Attīstības mānija nāves civilizācijā

Pirmkārt, pie mums par valsts attīstību sāka runāt tikai pēc tam, kad viss jau bija sagrauts, izzagts un iztirgots ārzemniekiem tik lielā mērā, ka par kaut kādu attīstību vairs faktiski nevar būt runa. Runa vienīgi var būt par nepieciešamību sākt visu no sākuma, izveidojot tos mūsu dzīves formātus, kurus mēs vēlamies un esam spējīgi izveidot eksistences nodrošināšanai.

Otrkārt, par valsts attīstību visdedzīgāk runā cilvēki, kuri pēcpadomju gados faktiski visu sagrāva, izzaga un iztirgoja, kā arī likvidēja pēdējo iespēju būt kaut cik valstiski patstāvīgiem un pašiem veidot savu likteni. Pompozā un principā debilā atsacīšanās no savas valūtas likvidēja pēdējo vārgo, bet tomēr diezgan cerīgo iespēju saglabāt patstāvību un patstāvīgi rūpēties par savu attīstību.

1790.gadā M.A.Rotšilds konstatēja: „Atļaujiet man iespiest un kontrolēt valsts naudu, un man vairs nebūs svarīgi, kurš valstī raksta likumus.” Protams, pie varas esošais vidusmēra latvietis kā parasti zina visu par visiem labāk un slavenā ebreja vārdos nesaskata sev noderīgu gudrību. Tas nekas, ka šī gudrība vēsturiski ir apstiprinājusies pilnā mērā un nekad nezaudēs aktualitāti. Vidusmēra latvietis pats ir visgudrākais un savas naudas lietas brīvprātīgi, ar dziesmu uztic kārtot citiem.

Treškārt, attīstības tēmas popularitāte mūsmājās ir jocīga tāpēc, ka Rietumu civilizācijā attīstības ideja nav modē jau no aizvadītā gadsimta 70.gadiem. Turklāt finanšu un ekonomiskās krīzes laikā un turklāt situācijā, kad neviens godīgs speciālists neuzdrošinās prognozēt krīzes turpmāko gaitu, par attīstību normāls politiķis izvairās runāt, jo tas būtu ne tikai smieklīgi, bet arī politiski bezatbildīgi. Tautai piedāvāt skaistas ilūzijas apstākļos, kad neredzēti strauji palielinās nabadzība un bezdarbs, var tikai ļoti neaptēsts politiķis. Savukārt pie mums tas ir arī ļoti nelietīgs politiķis, jo skaistas ilūzijas viņš piedāvā paša līdz šim apzagtajai, apsmietajai un pazemotajai tautai.

Nav noliedzams, vispār attīstības ideja ir Rietumu civilizācijas samērā sena intelektuālā kaislība. Šai kaislībai var būt divi varianti – ideālistiskais un mehānistiskais variants.

Pirmajā, ideālistiskajā, variantā attīstība ir visu potenciālo spēju attīstīšana cilvēkā vai kādā objektā, no sākotnēji nerealizētā (implicītā) stāvokļa pārejot uz pilnvērtīgi realizēto (eksplicīto) stāvokli. Piemēram, radošās personības mūžs vienmēr ir noteikts attīstības process, pakāpeniski realizējot, tā teikt, Dieva dotā radošā talanta potenciālu. Šajā variantā attīstība ir noteikta potenciāla ideāla realizācija.

Otrajā, mehānistiskajā variantā attīstība ir tas pats, kas progress, modernizācija, pilnveidošanās, pārbūve, pārkārtošanās, „perestroika” u.tml. Saskaņā ar mehānistisko izpratni attīstība ir process, lai uzlabotu materiālos un garīgos objektus, kā arī palielinātu to skaitu. Šajā variantā dominē princips kultūrā visu panākt vairāk un labāk. Piemēram, ekonomikā attīstība ir cenšanās panākt produkcijas kvantitātes un kvalitātes pieaugumu.

Mehānistiskajā variantā attīstības ideja ir saaugusi ar progresu – attīstību no zemākā uz augstāko, no sliktākā uz labāko. Tāda pieeja (attīstību sinonīmiski saistot ar progresu) Rietumu civilizācijā aizsākās XVII un XVIII gs. mijā, kad veidojās progresa teorija. Jaunā teorija ātri pārauga progresa (attīstības) mānijā, kas bija raksturīga Rietumu civilizācijai līdz XX gs. 70.gadiem.

