Attaisnojot kolēģi, "Vienotības" ētikas uzraugs piemin "pērkamu žurnālistiku"; pēc jautājumu saņemšanas apklust visa komisija
PIETIEK28.04.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Mēģinot attaisnot kolēģi Jāni Egliņu, kurš Twitter diskusijā bija aizrunājies līdz "morālu kropļu" un kārpu pieminēšanai, partijas Vienotība ētikas komisijas loceklis Mārcis Gobiņš Pietiek paziņoja, ka "daudz nopietnāka par gados jauna Ētikas komisijas locekļa izteiksmes negludumiem" esot pērkamās žurnālistikas problēma. Taču, saņēmis lūgumu atklāt viņam zināmos pērkamās žurnālistikas piemērus, Vienotības ētikas komisijas loceklis apklusa; par prātīgāku paklusēt šajā jautājumā uzskatīja arī pilnīgi visi pārējie partijas ētikas komisijas locekļi.
Vienotības ētikas komisija deviņu cilvēku sastāvā ir partijas struktūra, kas "analizē ētiska rakstura konfliktus", "sniedz konsultācijas biedriem ētikas jautājumos un pieņem lēmumus", kā arī "izteic brīdinājumus par ētikas kodeksa pārkāpumiem".
Kad ētikas komisijas loceklis Egliņš aizvadītajā nedēļā Twitter diskusijā ar bijušo žurnāla Playboy galveno redaktoru Jurģi Liepnieku aizrunājās līdz morālu kropļu" un kārpu pieminēšanai, Pietiek visiem partijas ētikas komisijas locekļiem uzdeva vienu un to pašu jautājumu:
"Vai konkrēti Jūs saskatāt partijas Vienotība biedra Jāņa Egliņa publiskajos izteikumos Vienotības ētikas kodeksa pārkāpumu (piemēram, normas, kas nosaka "izvēlēties tādu uzvedības stilu, kas neapkaunotu partiju un neradītu šaubas par objektīvu un godīgu pienākumu pildīšanu") un rosinās minētā Jāņa Egliņa izteikumu izvērtēšanu ētikas komisijā? Atbildi, lūdzu, pamatojiet."
No deviņiem Vienotības ētikas komisijas pārstāvjiem, kuri iepriekš jau bija sekmīgi izvērtējuši tādu pazīstamu partijas biedru kā Dzintars Zaķis un Artis Kampars ētikas jautājumus, uz uzdoto jautājumu vienkārši neatbildēt izlēma četri - Jānis Avotiņš, Gatis Puriņš, Uldis Martinsons un Arta Segliņa.
Pēc būtības uz jautājumu atbildēja tikai Kārlis Līdaks un Dzintars Šēnbergs, savukārt Andris Ulāns no atbildes sniegšanas izvairījās tāpat kā Mārcis Gobiņš, kurš uz uzdoto Pietiek jautājumu atbildēt nevēlējās vai nespēja, bet tā vietā paziņoja:
"Jāpiekrīt Egliņa kungam, ka pērkamā žurnālistika Latvijā ir ļoti nopietna problēma - daudz nopietnāka par gados jauna Ētikas komisijas locekļa izteiksmes negludumiem. Norādīt uz šo problēmu arī asā formā vajadzētu būt pieļaujamam."
Pēc tam Gobiņš Pietiek vēl norādīja: "Ja jau Jūs it kā tik nesaudzīgi publicējiet visu patiesību, tad variet droši publiskot arī manu atbildi Jums. Protams, pieļauju, ka to Jūs darīsiet nelabprāt, jo katra pērkamās žurnālistikas problēmas pieminēšana Jums ir dikti neērta..."
Ņemot vērā Vienotības ētikas komisijas locekļa izteikto norādi uz šo nopietno problēmu, Pietiek visiem ētikas komisijas locekļiem nosūtīja virkni jautājumu ar šādu pavadtekstu:
"Saistībā ar minētā Vienotības ētikas komisijas locekļa izteikto pārliecību un paustajām ziņām portāls Pietiek vēlas saņemt atbildes gan no viņa, gan no katra no pārējiem partijas ētikas komisijas locekļiem, ja, protams, tie šajā jautājumā ir vienisprātis ar minēto Mārci Gobiņu:
1) vai minētais Mārcis Gobiņš pauž partijas vai savu personisko viedokli par šo, kā minēts viņa vēstulē, ļoti nopietno problēmu - pērkamo žurnālistiku Latvijā?
