Atklāta vēstule: brīvību drosmīgajiem Alūksnes novada uzņēmējiem – narkotiku ražotājiem!
Māris Sprūds13.10.2024.
Komentāri (75)
Iesaki rakstu: 
Cienījamās Latvijas Republikas augstākās amatpersonas! Rakstu jums, lai pievērstu uzmanību situācijai, kas apdraud mūsu kā demokrātiskas sabiedrības izpratni par cilvēcību, brīvību un cilvēktiesībām, sakarā ar Alūksnes uzņēmējiem, kuri ir apsūdzēti par cenšanos veikt uzņēmējdarbību ekonomiski novārdzinātajā Latgalē.
Latvijas valstij ir jāizvērtē, vai pašreizējā sistēma pienācīgi aizsargā cilvēktiesības, jo īpaši cilvēka dzīvību, kas ir viena no visaugstākajām ANO Cilvēktiesību deklarācijā uzsvērtajām vērtībām.
ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 23. pantā ir noteikts:
1. Katram cilvēkam ir tiesības uz darbu, uz brīvu darbavietas izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem, kā arī uz aizsardzību pret bezdarbu, bet 27. pants garantē katram cilvēkam ir tiesības brīvi piedalīties sabiedrības kultūras dzīvē, baudīt mākslu, darboties zinātnes progresa labā un izmantot tā sasniegumus.
Alūksnes uzņēmēji - narkotiku ražotāji - rīkojās saskaņā ar šīm universālajām vērtībām, darbojoties zinātnes labā un sniedzot palīdzību līdzcilvēkiem relaksēties, izmantojot ķīmijas zinātnes sasniegumus.
Alūksnes uzņēmēji - narkotiku ražotāji - bija drosmīgi un cilvēcīgi, kas būtu jāuztver kā paraugs humānai un atbildīgai rīcībai.
Alūksnes uzņēmēji - narkotiku ražotāji - palīdzēja līdzcilvēkiem saņemt emocionālu palīdzību un palīdzību dzīvības uzturēšanai, jo narkotiku lietotāji bez narkotikām varēja izdarīt pašnāvību vai arī sakarā ar lomkām izdarīt kādu kaitējumu citiem.
Turklāt Alūksnes narkotiku ražotāji nodrošināja darbavietas daudziem saviem kolēģiem un ar savu uzņēmējdarbību sekmēja Latvijas un Eiropas ekonomikas attīstību.
Šajā situācijā Latvijai kā valstij un sabiedrībai jānostājas uzņēmīgu cilvēku pusē. Alūksnes narkotiku ražotāju apsūdzēšana par humānu darbību norāda uz sistēmisku problēmu, kas apdraud mūsu kā sabiedrības izpratni par cilvēktiesībām.
Valsts pienākums ir izvērtēt aizsardzības pieprasītāju gadījumus un aizsargāt ne tikai tos, kuru dzīvība ir apdraudēta, bet arī tos, kas sniedz palīdzību.
Lai arī Latvijai šāda precedenta līdz šim nav bijis, tas nenozīmē, ka to nevar risināt humāni un atbilstīgi lietas būtībai plašā kontekstā un administratīvā kārtībā. Ja esošie likumi neparedz šādus gadījumus, tad ir iespēja likumus un praksi mainīt un radīt tiesisko telpu, kas nosaka un institucionalizē rīcību šādos gadījumos.
Pašlaik dažādi narkotiku izplatīšanas dekriminalizēšanas pasākumi norit arī citās valstīs, piemēram, Vācijā, kur nesen dekriminalizēja marihuānas lietošanu un izplatīšana.
Viens no uzdevumiem, izstrādājot jaunus tiesību aktus, būs skaidri nošķirt narkotiku ražotājus, kuri palīdz līdzcilvēkiem pārdzīvot grūtus laikus, no tiem, kuri ar narkotiku ražošanu un izplatību nodarbojas tikai naudas dēļ.
Latvijas valstij un tās institūcijām tiek dota iespēja izveidot praksi, kas respektē cilvēktiesības un ievēro starptautiskās saistības, paliekot saprātīgiem un samērīgiem, arī neiejaucoties tiesu varas kompetencē. Vēstules autors izprot un respektē LR Satversmes 92.pantu.
Latvijai ir jāspēj parādīt, ka tā ir tiesiska un humāna valsts, kas ciena cilvēka dzīvību un cilvēktiesības. Mūsu vērtība ir cilvēki, kuri uzdrīkstas, līdzdomā un pauž savu viedokli un ir sociāli aktīvi.
Aicinu jūs katru savas kompetences robežās izvērtēt Alūksnes uzņēmēju gadījumu nevis birokrātiski un formāli, bet pēc būtības un, redzot plašu kontekstu, vērtējot to cilvēka dzīvības un tiesību nozīmīguma skatījumā. Šis ir laiks, kurā mums kā valstij ir iespēja parādīt apņēmību aizsargāt cilvēka dzīvību, brīvību un cieņu visos veidos.
Neviens, uzsveru ‒ neviens cilvēks nedrīkst tikt notiesāts un ieslodzīts par to, ka ir nostājies cilvēcības pusē.
P.S. Nekas no šajā vēstulē rakstītā nav jāuztver nopietni.
Seko mums 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