Tā, piemēram, progresa mānija veicināja eiropocentrisma nostiprināšanos. Tas notika tāpēc, ka progresu sāka attiecināt uz kultūru hierarhiju. Piemēram, veidojot pakārtotību starp progresīvām kultūrām un neprogresīvām kultūrām. Eiropocentrisms, saprotams, atzina tikai Rietumeiropas kultūru progresivitāti. Pārējās, arī Austrumeiropas, kultūras tika uzskatītas par atpalikušām un neprogresīvām kultūrām.

Eiropocentrismam iebilda kultūru daudzveidības slavinātāji, kuri arī izmantoja progresa ideju. Viņi sludināja, ka katrai kultūrai ir savs progresa ceļš. Katra kultūra attīstās citādāk, jo var atšķirties progresa dinamika. Dažas kultūras progresē ātrāk, citas – lēnāk.

Progresa teorijas triumfs bija XIX gs. beigās un XX gs. sākumā. Tolaik cilvēkus priecēja atziņa, ka zinātnes un tehnikas progress var garantēt dzīves labklājības nemitīgu uzlabošanos. Arī Latvijas iedzīvotāji tolaik piedzīvoja progresa labumus. Grandiozi attīstījās rūpniecība, radās mūsu slavenie brendi, tika uzcelta jaunā Rīga. Pamats ir uzskatīt, ka tolaik apmēram 25 gadi bija visprogresīvākais posms mūsu zemes vēsturē. To var salīdzināt ar padomju laikā radītā rūpnieciskā un zinātniskā potenciāla progresivitāti.

Tomēr vispārējo prieku par progresa varenību XIX gs. nogalē sāka aptumšot atsevišķu intelektuāļu bažas. Viņi bažījās par to, ka progress nevar mūžīgi turpināties un progresam noteikti ir kaut kāds gals. Kā zināms, O.Špenglera tēze par kultūras (garīguma prioritātes) degradējošo pāreju civilizācijā (materiālisma prioritātē) balstās uz progresa teorijas skaudru kritiku. Vācu slavenais kultūras filosofs pret progresu izturējās ļoti skeptiski. Viņam progresa mānija bija Rietumu kultūras bojāejas iemesls. Tiecoties pēc nemitīgas materiālās labklājības pieauguma, Rietumu cilvēki zaudē mēra sajūtu un savās materiālistiskajās tieksmēs vairs nespēj apstāties un nomierināties. Ar ko tas var beigties, pašlaik neviens nezina. Zina tikai to, ka labi tas nebeigsies.

XX gs. drūmie notikumi (abi Pasaules kari, fašisms, holokausts) ievērojami mazināja Rietumu sabiedrības ticību attīstībai, progresam. No 70.gadiem attīstības, progresa problemātikas vietā modē nāca modernizācijas un globalizācijas problemātika.

Politiskajā filosofijā sāka dominēt atziņa, ka nākotnes solījumi nozīmē papildus uzņemties atbildību par tagadni un tās sekām. Šī atziņa nevarēja iepriecināt politiķus. Politiķi saprata, ka viņiem ir izdevīgāk klusēt par nākotni. Ja viņi sola nākotnē kaut ko lielu un varenu, tad sabiedrība sāk ievērojami piekasīgāk sekot viņu darbībai tagadnē.

Turklāt no 70. gadiem kļuva skaidrs, ka dzīves labumu visiem nepietiks un masveidīgas labklājības solījumi ir liekulība. Sabiedrība nav akla un ļoti labi saprot tamlīdzīgu solījumu farizejiskumu.

Bagātas un saulainas nākotnes solījumu totālā bezjēdzība iestājās mūsu gadsimtā. Tamlīdzīgus solījumus tagad uztver kā personisko apvainojumu.