2) kādos gadījumos pēdējā pusgada laikā minētajam Mārcim Gobiņam vai citiem Vienotības ētikas komisijas locekļiem nācies saskarties ar šo, kā minēts viņa vēstulē, ļoti nopietno problēmu? Lūdzu, īsi aprakstiet katru no šiem gadījumiem.
3) kādi tieši fakti katrā no šiem gadījumiem ir devuši pārliecību par žurnālistikas pērkamību Latvijā? Uzskaitiet tos.
4) lūdzu, arī sniedziet skaidrojumu - vai minētais Mārcis Gobiņš vai citi Vienotības ētikas komisijas locekļi katrā no šiem gadījumiem ir bijuši žurnālistikas pircēju vai kādā citā lomā? Ja citā, tad kādā tieši?
5) ja minētā Mārča Gobiņa vai citu Vienotības ētikas komisijas locekļu rīcībā ir fakti par konkrētiem Latvijas žurnālistikas pērkamības gadījumiem, kad un kādā formā viņi par katru no tiem ir informējuši sabiedrību? (Norādiet, lūdzu, konkrēto informēšanas laiku un formu.)
6) ja šāda informēšana nav notikusi, kādu iemeslu dēļ minētais Mārcis Gobiņš un citi Vienotības ētikas komisijas locekļi no tās ir izvairījušies? Vai tas noticis bailīguma, piesardzības, nevēlēšanās informēt sabiedrību vai citu iemeslu dēļ?
7) ja tomēr minētā Mārča Gobiņa vai citu Vienotības ētikas komisijas locekļu rīcībā nav šādu faktu, uz kāda tad konkrēta pamata minētais Mārcis Gobiņš pašlaik pauž šādas ziņas un šādu pārliecību par žurnālistikas pērkamību Latvijā?
8) vai šādu ziņu paušana tādā gadījumā atbilst partijas Vienotība ētikas kodeksa normām? Atbildi, lūdzu, pamatojiet.
Ceram atbildes šīs darba dienas laikā saņemt arī no līdz šim bailīgākajiem Vienotības ētikas komisijas locekļiem, kuriem nekas nebija sakāms saistībā ar ētikas komisijas locekļa nesenajiem izteikumiem Twitter vietnē.
Aizrādām uz nepieciešamību sniegt korektas, precīzas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem, nemēģinot izvairīties no neērtākajiem."
Atšķirībā no citām situācijām, kurās Vienotības pārstāvji mēdz būt diezgan dažādās domās, šajā gadījumā partijas ētikas komisijas locekļi izrādījās vienoti - ne uz vienu no šiem uzdotajiem jautājumiem nespēja atbildēt ne Gobiņš, ne kāds cits no Vienotības ētikas uzraugiem.
Saskaņā ar Gobiņa publiski pausto skaidrojumu viņu pašu politikā esot aicinājis Dievs: "Manā ģimenē kalpošana tautai un sabiedrībai vienmēr uzskatīta par pašsaprotamību. Vecāki, sirsnīgi trimdas latvieši, visu savu mūžu veltīja kalpošanai Latvijai (kā arī viņu vecāki, mātes vectēvs un vecvectēvs). Jau bērnībā vēlējos sekot viņu piemēram. Kad kļuvu par kristieti, visu izvērtēju no jauna. Pamazām tomēr nonācu pie pārliecības: vislabāk es varētu kalpot Dievam un līdzcilvēkiem - ar to izglītību un zināšanām, kuŗas esmu Viņa žēlastībā ieguvis - strādājot Saeimas deputāta darbā."
Gobiņš uzskata, ka Dievs pirmoreiz viņu aicinājis iekļūt Saeimā no Kristīgo demokrātu savienības saraksta; kad tas neizdevās, pašreizējais ētikas uzraugs šo kristīgo partiju pameta un pamēģināja kandidēt no Vienotības saraksta, taču atkal neveiksmīgi.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
