Atklāta vēstule – iesniegums par padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ietveršanu ārstu sertifikācijas procesa pārraudzībā

2016.gada 8.augustā Veselības ministrija kā normatīvos aktos noteikta pārraugoša valsts pārvaldes iestāde saņēma iesniedzēja sākotnējo iesniegumu, kurā tika lūgts veikt konkrētus pasākumus, lai nodrošinātu tiesības praktizēt psihiatra profesijā arī pēc 2016.gada 14.septembra, kad beidzās Latvijas Ārstu biedrības savulaik izdotā sertifikāta derīguma termiņš.

Notika piecreizēja vēstuļu apmaiņa ar Veselības ministriju, līdz pēdējā no tām, proti, 13.12.16.skaidrojumā iestāde atzina, ka faktiski vispār neveic sertifikācijas procesa institucionālu pārraudzību un nav izdevusi nekādu (nelabvēlīgu vai labvēlīgu) lēmumu konkrētu publiski tiesisko attiecību ar iesniedzēju ietvaros. Prasījumu ministrijai iesniedzējs joprojām uztur spēkā.

Veselības ministrija pēc būtības neapšauba iesniedzēja argumentus, ka ārstu sertifikācija tiesiskā procedūrā nav iespējama jau kopš 2013.gada 1.janvāra, kad stājās spēkā aktuālie MK noteikumi Nr.943, kas reglamentē ārstniecības personu sertifikācijas kārtību. Saskaņā ar to normām ārstu sertifikāciju deleģēts veikt Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padomei; saskaņā ar LĀB statūtiem tā ir biedrības profesionālā struktūrvienība, ko, izdodot attiecīgu nolikumu, kā koleģiālu institūciju izveido LĀB valde. Veselības ministrija 13.12.16. nosūtītajā vēstulē nepārprotami atzīst, ka attiecīgs nolikums nav izdots, bet tikušas vienīgi ievēlētas padomes amatpersonas.

Savukārt, ja arī padome būtu izveidota atbilstoši statūtiem, tai tomēr nevarētu rasties tiesības izdot administratīvos aktus deleģētas valsts pārvaldes funkcijas ietvaros, jo biedrības struktūrvienība nav juridiska persona (Biedrību un nodibinājumu likuma 50.panta pirmā daļa); tātad pašai par sevi tai nevar piemist administratīvi procesuālā tiesībspēja.

Iesniedzējs sarakstes gaitā tika ministrijai vairākkārt argumentējis, ka esošā problēmsituācija demokrātiskā valstī būtu risināma saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem; proti, ierastā ārstu sertifikācijas procedūra, ko veic biedrība, pagaidām jāaptur, kamēr tiek novērstas būtiskas nepilnības normatīvajos aktos un izvērtēts, vai lietderīgi leģitimizēt Sertifikācijas padomes statusu. Bet tikmēr ar VM kā atbildīgās valsts iestādes akceptu būtu samērīgi ļaut pilnvērtīgi turpināt darbu speciālistiem, kuri ir regulāri praktizējoši un kuru kvalifikācijas atbilstība nevarētu objektīvi radīt šaubas arī pēc iepriekš izdotā sertifikāta derīguma termiņa beigām. Tāpat būtu jāļauj uzsākt darbu jaunajiem speciālistiem, kuri jau nokārtojuši mūsdienu prasībām atbilstošu rezidentūras eksāmenu akreditētās mācību iestādēs (jāpiebilst, sertifikācija, ko veic biedrības, šobrīd vērtējama kā arhaisks pasākums ar vēsturisku, simbolisku nozīmi, kam ir attāls sakars ar ārstu kvalifikācijas reālu nodrošināšanu).

