Atklājas Jutas Strīķes meli: viņa patiešām iepriekš saukusies Anna Potapova
Uldis Dreiblats, Ritums Rozenbergs03.10.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
«Es, Anna Potapova Jurjevna...» 1988. gada 29. jūlijā krievu valodā rakstījusi pašreizējā Latvijas politiķe, deputāta amata kandidāte Juta Strīķe savā autobiogrāfijā, kas iesniegta, lai šā dokumenta autore tiktu pielaista pie iestājeksāmeniem P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē.
Savukārt Maskavas pilsētas Čerjomušku rajona pasu galda izziņā lasāms, ka Annas Potapovas (Potapova - pašreizējās politiķes Jutas Strīķes uzvārds pirms laulībām ar Maiguru Strīķi) vārda maiņa uz Jutu notikusi pavisam oficiāli, par ko tā paša 1988. gada 11. augustā izdots dokuments Nr. I - MЮ Nr. 294724.
«Melu sekas»
Šiem dokumentiem mediju rīcībā bija jānonāk agri vai vēlu, jo par to eksistenci kompetentās mediju aprindās bija zināms jau pirms vairākiem gadiem. Tomēr publiski apskatāmi tie kļuvuši tikai tagad - dažas dienas pirms Saeimas vēlēšanām Neatkarīgās slejās.
Cita starpā politiķe Juta Strīķe vēl pavisam nesen priekšvēlēšanu diskusijas laikā TV 24 radījumā Kārtības rullis uz tā vadītāja Armanda Pučes skaidru un nepārprotamu jautājumu: «Vai jūs kādreiz sauca Anna Potapova?», skaidri un nepārprotami to noliedza.
Dokumenti apliecina bijušā KNAB priekšnieka Jaroslava Streļčenoka pirms jau vairāk nekā diviem gadiem teikto, ka pašreizējā politiķe Juta Strīķe pati sevi savulaik pat «vairākos dokumentos» saukusi par Annu Potapovu un līdz ar to ir meli tas, ka viņa nekad nav bijusi Anna. «Ja persona publiskajā telpā teica, ka nekad nav bijusi Anna, tad šinī situācijā viņa ir sabiedrībai melojusi, un te atkal rodas jautājums par meliem un melu sekām. Ja persona tomēr bija Anna, tad attiecīgi jautājums par dokumentu iesniegšanu augstskolā - vai tie ir vai nav viltoti,» skaidroja toreizējais KNAB priekšnieks un pat izteica šaubas, vai J. Strīķe ir likumīgi kļuvusi par Latvijas pilsoni.
Cita starpā politiķe Juta Strīķe vēl pavisam nesen priekšvēlēšanu diskusijas laikā TV 24 radījumā Kārtības rullis uz tā vadītāja Armanda Pučes skaidru un nepārprotamu jautājumu: «Vai jūs kādreiz sauca Anna Potapova?», skaidri un nepārprotami to noliedza: «Mani no pašas dzimšanas sauca par Jutu. Un Potapova es biju, tas bija mans [tēva] uzvārds.»
Tā nav «pārrakstīšanās kļūda»
Savukārt šodien publiskotie dokumenti liecina, ka ir izdomāta pašas J. Strīķes atsevišķiem medijiem klāstītā versija, ka Annas Potapovas vārds viņai radies tikai un vienīgi Maskavas 584. vidusskolas direktores kļūdas dēļ, kura teicamnieces - medaļnieces Potapovas atestātā ierakstījusi nepareizu vārdu. Savukārt pati teicamniece - medaļniece Potapova nav uzskatījusi par būtisku izlabot atestātā nepareizi uzrakstīto vārdu.
Piemēram, 2003. gada 2. novembrī LNT raidījumā Nedēļa toreizējā KNAB priekšnieka vietniece J. Strīķe teica: «Kopš dzimšanas esmu bijusi Juta. Vārds Anna - tā bija vienkārši pārrakstīšanās kļūda, tā kā man šī kļūda nešķita nozīmīga, tad neprasīju to labot.» LNT reportieris toreiz vēl pabrīnījās: «Skaidrojums ir tāds mazliet jocīgs, jo šajā pašā atestātā jau ir izdarīts labojums. Ir labots nepareizi uzrakstīts gada skaitlis, kas noteikti ir mazāk svarīgs par cilvēka vārdu.»