Tā, piemēram, nav grūti iztēloties, kāds efekts var būt solījumam stratēģiskajā dokumentā „Latvija 2030”: „2030.gadā Latvija būs plaukstoša aktīvu un atbildīgu pilsoņu valsts. Ikviens varēs justies drošs un piederīgs Latvijai, šeit katrs varēs īstenot savus mērķus. Nācijas stiprums sakņosies mantotajās, iepazītajās un jaunradītajās kultūras un garīgajās vērtībās, latviešu valodas bagātībā un citu valodu zināšanās. Tas vienos sabiedrību jaunu, daudzveidīgu un neatkārtojamu vērtību radīšanai ekonomikā, zinātnē un kultūrā, kuras novērtēs, pazīs un cienīs arī ārpus Latvijas. Rīga būs nozīmīgs kultūras, tūrisma un biznesa centrs Eiropā. Pilsētu un lauku partnerība nodrošinās augstu dzīves kvalitāti visā Latvijas teritorijā. Latvija – mūsu mājas – zaļa un sakopta, radoša un ērti sasniedzama vieta pasaules telpā, par kuras ilgtspējīgu attīstību mēs esam atbildīgi nākamo paaudžu priekšā.”

Skeptiskās izmaiņas attieksmē pret attīstību, progresu atsaucās uz ideoloģiju. Ja Rietumos līdz aizvadītā gadsimta 70.gadiem liela loma bija attīstības ideoloģijai, kuru spēcināja ASV un Rietumeiropas valstu ekonomiskie panākumi, tad XX gs. nogalē priekšplānā tika izvirzīta demokratizācijas un postmodernisma ideoloģija. Rietumu civilizācijā sākās pasionārais pagrimums, jo tika izprasta demogrāfiskās pārejas katastrofālā būtība priekš eiropeīdu rases. Par attīstību, progresu politiskajai elitei kļuva neērti runāt, tāpēc reālās attīstības trūkumu sāka ideoloģiski nomaskēt ar demokratizāciju un postmodernismu.

Tajā pašā laikā kļuva pilnīgi skaidrs, ka demokratizācija un postmodernisms neko nedod ekonomiskajai, zinātniskajai un cita veida attīstībai. Pēcpadomju laikā atsevišķas Austrumeiropas zemes lieliskā demokratizācija un postmodernisms neaizsargāja no deindustrializācijas un pagrimuma kultūras visos segmentos. Krievija, Latvija ir spilgti piemēri.

No 70.gadiem Rietumu civilizācija sāka strauji zaudēt enerģiju realizēt savu misiju – sniegt cilvēkiem dzīves metafizisko jēgu. Dzīves garīgo ideālu, vērtību un mērķu vietā nostājās fizioloģiskām baudām apsmērēta veģetēšana. Iestājās civilizācijas nakts – dekadence. Rietumu civilizācija sāka pārvērties par nāves civilizāciju, jo neglābjami samazinājās dzimstība. Dekadences un nāves civilizācijā attīstība, progress ir tikai elites privilēģija. Par tautu neviens reāli nerūpējas, un neviens tā pa īstam necenšas apturēt rases novecošanu un izmiršanu.

Attīstība, progress nav iespējams bez darba. Taču demokratizācija un postmodernisms neveicina ļaužu masās priekšstatu par darba svētīgo misiju, darba godīgumu un apzinīgumu. Demokratizācija un postmodernisms veicina naudas kultu, kad liberāli demokrātiskā tirgus un postmodernisma plurālisma iekārtā naudas pelnīšana kļūst par nacionālo ideju un atsevišķu indivīdu dzīves galveno mērķi. Naudas kultu nekautrējās slavināt, jo tas nenovedot pie totalitārisma, ko mums cenšas iestāstīt demokratizācijas un postmodernisma apoloģēti. Saprotams, naudas kults ir kriminālās valsts un regresa godāšana.

Līdz šim Rietumu civilizācijā attīstības (progresa) motors bija nācija un tās gribas realizētāja nacionālā valsts. Nacionālās valsts institucionālais pienākums ir rūpēties par nācijas attīstību. Nav nacionālā valsts, nav nācijas attīstība. Nācija vienlaikus ir gan attīstības subjekts, gan attīstības rezultāts, uzlabojoties tās dzīves kvalitātei.

Nācijai valsts ir sava veida apgādnieks, kuram ir nemitīgi jārūpējās par cilvēku labklājību. Rūpes par labklājību vienmēr ir rūpes ne tikai par tagadni, bet arī par nākotni – nācijas rītdienu. Tāpēc valsts funkcijās ietilpst attīstības plānošana, ko valsts realizē racionāli saprātīgā un sistēmiskā formā.