Kā zināms, tiesiskas nepilnības kādā pārvaldes jomā nav nekas unikāls. Valsts pārvaldes institucionālo sistēmu tāpēc pastāvīgi pārbauda un, ja nepieciešams, pilnveido. Iestādei, kas konstatē padotībā esošas institūcijas darbības neatbilstību tiesību aktiem vai vispārējiem tiesību principiem, protams, ir pienākums nepieļaut tamlīdzīgas darbības turpināšanu.

Lai gan valsts pārvalde ir strikti pakļauta likumam, tomēr Veselības ministrijas valsts sekretārs acīmredzami vēlas situācijai meklēt politisku risinājumu. No 13.12.16. vēstules izriet, ka esot (politiski?) svarīgi, lai LĀB turpinātu veikt ārstu sertifikāciju, bet Veselības ministrija LĀB Sertifikācijas padomes priekšsēdētāja parakstītos dokumentus vēlāk “traktēs” kā administratīvos aktus. Tātad prioritāri Veselības ministrija ārstu sertifikācijas procesā akceptē nevis Administratīvā procesa likuma normu, bet gan padomju tiesību atsevišķu principu piemērošanu. Proti, padomju tiesību doktrīnā tika uztverts par pašsaprotamu, ka tiesībām ir piespiedu raksturs. Konkrētajā situācijā ministrija, atbalstīdama ilggadējā LĀB prezidenta P.Apiņa personības kulta veidošanu vai kāda cita iemesla dēļ, uzskata, ka ir tiesīga ikvienam ārstam piespiedu kārtā likt respektēt gan LĀB “vadošo lomu”, gan vienlaikus, protams, biedrības ekonomiskās intereses, ciktāl tā var sevi uzturēt, iekasējot naudu par sertifikāciju un kvalifikācijas celšanas pasākumu organizēšanu (kā kvalitāti valsts nekādi nepārrauga).

Būtiska ir morāles principu veidošana. Ne ārstiem, ne pacientiem un sabiedrībai kopumā mūsu valstī nav pietiekamas izpratnes par tiesību jautājumiem, normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhiju; šis fakts ir neglaimojošs, bet vispārzināms. Diemžēl Veselības ministrija ar savu attieksmi faktiski deklarē, ka tiesiskumam nav vērtības. Taču valsts pārvaldei, šķiet, drīzāk būtu pienākums vairot sabiedrībai pārliecību, ka adekvātai tiesiskuma apziņai vajadzētu kļūt ikvienas personas, jo īpaši, izglītotākās daļas, kurai tradicionāli tiek pieskaitīti ārsti, svarīgai dzīves sastāvdaļai.

Iesniedzējs, izanalizējot Ministru prezidenta biroja 22.09.16. izsūtīto formālo vēstuli, kam nav sekojusi nekāda rīcība, un Valsts prezidenta konstitucionālo tiesību padomnieka J. Plepa parakstītu 22.02.17. skaidrojumu Nr.343, diemžēl gūst papildu apstiprinājumu vērojumam, ka tiesiskums mūsu valstī netiek uzskatīts par vērtību; turklāt J.Plepa, kurš pozicionējas kā augsti kvalificēts jurists un augstskolas mācībspēks, parakstītā vēstule sagatavota īpaši nekvalitatīvi. Proti, tiek prātuļots, ka amatpersonu ievēlēšana pati par sevi jau nozīmējot viņu apvienošanu koleģiālā institūcijā, bet vienlaikus saskaņā ar LĀB statūtiem it kā tomēr tā neesot. Savukārt Ministru kabineta noteikumu (tātad kādu procesuālu normu) spēkā esamība jau esot pietiekams apstāklis, lai uzskatītu, ka biedrībā, kas pati par sevi ir no saistībām pret valsti brīvs subjekts, tiek izveidota struktūrvienība. Ja godātais docents attiecīgos paraloģismus tāpat skaidro studentiem, tad tiesiskuma apziņu, arī izpratni, ko regulē materiālās, bet ko procesuālās normas, veidot būs nākotnē arvien sarežģītāk.

