas esmu darījis, ir muļķības.

Mītus rada čekisti un aģenti

DDD: No kurienes tad rodas mīti par čekas maisu pārņemšanu, par iespēju kādu aģenta vārdu izņemt vai pielikt klāt? Vai tie ir nejauši vai tomēr apzināti radīti, lai mazinātu ticamību vēsturiskajiem dokumentiem?

Linards Muciņš: Šādus mītus rada paši čekisti un aģenti. Tas, protams, tiek darīts apzināti. Viens no izplatītākajiem mītiem ir, ka kaut kas ir izbiris no maisiem. Tas ir absurds arguments, jo no aizzīmogotiem maisiem un čemodāniņiem nekas nevarēja izbirt. Teikt, ka Muciņš varēja kaut ko izņemt vai pielikt klāt, glābjot sevi vai savas paziņas, arī nav pamata, jo pat novembrī, kad kartotēka tika pārvietota, es tai nepieskāros. To nesa Augstākās Padomes drošības dienesta karavīri. Pārējās kartotēkas nesa arhīva darbinieki, nevis es vai Arnolds Bērzs. Jā, es biju klāt, jo nevienam neuzticējos.

DDD: Kādēļ?

L.M.: Zināju, ka Augstākā Padome ir pilna ar čekas aģentiem. Es nezināju, kurš ir un kurš nav pārtraucis sadarbību, kurš kādam var piezvanīt un pabrīdināt par mūsu darbībām. Uzticējos tikai Arnoldam Bērzam.

DDD: Varbūt kartotēkas pārņemšanas brīdī nebija iespējams neko izmainīt – kādu izņemt vai pielikt klāt. Bet vēlāk? Vai pie varas esošie, izmantojot jau sakarus Latvijas drošības dienestos, nevarēja veikt izmaiņas no čekas iegūtajās kartotēkās?

L.M.: Nē, paši čekisti neko nevarēja izmainīt. Pirmkārt, alfabētiskā kartotēka – 4300 kartītes – tika sabērta divos maisos. Lai kaut ko mainītu, bija jāsašķiro atpakaļ un jāsaliek kastītēs pa burtiem. To nevar izdarīt pāris stundās – tam nepieciešamas vairākas dienas. Bet, pat ja kartīte tiktu izņemta, ierakstu žurnālā nevar izdzēst. Žurnālā ieraksti veikti numerācijas, nevis alfabētiskā kārtībā. Ja kāds ieraksts tiek grozīts, to uzreiz var konstatēt.

DDD: Tiem, kas nebaidās un grib, lai čekas maisi tiktu atvērti, jūsu sniegtie skaidrojumi liekas loģiski un pieņemami. Tomēr var pabrīnīties, cik neatlaidīgi tiek darīts viss, lai sabiedrībā sētu šaubas par uzticamību čekas kartotēkai.

L.M.: Čekas maisu atvēršanas pretinieku taktika ir vienkārša – vispirms kompromitēt vēsturiskos faktus kā tādus, bet, ja tas nelīdz, tad kompromitēt mani personīgi. Visādus brīnumus esmu dzirdējis par to, ka es pirmais skrējis, lai paspētu savu kartīti izņemt. Mēģinot visu sagrozīt, tiek izteikti pat pretrunīgi apgalvojumi, ka vieni izņēmuši, bet citi pielikuši kaut ko klāt. Kurš normāli domājošs cilvēks kam tādam noticēs?

Čeka bija ļoti nopietna organizācija, kas radīja drošu aģentu sistēmu, tādēļ veikt kādas izmaiņas reģistros tā, lai to kāds neatklātu, nav iespējams. Aģentūras veidošanai, pārbaudei tika tērēti lieli valsts līdzekļi, jo aģenti tika izsekoti, novēroti, pārbaudīti gan pirms vervēšanas, gan pārbaudīta viņu sniegtā informācija, utt.

Mūsu rīcībā ir žurnāli, kuros redzams, cik aģentam darba lietā ir sējumu un cik lapaspušu. Pēc tam taisnoties, ka neko neesmu darījis, lai gan sarunāti pilni trīs sējumi, ir, maigi izsakoties, nekrietni. Sējumā pēc noteikumiem nedrīkst būt vairāk par 250 lapām, bet sarunātas ir apmēram 700. Tie, kas tagad taisnojas un raud, ka neko nav teikuši, domā tikai par deviņdesmitajiem gadiem, aizmirstot, ka sējumu sējumus sarunājuši jau septiņdesmitajos gados.

Nodevības pinekļi

DDD: Cik spēcīgi čeka varēja ietekmēt Atmodas procesus, izmantojot “bijušos” aģentus?

Linards Muciņš: Tas atkarīgs no katra aģenta konstrukcijas un pasaules izpratnes. Nenoliedzami, čeka ir pelnījusi uzslavu, ka čekisti, maitas, spēja atrast mūsu izcilākos māksliniekus, kultūras un sabiedriskos darbiniekus, kurus izdevās savervēt. Padomju laikos tikai Ļeņingradā mācīja psiholoģiju – tā bija trīs gadu izglītības programma cilvēkiem jau ar vienu pabeigtu augstāko izglītību. Čekisti bija spēcīgi psihologi, viņus speciāli tam trenēja. Viņu arsenālā bija metodes, lai psiholoģiski salauztu un pārliecinātu cilvēku.

Savervētie bija ļoti dažādi. Sākot brukt PSRS, daļa atviegloti nometa čekas pinekļus jau astoņdesmito gadu beigās, atsakoties iet uz tikšanos ar uzraugošo virsnieku. Taču bija arī tādi, kas negribēja vai nebija pietiekami stipri, lai atbrīvotos no kalpošanas čekai.

DDD: Kādēļ, jūsuprāt, Latvijas drošības dienesti ir padarījuši Latviju tik nedrošu? Kādēļ Maizītis nebija pirmais, kurš mudinātu atvērt čekas maisus?

L.M.: Arī es agrāk, tāpat kā Maizītis šodien, uzskatīju, ka čekas maisu saturs ir tikai valsts drošības dienestu kompetence. Taču dzīve un sabiedrības interese rāda, ka tā vis nav. Protams, naivi domāt, ka čekas maisu atvēršana atrisinās visas dzīves problēmas – varbūt atrisinās, bet varbūt, tieši pretēji, sarežģīs. To nevar zināt. Šobrīd nevēlos izvērsti analizēt Maizīša uzvedības iespējamos iemeslus – gan pienāks brīdis arī tādām pārdomām. Katrā ziņā cirks ar pielaidi komisijas locekļiem valsts noslēpumam, lai varētu strādāt ar čekas arhīvu, bija absolūti lieks.

DDD: Tā no malas izskatījās pēc apzinātas sabotāžas…

L.M.: Man ir īpaša interese par Liepājā dzimušo grupu “Helsniki-86”. Čekisti, protams, izplata baumas, ka “Helsinki-86” bijis viņu veidojums, taču tādiem apgalvojumiem nav pamata. Čeka iefiltrēja savus aģentus “Helsinki-86”, kad kustība jau bija izpletusies uz Rīgu – ir zināmi konkrēti cilvēki, pat neskatoties čekas maisos.

DDD: Ja jau pieminējāt “Helsinki-86”, vēlos citēt Jāņa Rožkalna komentāru, kuru saņēmām par jūsu iepriekš teikto mūsu avīzē. Rožkalns raksta: “Tas, ko viņš beigās paziņo, ka visi tad izbraukušie parakstīja sadarbības dokumentus ar VDK, nu gan ir pilnīgi skaidri meli. Un vēl apgalvot – “citādi nemaz ārā no Latvijas netika”. Un tas tiek argumentēts ar kādu anonīmu “vīru, kas arī aizbrauca dzīvot uz Vāciju”… Ar tādu attieksmi tad viņš devalvē ticību visai savai informācijai, ko tur sniedz. Ļoti labi zinu, ka nevienam no mums, kas tad rīkojām 1987. gada 14. jūnija un 23. augusta demonstrācijas un vēlāk bijām spiesti aizbraukt, nekas tāds netika pat piedāvāts. Ne man, ne Edm. Cirvelim, ne Ginteriem. Un nepiedāvāja pamatā tādēļ, ka visu laiku jau pirms tam mums pret VDK bija kategoriski principiāla nostāja, nepieļaujot ne mazākos kompromisus. Jā, un neko viņam vairāk pat nejautājot, jūs publicējat tādas baumas, kas tieši apvaino brīvības cīnītājus nodevībā…”

L.M.: Varu precizēt, ka centās savervēt visus. Svarīgi ir arī saprast, par kādu periodu runājam, jo čekas darbība un rezultāti bija atšķirīgi dažādos gados. Un, iespējams, bija arī tādi, kuriem neko nepiedāvāja, jo viņi jau bija savervēti…

DDD: Manuprāt, līdz brīdim, kamēr nebūs atvērti čekas maisi, varēsim tikai minēt, kurš ir un kurš nav kaut ko parakstījis. Tieši tādēļ dīvaina šķiet paša Rožkalna nostāja čekas maisu jautājumos – no publiski izteiktajiem komentāriem skaidri saprotams, ka viņš ir pret atvēršanu.

L.M.: Čekas maisi ir jāatver – tas jau vairs šobrīd nav apspriežams jautājums. Tikai tad, kad kartotēka un pārējie SAB esošie čekas dokumenti būs atklāti pieejami, pētnieki – juristi, zinātnieki, vēsturnieki – varēs nopietni veikt izpēti, jo ir jāredz kopaina.

 * Publicēta laikrakstā “DDD” Nr.11(409) [2018. gada 8.–21. jūnijs]

Pārpublicēts no fronte.lv

Novērtē šo rakstu:

63
9

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....