Tā tas daļēji ir arī Latvijā. Tikai pie mums attīstības problemātika sistēmisku pieeju izpelnījās nesen un ne visai apliecina saprātīgi racionālu pieeju. Attīstības plānošanas sistēmas likums darbojās tikai no 2009.gada 1. janvāra.

Pašlaik Latvijas nākotnes plānošanas dokumentu pamatkolekcijā ietilpst 1) Saeimas konceptuālais dokuments „Latvijas izaugsmes modelis. Cilvēks pirmajā vietā” (apstiprināts 2005.g.26.X), 2) Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija „Latvija 2030” (apstiprināta 2010.g.10.VI), 3) Nacionālā reformu programma stratēģijas „ES 2020” īstenošanai (sagatavota 2011.g. aprīlī), 4) Nacionālās attīstības plāns 2014.-2020.gadam (apstiprināts 2012.g.20.XII).

Manuprāt, lai orientētos minētajos (un arī neminētajos) plānošanas dokumentos, ir vajadzīga samērā augsta intelektuālā kapacitāte, klerku domāšanas izjūta, stabilas terminoloģiskās zināšanas, kā arī ir jābūt lietas kursā par mūsu starojošās ES priekšniecības enerģisko darbību dažādu „papīru” lielražošanā.

Ar to gribu teikt, ka minētie dokumenti nevar kalpot sabiedrības sociāli komunikatīvajā un ideoloģiskajā sfērā. Bet tas ir liels trūkums, jo valsts attīstības dokumentiem parasti ir milzīgas sociāli komunikatīvās un ideoloģiskās potences. Cilvēki grib lasīt un uzzināt, kas viņus gaida turpmāk. Patstāvīgi izlasītais un uzzinātais atstāj dziļu iespaidu uz cilvēka apziņu. Gudras valstis to saprot un izmanto, lai savai politikai iegūtu sabiedrības masu atbalstu. Padomju laikā valsts plānošanas materiālus propagandēja prese, par tiem skolotāji stāstīja skolēniem, tos studēja pasniedzēji un studenti, dažādās sanāksmēs apsprieda strādnieki un kolhoznieki.

Mūsu vēlā atmoda valsts attīstības plānošanā ir paškritiski fiksēta minētajā Saeimas konceptuālajā dokumentā: „Taču paveikts ir tikai pats neatliekamākais, kopumā valsts attīstība ir bijusi nepietiekami konsekventa un koordinēta. Valdības biežās maiņas ir kavējušas stratēģisku ilgtermiņa mērķu izvirzīšanu, to pārmantojamību un īstenošanu. Dažādu nozaru programmās un koncepcijās paredzētie pasākumi nav savstarpēji saistīti, sabalansēti un koordinēti, tāpēc īstenojot tie nav izrādījušies pietiekami efektīvi. Latvija virknē Eiropas Savienības (ES) valstu klasificējumu ierindojas vienā no pēdējām vietām.”

Minētajos materiālos, domājams, lielu gandarījumu varētu gūt mūsu pseidointelektuālās juvenilās aprindas, kurām kairinošu baudu sagādā terminoloģiski manierīga un moderna leksika un visdažādāko konceptu absurda eklektika. Citiem vārdiem sakot, pārgudri vārdi un pārgudru domu haotisks virknējums.

Piemēram, Saeimas izstrādātajā „Latvijas izaugsmes modelī” var lasīt šādas veldzējoši pārgudras rindas: „Izaugsmes stratēģijas pamatprincips – darbību vienotība. Modeli īstenojot, cilvēka dzīves kvalitātes paaugstināšanai ir jāpilnveido visi augstāk minētie aspekti; kopējais līmenis ir kritiski atkarīgs no nepietiekami attīstītajiem aspektiem. Ir stingri jāievēro visu darbību vienotības, koordinētības un samērīguma principi. Tikai un vienīgi tad, ja tiek vienmērīgi un līdzsvaroti pilnveidoti visi aspekti, optimāla uzlabojas dzīves kvalitāte. Nevienu aspektu nedrīkst atstāt bez uzmanības pat atsevišķos izaugsmes posmos. Ļoti maz kopējās dzīves kvalitātes uzlabošanai dod arī resursu ieguldīšana kāda aspekta pārliekā attīstībā.

