Atriebjoties par nepatīkamu publikāciju, VDD „noorganizē” Lindermanam aizliegumu sazināties ar ārpasauli
PIETIEK22.07.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atriebjoties par portālā Pietiek publicētu rakstu, kurā apcietinājumā esošais Vladimirs Lindermans norāda uz to, kā Valsts drošības dienests (VDD) bez likumiska pamata „štancē” kriminālprocesus pēc Krimināllikuma 74.1 panta par genocīda, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru un kara noziegumu attaisnošanu, slavināšanu un noliegšanu, VDD ir noteicis viņam tikšanās un sarakstes liegumu ar ārpus cietuma esošām personām, kā rezultātā V. Lindermans nevar sazināties pat ar bērniem un dzīvesbiedri. Šodien Pietiek atkārtoti publicē šo rakstu, kas izraisījis tik saasinātu VDD reakciju.
Ar kādu tiesisku pamatu Valsts drošības dienests štancē lietas pēc 74.1 panta?
Aicināt uz vardarbību vai kurināt nacionālo naidu, protams, nedrīkst. Bet tas jau ir pavisam cits temats un citi Krimināllikuma panti. Cilvēkus vajā un liek cietumā par nozieguma attaisnošanu, kas nav atzīts par noziegumu likumīgā kārtībā. Vai jums nešķiet, ka tas ir loģisks absurds? Ja nešķiet, tad drīz vien jūs varēsit pamosties brīnišķīgā jaunā pasaulē. Šajā jaunajā pasaulē cilvēku atzīs par vainīgu “eksperti”. Un mediju mašīna ar tūkstošiem balsu iekauksies: kā jūs uzdrīkstaties apšaubīt eksperta viedokli, viņam tak ir Policijas akadēmijas diploms!
Tiesas procedūra atmirs, jo vairs nebūs vajadzīga. Kam šie vecmodīgie mantijās ģērbušies cilvēki? Ir taču izmeklētājs X un žurnālists Y, viņi labāk zina, kas ir genocīds.
Tiek grauti fundamentāli tiesību pamati. Juristi klusē. Bet kādam nu beidzot ir jāpasaka, ka karalis ir kails. Lai notiek, šis “kāds” būšu es – Vladimirs Lindermans, Rīgas Centrālcietuma ieslodzītais.
Pēc 24. februāra Valsts drošības dienests uzsāka vairāk nekā divdesmit kriminālprocesus pēc Latvijas Republikas Krimināllikuma 74.1 panta. Pants soda par genocīda, noziegumu pret cilvēci, noziegumu pret mieru un kara noziegumu attaisnošanu, slavināšanu un noliegšanu.
Šie vairāki desmiti procesu ir uzsākti pret Latvijas iedzīvotājiem, kas ir pauduši no oficiālās nostādnes atšķirīgu viedokli par Krievijas un Ukrainas bruņoto konfliktu. Vienkāršāk izsakoties, pret tiem, kas – pēc VDD viedokļa – simpatizē Krievijai un attaisno tās darbības.
Lielākā daļa no šajās krimināllietās iesaistītajām personām mums nav zināma. Tomēr dažas no tām ir iekļuvušas plašsaziņas līdzekļu uzmanības fokusā: publicists Aivis Vasiļevskis, blogeris Kirils Fjodorovs, bijušais Rīgas domes deputāts Igors Kuzmuks, koledžas audzēknis Aleksandrs Dubjago un šo rindu autors.
Starp citu, jaunais Aleksandrs Dubjago ir iekļuvis šajā “klubā 74.1” vispār neizprotamā kārtā. Nekādi publiski izteicieni par Krievijas un Ukrainas konfliktu ar viņa vārdu netiek saistīti.
Es gribētu uzdot vienkāršu jautājumu: ar kādu, velns parāvis, tiesisko pamatojumu VDD štancē krimināllietas pēc 74.1 panta?
Vai kāda kompetenta tiesas instance būtu nākusi klajā ar verdiktu: Krievijas vadības rīcības Ukrainā ir genocīds, noziegums pret cilvēci utt.? Man nekas nav zināms par šādu verdiktu. Zinu tikai to, ka Starptautiskā krimināltiesa (ICC) ir uzsākusi darbu šajā jomā, bet tas pagaidām ir starta stadijā.
Ir tikai politiskās deklarācijas – individuālas un kolektīvas. Tā, piemēram, ASV prezidents Baidens nodēvēja Krievijas darbības par “genocīdu”. Tas gluži vienkārši ir viedoklis. Tiesiski raugoties, tam ir ne vairāk svara kā, teiksim, manējam.
Tikai tiesa var atzīt cilvēku vai cilvēku grupu par vainīgiem nozieguma izdarīšanā. Ne prezidentiem, ne parlamentiem, ne valdībām, ne specdienestiem, ne plašsaziņas līdzekļiem nav šādu tiesību. Tā ir elementāra patiesība, bet par to nu ir jāatgādina.
Un tas ir cilvēces lielākais sasniegums. Tiesas process ir sacīkstes procedūra. Tiesa (ideālā gadījumā, protams) ar vienādu uzmanību uzklausa abas puses, katra no tām iesniedz savus pierādījumus. Nevis demagoģiju, bet tieši pierādījumus: lietiskus pierādījumus, video ierakstus, liecības u.c.
Atgādināšu, ka nacistu īstenotā ebreju iznīcināšana tika atzīta par genocīdu, balstoties uz Nirnbergas tribunāla lēmumiem.
Kamēr par Krievijas rīcībām Ukrainā nav kompetentas tiesas instances sprieduma, es uzskatu, ka 74.1 pants nav piemērojams. Un ikvienam Latvijas iedzīvotājam ir tiesības paust jebkādu viedokli par Krievijas un Ukrainas militāro konfliktu.
Seko mums 
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
