Atsevišķi valdības lēmumi labklājības jomā ir pretrunā ar Satversmes tiesas spriedumos lemto
Tiesībsarga birojs06.10.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Neskatoties uz dažiem pozitīviem risinājumiem mazāk aizsargāto iedzīvotāju labklājības uzlabošanā, atsevišķi valdības soļi vērtējami kā diskutabli un potenciāli neatbilstoši Satversmes tiesas spriedumos paustajam. Viskliedzošākais piemērs ir lēmums minimālā ienākuma slieksni pārskatīt reizi trijos gados (nevis ik gadu), tādējādi atraujot to no sociālās realitātes.
Tiesībsargs ar lielu interesi sekoja līdzi valdības iniciatīvām, lūkojot, kā valdība plāno īstenot šī gada Satversmes tiesas spriedumos labklājības jomā iekļautās atziņas. Jāatgādina, ka Satversmes tiesa trijos spriedumos norādīja uz nepieciešamību veikt sistēmiskus un būtiskus uzlabojumus labklājības jomā. Tiesībsargs uzsver, ka Satversmes tiesas spriedumu izpilde nebeidzas ar dažu šīs sistēmas elementu izmaiņu, pārmaiņai ir jābūt vispusīgai un pilnīgai, kas attiecīgi var dot pārliecību par šīs jomas sakārtošanu pēc būtības.
Jāteic, ka sākotnējās darba rezultātu vēsmas, lai arī ar dažām kritiskām piezīmēm, šķita visnotaļ cerīgas. Valdība beidzot reāli piedāvāja ieviest minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanu pēc vienotas metodoloģiskas pieejas. Valdība ir definējusi garantētā minimālā ienākuma pabalsta (GMI) mērķi jeb tās pamatvajadzības, kam tas ir paredzēts, nošķirot atsevišķi dzīvokļa pabalstu un pabalstu atsevišķu izdevumu (piemēram, veselības aprūpes) segšanai. Tāpat gan GMI, gan valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts (VSNP) tiek palielināts arī naudas izteiksmē.
Diskutabls, protams, ir jautājums, kāpēc valdība par pietiekamu vistrūcīgāko un vienlaikus visievainojamāko Latvijas iedzīvotāju izdzīvošanai ir atzinusi līmeni, kas atbilst 20% no ienākumu mediānas, kas naudas izteiksmē veido 109 eiro, un nevis, piemēram 25%.
Te jāatzīmē, ka Satversmes tiesa ir īpaši uzsvērusi, ka valsts rīcības brīvība, lemjot par sociālās palīdzības minimumu, ir ierobežota. Valstij sava izvēle sociālās palīdzības minimuma noteikšanā un šajā sakarā izdarītā konceptuālā izšķiršanās ir pienācīgi jāpamato, citstarp ar empīriskiem un zinātniskiem atzinumiem.
Tomēr vislielāko vilšanos ir sagādājis šī gada 30.septembra Ministru kabineta ārkārtas sēdē nolemtais pretēji sākotnēji iecerētajam, ka minimālā ienākuma slieksnis, kas piesaistīts vidējā ienākuma mediānai, automātiski tiek pārskatīts katra gada 1. jūlijā, kas deva cerības, ka sistēma tiek veidota ciešā sasaistē ar sociālo realitāti. Iepretim tam nolemts, ka Labklājības ministrijai katru gadu šo sliekšņu pārskatīšana būtu jāpiedāvā kā prioritārais pasākums budžeta diskusiju gaitā un tas tiek pārskatīs ne retāk kā reizi trijos gados.
“Manuprāt, tas nokauj visus labos nodomus, loģiski veidota sistēma atkal tiek sasaistīta ar politisko tirgu. Minimālo ienākumu sliekšņu pārskatīšana ne retāk kā reizi trijos gados nozīmē, ka mēs esam turpat, kur bijām. Gribu atgādināt, ka jau līdz šim GMI bija jāpārskata katru gadu, tāpat arī VSNP bija jāpārskata katru gadu atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī. Līdz šim tas netika pildīts. Kas mainīsies nākotnē?” jautā tiesībsargs Juris Jansons.
Svarīgi atgādināt, ka Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo apmēru padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, nevis politiskā tirgus vienošanās, tādējādi atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju valstī.
Tiesībsarga ieskatā minimālo ienākumu līmeņa pārskatīšana reizi trijos gados nenodrošinās šīs atziņas ieviešanu. Tā vietā tiesībsargs uzskata, ka šāds valdības lēmums ir Satversmes tiesas sprieduma klaja nepildīšana, tādēļ pilnīgi noteikti aicinās Saeimu minēto valdības lēmumu neakceptēt. Būtiski, ka Satversmes tiesa tieši likumdevējam ir uzdevusi par pienākumu veidot tādu sociāla atbalsta sistēmu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmei.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