Visas veicamās darbības un to lietderība jāizvērtē ne tikai pēc to ietekmes uz tiešo mērķa aspektu; tām ir jādod pozitīvs iespaids arī uz citiem aspektiem, panākot sinerģijas efektu. Jāveido saskaņotas un atbalstošas darbības arī saistītajos aspektos, nepieļaujot pretrunu veidošanos. Neviena aspekta attīstība nevar notikt uz citu rēķina vai pat pasliktinot citus. Latvijas izaugsmes modelis jāīsteno pasaules valstu tīklā. Kā izolēta valsts Latvija iespēs maz, objektīvos globālos procesus maza valsts praktiski neietekmēs. Par Latvijas galveno principu sadarbībā ar partnervalstīm jāuzskata mūsu stipro pušu un radušos iespēju izmantošana, vienlaikus minimizējot draudus un riskus. Arī katra atsevišķa darbība jāizvērtē globālā kontekstā, panākot saskaņu ar radniecīgām darbībām partnervalstīs.

Kopumā valsts izaugsme iekļaujas izteiktā tīklveida modelī: visu aspektu un darbību vienotība un savstarpēja sasaiste valsts iekšienē, Latvijas kā valsts iekļaušanās globālajā valstu tīklā, katras aktivitātes sasaiste ar sev līdzīgām citās valstīs.Šajā situācijā panākumu gūšanai nav pieļaujama noslēgtība savas nozares ietvaros un Latvijas robežās. Mums ikviena darbība jāizvērš arī ārpus attiecīgā dzīves kvalitātes aspekta ietvariem, pāri sava sektora un nozares rāmjiem, pāri valsts formālajām robežām. Tīklveida sadarbības modelī jāīsteno stratēģiskais robežu paplašināšanas princips un jāizmanto tādi to atbalstošie instrumenti kā zināšanu izplatīšana ārpus institūcijas, nozares, valsts rāmjiem, ietvariem un robežām, starpnozaru sadarbība un koordinācija, tai skaitā neformālie partnerattiecību mehānismi.

Kopumā tas nozīmē visu darbību vienotību, aktīvas sadarbības principa īstenošanu, mainot pašu ietvaru un robežu būtību, padarot tās mīkstākas, caurspīdīgas un porainas, paaugstinot darbību intensitāti tieši robežrajonos. Darbības dažādās vidēs, dažādās sabiedrības daļās, dažādās sistēmās, kultūrās un valodās iegūst izšķirošu nozīmi izaugsmes sekmēšanā.”

Attīstības plānošanas sistēmā ietilpst arī reģionu un novadu nākotnes ieceres, kā arī atsevišķu nozaru nākotnes scenāriji. Nesen veiktajā Valsts kancelejas pasūtītajā pētījumā "Politikas plānošanas sistēmas attīstības pamatnostādņu un attīstības plānošanas sistēmas ietekmes novērtējums" atklājās vienaldzīga un formālistiska attieksme pret reģionu un novadu attīstības plānošanu.

Tādu attieksmi noteikti veicina mūsu dzīves patiesā vērtība, respektīvi, nevērtība un fatālās ticības trūkums labākai nākotnei. Latvijas attīstības plānošanas dokumentos acīmredzamā atrautība no reālās dzīves nevar palikt bez sekām. Minētais pētījums to apstiprina. Nākas secināt, ka daļa pašvaldību (deputāti un darbinieki) neizprot plānošanas dokumentu būtību un nesaredz nepieciešamību tos izstrādāt. Š.g. 27.oktobrī medijos publicētajā informācijā par pētījumu teikts: „Nesaredzot jēgu šādu plānošanas dokumentu izstrādāšanai, intervijās ar plānošanas reģionu pārstāvjiem noskaidrojies, ka daļa pašvaldību pārstāvju nav pieraduši stratēģiski domāt un plānot savu darbību, līdz ar to plānošanas dokumentus viņi izstrādā tikai tāpēc, ka tā likumā ir noteikts, tāpēc šie dokumenti ir domāti tikai "plauktiņam" un "ķeksīša pēc"”.

