Iesaki rakstu: 
Rīgas atkritumu sāga* pēdējās nedēļas laikā ieguvusi divus jaunus būtiskus pavērsienus. Pirmkārt, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija atzinusi, ka faktā par Rīgas pilsētas apvienošanu vienā atkritumu apsaimniekošanas apgabalā un līguma slēgšanā par šī apgabala apsaimniekošanu uz 20 gadiem nekā nelikumīga nav. Atgādināsim, ka tieši šie divi argumenti bija pamatā plašajai politiskajai kampaņai pret Rīgas atkritumu apsaimniekošanas konkursa rezultātiem, kurai pieslēdzās Konkurences padome un pēdējās dienās arī premjers Krišjānis Kariņš.
Otrkārt, ir apstiprinājusies Pietiek jau iepriekš pieminētā versija, ka aiz visas politiskās jezgas ap Rīgas atkritumiem stāv gluži konkrētas mūsu kaimiņu un brāļu lietuviešu biznesa intereses. Vispārsteidzošākais, ka šo versiju publiski apstiprinājis viens no diviem “atkritumu filozofiem” jeb pretlikumīgā a/s “Eco Baltia” līdzekļu izkrāpšanā apsūdzētajiem – proti, tā bijušais padomes priekšsēdētājs un joprojām aktuālais 16,68% akciju īpašnieks Viesturs Tamužs (kurš, kā zināms, par atkritumiem veltītu filozofisku rakstu rakstīšanu samaksāja vairāk nekā 26 000 eiro tagadējam Saeimas KPVLV frakcijas priekšsēdētājam Atim Zakatistovam).
V. Tamužs (attēlā) intervijā aģentūrai LETA pagājušajā nedēļā sūdzējās par citu “Eco Baltia” īpašnieku – Māra Simanoviča un Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (sic!) “kaitīgajām darbībām” piedaloties Rīgas atkritumu apsaimniekošanas konkursā un a/s “Tīrīga dibināšanā”. Un atzina, ka “tagad ir vēl viens potenciālais investors no Lietuvas”, uz kuru viņš “raugās ar lielām cerībām”. Galvenais šo cerību īstenošanā – aizvākt M. Simanoviču un ERAB no uzņēmuma pārvaldes.
“Mums jau ir bijuši divi trīs "precinieki", bet pašās beigās kaut kas notiek. Vai nu ERAB izdara kaut ko, vai nu Simanovičs, un potenciālajam investoram visa šī ņemšanās vienkārši apnīk un viņš aiziet”, neparastās atklātības lēkmē atzinās V. Tamužs.
Protams, bezgala interesanta ir atziņa, ka ERAB – viena no respektablākajām finanšu institūcijām pasaulē ar 62 dalībvalstīm, ES un Eiropas Investīciju banku kā īpašniekiem – V. Tamuža skatījumā “ņemas ar kaut ko” un neļauj pārņemt uzņēmuma akcijas, lai ļautu Rīgas atkritumu saimniecībā piedalīties saviem draugiem un brāļiem lietuviešiem. Droši vien tāpat arī Konkurences padomes priekšsēdētājai Skaidrītei Ābramai šķiet, ka Rīgas pašvaldība “ņemas ar kaut ko”, lai pildītu ES Atkritumu apsaimniekošanas direktīvu, kas paredz līdz 2025. gadam nodrošināt, ka vismaz 50% no atkritumiem (atpalikušajās dalībvalstīs) tiek šķiroti un pārstrādāti.
Jebkurā gadījumā ir redzams, ka, visnotaļ vērienīgais Rīgas atkritumu apsaimniekošanas kumoss ir izraisījis starptautiska mēroga jezgu. Kurā Rīgas pašvaldība līdz ar ERAB, “Eco Baltia” vadību, otru a/s “Tīrīga” līdzīpašnieku SIA “Clean R” (abi – Latvijas uzņēmumi) ir nonākusi konfliktā ar smagos noziegumos apsūdzētām personām, vārdos nenosauktiem lietuviešu uzņēmējiem, atsevišķiem valdošo koalīciju pārstāvošiem politiķiem, Konkurences padomi un premjeru. Atliek tikai cerēt, ka pēdējie divi šajā spēlē ir tikai nevainīgi piespēlētāji, kuri līdz galam neapzinās, kā intereses pārstāv.
Diemžēl Konkurences padomes loma spēlē ir visnotaļ būtiska – tā drīzāk ir arbitrs, ne spēlētājs. Un tādēļ padomes vadītājai S. Ābramai ir jāuzdod jautājums – vai jūs uz Rīgas atkritumu apsaimniekošanu turpināsiet raudzīties no šauri resoriska viedokļa vai arī ņemsiet vērā lietas reālos apstākļus plašā skatījumā – gan ES prasības vides jomā, kuru neizpilde Latvijai var draudēt ar finansiālām sankcijām, gan to, ka nekādi izcili konkurenti no Marsa Rīgas atkritumu apsaimniekošanā nav gaidāmi. Tikai pašu kaimiņi, kuri, iespējams, brutālām metodēm mēģina panākt savu. Varbūt Konkurences padomei šoreiz nevajadzētu pieļaut to pašu kļūdu, ko tā pieļāva Rīgas lidostu apkalpojošo taksometru biznesā – neiegrožot bandītismu konkurences vārdā!
* 3. daļa, skat. iepriekš “Atkritumu filozofs stieg mēslos” un “Konkurences padome pūš atkritumu filozofa stabulē”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