Šeit publicētās autobiogrāfijas un Čerjomušku rajona pasu galda izziņas kopijas liecina, ka vārds Anna mūslaiku politiķei ir bijis pavisam oficiāli, nevis «pārrakstīšanās kļūda»; tas no Annas uz Jutu arī ir nomainīts oficiāli jau pēc dokumentu iesniegšanas P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē - īsi pirms pārcelšanās uz mācībām Rīgā 1988. gada augustā. Cita starpā, pārējā Potapovu ģimene no Maskavas uz Rīgu pārcēlusies tikai 1991. gadā, veicot dzīvokļa apmaiņu, liecina pasu galda izziņa.
Anna milicijā
Līdz šim publiski nezināma un noslēpta ir bijusi informācija, ka pēc Maskavas Brežņeva rajona 584. vidusskolas pabeigšanas no 1987. gada novembra līdz pat mācību uzsākšanai P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē Anna Potapova (tagad - Juta Strīķe) nepilnu gadu strādājusi arī Maskavas Čerjomušku rajona atsevišķā milicijas bataljona patruļdienestā par sekretāri - mašīnrakstītāju (секретарь - машинистка отдельного батальона патрульно - постовой службы милиции Черемушкинского РУВД). Ar šā rajona patruļdienesta komjaunatnes organizācijas rekomendāciju viņa arī iestājusies P. Stučkas Latvijas Valsts universitātē.
Svarīgāka par sabiedrības interesēm?
Cita starpā Neatkarīgā rakstiski uzdeva vairākus jautājumus Latvijas Universitātes (LU) administrācijas direktoram Ansim Grantiņam par pašreizējo Saeimas deputāta kandidāti, kura turklāt gatavojas kļūt par apvienotās Tieslietu un iekšlietu ministrijas ministri un apvienoto specdienestu pārraudzi. Jautājumi tika uzdoti tikai par viņas identitāti un izglītību - ar kādu vārdu viņa sākusi studijas universitātē, ar kādu vārdu parakstīta viņas autobiogrāfija, kāds vārds minēts viņas raksturojumā u.tml. Jautājumi nebija pretrunā ar Saeimas vēlēšanu likuma prasībām par to, kādām ziņām publiski jābūt norādītām par deputāta kandidātu.
Tomēr LU administrācijas vadītājs Neatkarīgās lūgumu noraidīja, jo, viņaprāt, Saeimas deputāta kandidātes J. Strīķes «tiesības uz privāto dzīvi» ir «svarīgākas par sabiedrības interesēm». Pie šāda secinājuma LU ir nonākusi, «izvērtējot un sabalansējot divas pamattiesības - vārda brīvību un fiziskās personas privātās dzīves neaizskaramību».
Neatkarīgā nepiekrīt LU administrācijas vadītāja izvērtējumam, tāpēc šo informācijas pieprasījuma noraidījumu pārsūdzēs Administratīvajā tiesā.
Grūtā komunikācija
Neatkarīgā arī centās iegūt J. Strīķes skaidrojumu par autobiogrāfijas tapšanas apstākļiem. Jautājumi ar autobiogrāfijas kopiju tika nosūtīti uz Jaunās konservatīvās partijas mājaslapā publiski pieejamo e-pasta adresi [email protected]. Kad Neatkarīgā drošības labad piezvanīja uz mājaslapā norādīto partijas kontakttālruni, lai pārliecinātos, vai jautājumi un dokumentu kopijas nodotas politiķei, tur atbildēja, ka jautājumi J. Strīķei jānosūta uz citu e-pasta adresi [email protected]. Pēc e-pasta pāradresēšanas Neatkarīgā atkārtoti zvanīja uz kontakttālruni, vēloties pārliecināties, vai sūtījums nonācis drošās rokās, taču partijas mobilo kontakttālruni vairs neviens necēla.
Zīmīgi, ka Jaunās konservatīvās partijas mājaslapā nav atrodamas tiešās komunikācijas iespējas ar politiķiem, vien redzama kopējā partijas e-pasta adrese un mobilā kontakttālruņa numurs.
Pārpublicēts no Neatkarīgās Rīta Avīzes Latvijai
.jpg)
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