Latvijas attīstības plānošanas tekstos atklājās jocīga aina. No vienas puses nepārtraukti tiek runāts par izglītotu un gudru iedzīvotāju kontingentu, „cilvēkkapitāla produktivitāti”, „kvalitatīvu izglītību”, „kontekstuālo izglītību”, „lietotāju virzītu inovāciju”, „atvērtu inovāciju praksi”, „inovatīvu uzņēmējdarbību”, „plašu jaunrades kultūru”, „skolu kā sociālā tīklojuma centru”, „iedzīvotāju zināšanām un gudrību”, „valsts iedzīvotāju uzkrāto zināšanu potenciālu”. Taču no otras puses tekstu sastādītāji pret cilvēkiem (tekstu lasītājiem) izturas kā pret primitīviem un aprobežotiem radījumiem. Tā, piemēram, 2014.- 2020.g. nacionālā attīstības plāna trīs prioritātes ir šādi formulētas: „Cilvēka drošumspēja. Tautas saimniecības izaugsme. Izaugsmi atbalstošas teritorijas”. Savukārt prioritāšu „vadmotīvs” esot „labklājības pieaugums”.

Skaidrs, ka paši par sevi saprotamie jebkuras valsts nākotnes nosacījumi un tukšie formulējumi neizraisa nekādu uzticību un cieņu. Tie ir adresēti kaut kādiem bezsmadzeņu radījumiem. Tomēr laikam pareizāk būtu teikt, ka tos ir sacepuši ne visai adekvāti radījumi.

Bet vispār plānošanas tekstu autori ir ļoti kreatīvi jaunieši. Viņi nepārtraukti bagātina mūsu dārgo latviešu valodu. Mūsdienu latviešu valodas vārdnīcā nav sastopami tādi viņu jaunradījumi kā, piemēram, „cilvēkkapitāls”, „drošumspēja”, „ilgtspējīga” [attīstība], „energoefektivitāte”, „ekoefektīva” [ekonomika], „e-skola”, „e-pārvaldība”.

Interesanti bija papētīt, kas tiek apzīmēts ar jaunvārdu „drošumspēja”. Izrādās, drošumspēja nozīmē veselu jūru visdažādākās izpausmes: „Cilvēka drošumspēja (resilience) ir starptautiski zināms koncepts par cilvēka adaptācijas spēju strauji mainīgā vidē – personīgā iniciatīva, spēja sadarboties – pastāvīgi identificējot cilvēka šķēršļus attīstībai. Galvenie darbības virzieni šajā prioritātē: Pietiekami, spējām atbilstoši ienākumi un nodarbinātība; Nevienlīdzības mazināšana un saliedētība; Izglītība mūža garumā; Vesels cilvēks; Demogrāfiskās situācijas risināšana; Radošs un pasaules norises izprotošs cilvēks”.

Maz ticams, ka no gudro plānotāju iecerētās drošumspējas kādam varētu kļūt drošāk dzīvot, nemaz nerunājot par nākotnes drošumspēju.

Pašlaik rūpēs par latviešu nākotni visprogresīvākais neapšaubāmi ir Repšes kungs. Viņš aicina tautu pāriet uz attīstības domāšanu vispār. Tautai nevajag domāt par šodienas iztikas minimumu, cenu kāpumu pirms un pēc jaunās valūtas ieviešanas un citiem ikdienišķajiem sīkumiem. Tautai vajag domāt tikai par savu attīstību. Tautas domāšanas galvenajam veidam ir jābūt attīstības domāšanai.

Lai ātrāk ieviestu jauno domāšanas veidu un ar tā retorisko apdzirdīšanu startētu Saeimas vēlēšanās, Repšes kunga biedrība „Latvijas attīstībai” šā gada aprīlī izsludināja eseju konkursu "Attīstības domāšana – labklājīgas valsts pamats". Konkursā, kas noslēdzās augusta vidū, kopumā tika saņemti 16 darbi.

Š.g. 16.septembrī tika publicēta konkursa uzvarētāja eseja. Tajā ir šādi spriedumi: „Latvijas gadījumā jāņem vērā divi apstākļi – pirmais, Latvija ir liberāla demokrātija un, otrais, Latvijas politikā trūkst skaidru ideoloģisku norāžu no vadošo partiju puses. Iztirzājot pirmo apstākli, jāņem vērā, ka sagaidīt valsts varas virzītu iniciatīvu nevainojamu izpildi ir problemātiski, tādēļ par reformējamiem objektiem būtu pareizāk izvirzīt pašas valsts institūcijas vai vispārēju noteikumu noteikšanu kādā tautsaimniecības nozarē, nevis pašas tautsaimniecības nozares kā tādas reformēšanu. Tieši institūciju reformēšanai būtu jākļūst par valsts galveno uzdevumu, jo šādā veidā tiktu nodrošināta vide, kurā katrs indivīds var attīstīt savus talantus, panākt savu iniciatīvu izpildi un nodoties radošai domāšanai (kurai tad arī būtu jākalpo par pamatu tālākai attīstības domāšanai)”.

Godalgotajā esejā noteikti atspoguļojās Repšes kunga pozīcija Latvijas nākotnes plānošanā. Repšes kungs nav tik politiski gudrs un patriotisks, lai apbalvotu teicami sagatavotu, bet viņa idejisko konkurentu vai pretinieku darbu. Repšes kunga bezizmēra patriotiskumam noteikti ir stingra robeža. Jauno talantu atbalstīšana bez noteikta privātā labuma neietilpst viņa bezizmēra patriotisma stingri norobežotajā zonā. Par to liecina kunga „kurkulis”.

Ieteicams pievērst uzmanību tam, ka saskaņā ar doto pozīciju nav paredzēta nevienas „tautsaimniecības nozares” attīstīšana, reformēšana u.tml. Paredzēta ir tikai „valsts institūciju” izvirzīšana par „reformējamiem objektiem” – „tieši institūciju reformēšanai būtu jākļūst par valsts galveno uzdevumu”.

Tātad atkal tiek paredzētas valsts aparāta ierēdņu, birokrātijas, politiķu, oligarhu rotaļas, kuras mūs ir nepārtraukti mocījušas visus pēcpadomju gadus un novedušas līdz pilnīgam pagrimumam – „vienā no pēdējām vietām” visos iespējamajos dzīves rādītajos.

Neesmu pārliecināts, taču esejā varbūt neredzēti oriģināla ir doma, ka ar valsts institūciju reformēšanu „tiktu nodrošināta vide, kurā katrs indivīds var attīstīt savus talantus, panākt savu iniciatīvu izpildi un nodoties radošai domāšanai”.

Ja pareizi saprotu, tad valsts institūciju reformēšana man var palīdzēt katru nedēļu sacerēt rakstu portālam „Pietiek” un vispār var palīdzēt katram cilvēkam attīstīt savu talantu un nodoties radošajai domāšanai. Katrā ziņā interesanti būtu uzzināt, ko par to teiktu Pikaso, Džoiss, Tolstojs, Kants, Svasjans, Djušans, Hersts, Rotko, Rainis, Poruks, Pinnis, Padegs, Mauriņa, Raudive un patiesībā ikviena radošā personība uz Zemes. Ja šī doma patiešām ir dzīvotspējīga un nav nedzirdēta dumjība, tad Repšes kungu būtu vēlams laist pie varas jau šodien, jo viņa programma māk katru latvieti uztaisīt par Pikaso, Džoisu, Tolstoju, Kantu, bet Latviju uzburbēt par radošo personību apdzīvotu unikālu valsti, kurā vienīgā hominīdu suga ir radošās personības. Tā būtu valsts, kurā simtprocentīgi dzīvo tikai rakstnieki, dzejnieki, gleznotāji, filosofi, kulturologi, antropologi ar Ķīļa kungu priekšgalā un pakaļgalā.

Kauns ir teikt, bet būtu vismaz kaut kāds labums, ja valdošās kliķes rotaļas būtu daudzmaz profesionāli kompetentas, bagātas ar vērtīgām politiskajām idejām, saskanētu ar pasaules virzības tendencēm, balstītos uz vispusīgām un pamatīgām teorētiskajām un globālo procesu analītikas zināšanām, nebūtu fantastiski atrautas no politiskās dzīves aktuālajiem notikumiem pasaulē. Diemžēl ir labi redzama un jau sen apnikusi šo rotaļu intelektuālā un politoloģiskā nevērtība, kas nereti robežojas ar garīgās atpalicības relatīvi vieglākām vai smagākām formām.

Mūsu ilgtspējīgās attīstības plāni nesola neko jaunu un sola vienīgi seklo un banālo politisko rotaļu turpināšanos. Diemžēl nav manāms politiskais spēks, kas šo valstisko tukšgaitu gribētu likvidēt. 

Novērtē šo rakstu: