Iesaki rakstu: 
1987.gads... 14.jūnijs... Bastejkalns... Cilvēku grupa gatavojas atcerēties vienu no melnākajām dienām Latvijas tautas vēsturē... Tūkstošiem nevainīgu cilvēku, ieskaitot sievietes stāvoklī, mātes un viņu zīdainīšus, viņu mazgadīgos un nepilngadīgos bērnus... Māmuliņas, tētiņi, vecmāmiņas un vectētiņi... Viņus visus arestēja un izsūtīja uz Sibīriju... Daudzi neizdzīvoja..... Daudzi, arī dzīvi palikuši, neatgriezās..... Tās cilvēku grupas vārds ir “Helsinki-
Mēs gatavojamies doties gājienā, lai noliktu ziedus pie Brīvības pieminekļa... Pirmā atklātā pretokupantu un pretkomunistu demonstrācija kopš Latvijas okupācijas sākuma. Mēs bijām gatavi uz visu! Mēs nezinājām, kas notiks... Kas mūs sagaidīs... Vai mēs vispār nokļūsim līdz piemineklim? Vai arī jau pēc brīža turpat, Bastejkalnā, tiksim savākti un samesti “melnajās bertās”... Nevarējām zināt neko... Nevarējām ticēt nekam... Čekas aģenti bija visapkārt. Vai mūs arestēs? Laikam jau nē – ja viņi to gribētu, tas jau būtu izdarīts... Varbūt tomēr tūlīt arestēs? Varbūt pat nošaus... Varbūt sagaidīs ar lodēm pie pieminekļa?...
Mūsu grupai pievienojās arī daži drosmīgāki cilvēki, kuri jau bija sapulcējušies netālu, Bastejkalnā.
Kad mēs sākām iet, tuvumā bija arī vairāki jauni puiši. Viens no viņiem bija Konstantīns Pupurs. Vienkāršs – un vienlaikus dižens – Mātes Latvijas dēls! Viņa vienīgā vēlēšanās bija - redzēt savu zemi un savu tautu atkal brīvu!
Jau no paša sākuma Konstantīns bija uzticīgs mūsu tautai un mūsu Latvijai. Viņš nekad nerunāja par labāku dzīvi, jebkādu (mazu vai lielu) naudu un citām ikdienišķām, pārlaicīgām lietām. Viņam tās nebija nozīmīgas!
Viņš nemeklēja labāku dzīvi arī svešās zemēs. Dzīves ceļi viņu vēlāk tiešām veda apkārt visai pasaulei. Taču savā sirdī Konstantīns nekad, nevienu brīdi nebija atstājis Latviju! Es neatceros nevienu pašu mūsu abu kopābūšanas reizi, kad viņš nerunātu par atgriešanos Latvijā...
Šodien – pēc 30 gadiem un 3 mēnešiem – mēs aizvadījām Konstantīnu pēdējā ceļā... Viņš aizgāja Saules ceļu jauns... Tik jauns! Pārāk jauns..... Ko vēl viņš būtu varējis sasniegt? Ko vēl viņš būtu izdarījis? Es nezinu... Neviens mēs nezinām un nekad vairs neuzzināsim... Bet es – drošāk par jebko citu pasaulē – zinu to, ka viss viņa darbs būtu veltīts tikai un vienīgi Latvijai! Jo visa viņa dzīve bija veltīta tikai un vienīgi Latvijai!
“Tēvzemei un Brīvībai” – tā rakstīts Brīvības piemineklī. Vai Latvija šodien ir neatkarīga un brīva? Vai visi krievu okupanti ir aizvākušies? Vai latviešu dzīves apstākļi ir labāki? Vai Latvija ir tāda, kādu to veidoja, ar tēvutēvu asinīm izcīnot, proti, vai tā ir Latviešu Valsts? Vai latvieši ir brīvi un brīvi saimnieko savā zemē? Vai katrs latvietis ir brīvs savās domās, runās un darbos?...
To jautāju es sev un citiem tikai, lai saprastu – vai Konstantīna uzupurēšanās bija tā vērta? Vai tādu valsti un tādu tautu, kuras neatzīst (pat nepazīst!), neciena un negodā savus varoņus, var saukt un godāt par brīvām?...
Latvijas valdība nekad nav piešķīrusi – nekādu! – apbalvojumu Konstantīnam... Kādēļ!? Vai tad Konstantīna pašaizliedzīgā, nesavtīgā, no visas viņa sirds un dvēseles nākusī uzupurēšanās nebija pietiekoša!? Viņš bija gatavs MIRT par savu zemi, par latviešiem! Par mūsu mīļās un mūsu vienīgās Tēvzemes brīvību! Vai un ko vēl vairāk var no jebkura pilsoņa sagaidīt???...
Es nezinu, vai pašlaik Latvijā vēlas uzzināt par Konstantīnu vairāk... Vai vēlas beidzot sākt viņu cienīt un godāt... Viņam pieminekli uzcelt... Vai arī mūsu valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes 1924.gadā iedibināto Triju Zvaigžņu Ordeni viņam piešķirt... Beidzot... Tagad, pēc Konstantīna nāves... Tam vairs nav nekādas nozīmes...
Es šodien netiku uz Latviju atvadīties no sava drauga... Atvadīties – uz visiem laikiem... Es tik ļoti vēlētos man savulaik piešķirto Triju Zvaigžņu Ordeni ielikt viņa zārkā! Kā savu pēdējo dāvanu un Konstantīna patiešām pelnīto apbalvojumu...
Konstantīn, Tevi NEKAD neaizmirsīs! Tavs piemineklis ir Tava dzīve! Tava dzīve ir piemineklis Tev un visiem latviešiem, kam bija, joprojām ir un vienmēr būs dārgas Tēvzeme un Brīvība!
Dusi Dieva mierā, mans Draugs un manas tautas Varoni!
* 2017.gada 15.septembrī, ASV
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