Rezumējot pašlaik Veselības ministrijas it kā pārraudzītā ārstu sertifikācijas procedūra, vērtējot tiesiskos aspektus, jau kopš 2013.gada 1.janvāra turpinās apmēram šādi:

lēmumus par tālākizglītības pasākumu atzīšanu, sertifikāciju un sertifikātus paraksta Sertifikācijas padomes priekšsēdētājs; kamēr padome kā koleģiāla institūcija nav izveidota, parakstītie dokumenti ir saistoši vienīgi pašam priekšsēdētājam kā fiziskai personai (Dokumentu juridiskā spēka likuma 1.panta 2.daļa un 3.panta 2.daļa),

Veselības ministrijai nav iecere minēto situāciju pārraudzības kārtībā novērst, jo politiski pareizāk šķiet ārstus piespiest ievērot kādas savdabīgas, demokrātiskā sabiedrībā par arhaiskām uzskatāmas morāles normas – paklausīgi veiktās sertificēšanās galarezultātā rodas apzināta melošana pacientiem, ka pie sienas kabinetā eksponētais sertifikāts ir kvalifikāciju patiesi apstiprinošs, leģitīmā procedūrā iegūts dokuments,

Veselības ministrija pauž gatavību turpināt neierobežoti ilgi “traktēt” LĀB Sertifikācijas padomes priekšsēdētāja parakstītos dokumentus kā administratīvos aktus; tādējādi, kamēr padome nav izveidota un tās statuss neatbilst juridiskas personas statusam, kas dotu tiesības leģitīmi darboties valsts pārvaldē, Veselības ministrijas administratīvajai vadībai “traktēšana” nerada tiesisku pamatu izdot valsts amatpersonu sarakstu; tajā faktiski jau kopš 01.01.2013. bija iekļaujami visi LĀB Sertifikācijas padomes locekļi (likuma “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 4.panta 3. daļa un 20.panta 5.1 daļa).

Vērtējot kompleksi visai intensīvo un apjomīgo saraksti ar Veselības ministriju un citām institūcijām, iesniedzējs pauž Valsts prezidentam un Ministru prezidentam bažas par mūsu valsts ilgtspēju. Sarakstes gaitā atklājies, ka amatpersonas nevēlas novērst administratīvā vājuma izpausmes pat tad, ja tās tiek konkretizētas. Bet īpaši pārsteidzoši, ka pašlaik ministrijas valsts sekretāra līmeņa amatu ieņemoša persona, kam pilnvaras nav tik plašas, lai demonstrētu politisku nostāju, var oficiālā sarakstē neviena netraucēti spriedelēt par valstī šobrīd laikam gan neatzītu, būtībā padomju tiesību doktrīnai tipisku principu ievērošanas svarīgumu un to, ka ārstam, lai saglabātu prakses tiesības, esot obligāti jāsaņem pozitīvs lēmums no nemaz neizveidotas institūcijas.

  Iesniedzējs cer, ka Valsts prezidentam un Ministru prezidentam izdosies rast risinājumu un rosināt vai pat veikt praktiskus pasākumus, lai Veselības ministrija nodrošina, ka tiesības patstāvīgi praktizēt ārstniecības personas varētu iegūt vai atjaunot tiesiskā, saprātīgā procedūrā. Iesniedzējs par saņemto atbildi publiski informēs savus pacientus un citus interesentus; līdz šim pacienti, lai viņus nesatrauktu, tikai izlases kārtībā informēti par radušos problēmu ar iesniedzēja kā nesertificēta ārsta statusu. Vienlaikus iesniedzējs jau atkārtoti pauž nožēlu, ka valstī (vai drīzāk, valdošajā koalīcijā?!) acīmredzami nedarbojas pietiekami efektīva sistēma, kā nodrošināt augstākajai ierēdniecībai piederošu amatpersonu, jo īpaši, ministriju valsts sekretāru darbības tiesiskuma kontroli.

Novērtē šo rakstu: