Atklājas jauni fakti par žurnālistu ētikas vērtētāja Raudsepa korumpēšanu
L. Lapsa21.11.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nāk klajā jauni fakti par Latvijas Bankas dāsni apmaksātā žurnāla Ir komentētāja, Latvijas Žurnālistu asociācijas ētikas komisijas priekšsēdētāja Paula Raudsepa "īpašajām attiecībām" ar šo iestādi un tās vadību, Izrādās, kamēr zinātņu doktori sacentušies atklātā konkursā, lai iegūtu tiesības uzrakstīt Latvijas Bankas izdotai grāmatai pa vienam vai diviem pētījumiem, par lappusi saņemot nepilnus 170 latus, Raudsepu bankas vadība bez konkursa īpaši piemeklējusi, lai viņa pakalpojumi tiktu apmaksāti pēc divarpus reizes augstākas likmes - 2000 latu par četrarpus lappušu tekstu. Raudseps šo īpašo attieksmi un dubulto samaksu pieņēmis.
Kā Pietiek jau informējis, Raudseps par četrarpus lappuses garu vispārēju priekšvārdu Latvijas Bankas grāmatai Latvijas Bankai XC no Ilmāra Rimšēviča vadītās iestādes saņēmis 2000 latu, savukārt par tā tulkošanu angliski - vēl papildus 180 latus. Tātad Raudseps par savu tekstu saņēmis gandrīz 450 latu par katru grāmatas lappusi.
Kā Pietiek jau informējis, Raudseps par četrarpus lappuses garu vispārēju priekšvārdu Latvijas Bankas grāmatai Latvijas Bankai XC no Ilmāra Rimšēviča vadītās iestādes saņēmis 2000 latu, savukārt par tā tulkošanu angliski - vēl papildus 180 latus. Tātad Raudseps par savu tekstu saņēmis gandrīz 450 latu par katru grāmatas lappusi.
Savukārt grāmatas nodaļu autori, tostarp cilvēki ar vēstures doktora grādu, par atsevišķu pētījumu, kas grāmatā publicēts kā atsevišķa nodaļa, saņēmuši 2500 latu. Piemēram, vēstures doktors Gatis Krūmiņš par diviem pētījumiem - attiecīgi divām nodaļām - kopā saņēmis 5000 latu, kas ir nepilni 170 lati par lappusi.
Tāpat pa 2500 latiem par nodaļu - atsevišķu nopietnu pētījumu, kas vidēji bijis 4-5 reizes garāks par Raudsepa priekšvārdu, - saņēmuši Viesturs Pauls Karnups (plus vēl 480 latu par nodaļas tulkošanu angliski), Āris Puriņš un Laila Rūse. Arī viņu darbs Latvijas Bankas vadības acīs novērtēts apmēram divarpus līdz trīs reizes lētāk nekā Raudsepa veikums. Pārējās nodaļas bez maksas uzrakstījuši Latvijas Bankas darbinieki.
Papildus tam noskaidrojies, ka zinātniekiem ar augstajiem grādiem, lai tiktu pie iespējas rakstīt Latvijas bankas grāmatai, nācies piedalīties atklātā konkursā, un speciāla Latvijas Bankas izveidota konkursa komisija veikusi pretendentu izvēli turpmākajam darbam.
Latvijas Bankas skaidrojums par konkursu ir šāds: "Autorus meklējām publiskā zinātniski pētniecisko darbu konkursā, pretendentiem izvirzītās prasības un atlases kritērijus, kā arī paredzēto atlīdzību nosakot konkursa nolikumā.
Konkursā varēja piedalīties Latvijas Republikas pilsoņi, nepilsoņi un ārzemnieki, kas izpildīja šādas prasības:
- ir ekonomisko vai sociālo zinātņu doktori (diploma kopija) vai mācās doktorantūrā (izziņa, kas izsniegta ne agrāk kā mēnesi pirms iesniegšanas datuma);
- iesniedz zinātniski pētniecisko darbu un recenzētos izdevumos veiktu publikāciju sarakstu (priekšrocība monogrāfiju autoriem);
- iesniedz aprakstu par savu redzējumu (1-2 lapas, t.sk. plānoto avotu norāde) pētījumam (viena autorloksne) par Latvijas ekonomiskajām un finanšu norisēm un monetārās politikas risinājumiem (1920-1940), tautsaimniecību un monetārajām norisēm Latvijā 2. pasaules kara gados vai padomju varas gados (1944-1990), kā arī pēc neatkarības atgūšanas un pievienošanās Eiropas Savienībai."
Konkursā izvēlētajiem pretendentiem nauda nav nākusi viegli - saskaņā ar Latvijas Bankas skaidrojumu, pamatnosacījums bijis, ka šis zinātniski pētnieciskais darbs veicams, "akadēmiskajam līmenim atbilstot recenzējamos izdevumos publicētam darbam un pēc iespējas izmantojot kvantitatīvās analīzes metodes;
Rezultātā "pētījumi tika sagatavoti laikā no 2011. gada aprīļa līdz decembra vidum, autoriem aptverot plašu jaunu avotu klāstu, veicot padziļinātu literatūras izpēti un sniedzot pamatotus", skaidro Latvijas Banka.
Taču atšķirībā no zinātniekiem Latvijas Bankai regulāri dažādus pakalpojumus sniedzošais Raudseps no nepieciešamības piedalīties šādā konkursā (kuram viņš turklāt nekvalificētos) ir ticis atbrīvots un savus 450 latus par lappusi saņēmis "pa sētas durvīm".
Raudsepam nav pieprasīts ne doktora grāds, ne pienākums piedalīties atklātā un godīgā konkursā, ne nepieciešamība veikt nopietnu zinātniski pētniecisku darbu ar atbilstošu līmeni.
Raudseps, kurš vienmēr publiski ir uzstājies par valsts finansējuma sadalījumu caurspīdīgi, atklātos konkursos, kā izriet no Latvijas Bankas skaidrojuma, piekritis tam, ka bez konkursa tiek izvēlēts kā Latvijas Bankas vadības acīs "piemērota kandidatūra, kas reizē labi orientējas finanšu un tautsaimniecības jautājumos, analizē tos un spēj veidot labu un interesanti lasāmu tekstu".
Līdz ar to viņam uz konkursā izvēlēto zinātnieku pētniecisko darbu pamata "bija jāveic kopsavilkums, secinājumi par Latvijas Bankas un Latvijas tautsaimniecības vēsturi".
Pats Raudseps joprojām nav vēlējies atbildēt ne uz vienu no šiem viņam uzdotajiem jautājumiem:
"1) kā tieši Jūs vienojāties par Jums izmaksājamo honorāru - 2000 latu - par grāmatas Latvijas Bankai XC priekšvārdu?
2) vai Jūs bijāt tas, kas pieprasīja šādu summu, vai arī tāda Jums tika piedāvāta? Ja tika piedāvāta, kura konkrētā Latvijas Bankas amatpersona Jums to piedāvāja un kādā formā?
3) ar kuru konkrēto Latvijas Bankas amatpersonu Jūs risinājāt pārrunas par Jūsu saņemamo summu?
4) vai uzskatāt minēto summu par adekvātu pakalpojumam, par ko tā tika samaksāta? Kas tieši ietilpa šajā pakalpojumā - tikai priekšvārda sarakstīšana vai arī vēl kas cits?
5) vai kā profesionāls un augsti ētisks žurnālists painteresējāties arī par to, kādas summas tiks izmaksātas citiem grāmatas nodaļu autoriem? Ja nē, kādu iemeslu dēļ?
6) ja par šīm summām painteresējāties, vai Jūs nemulsināja, ka, piemēram, cilvēkam ar vēstures doktora grādu par viņa darbu par lappusi šajā grāmatā tiek samaksāts 3-4 reizes mazāk nekā Jums?
7) kā Jūs tagad skaidrojat šo faktu, ka citiem augsti profesionāliem un akadēmiskajā vidē atzītiem autoriem par viņu darbu Latvijas Banka samaksāja pēc būtiski zemākas likmes?
8) vai Jūs kā augsti ētisks cilvēks un profesionāls žurnālists nesaskatījāt un tagad nesaskatāt šeit acīmredzamu žurnālista uzpirkšanu un kliedzošu korupcijas faktu?
9) ja saskatāt, kā tieši rīkosieties saistībā ar šo atklājušos faktu un Jūsu saņemto "honorāru"?"
Jau iepriekš bija zināms, ka žurnāla Ir komentētājs Raudseps, kurš tieši Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča pārvēlēšanas rītā publicēja viņam atklāti nekritisku rakstu, pēdējā gada laikā par dažādiem pakalpojumiem no Rimšēviča vadītās iestādes saņēmis nedaudz vairāk kā 1800 latu.
Rimšēvičam veltīto rakstu žurnālā Ir Raudseps bija publicējis, "piemirstot" žurnālu izdodošās AS Cits medijs (Raudseps ir uzņēmuma padomes priekšsēdētājs) žurnālistu ētikas kodeksu, kurā attiecībā uz šādiem gadījumiem, kad izdevniecības žurnālists sniedz pakalpojumus kādām citām personām, minētā norma ir: "Žurnālists nedrīkst pieņemt materiālus labumus vai īpašu apiešanos no tiem, par kuriem viņš veido materiālus."
Tikai pāris nedēļas pirms Rimšēvičam veltītās publikācijas "Nemainīgs kā lata kurss" žurnāla Ir rubrikā "Ir svarīgi - analīze", kas žurnālā parādījās tieši Rimšēvičam izšķirošajā dienā - 31. oktobrī, Raudseps "par raksta sagatavošanu laikrakstam Frankfurter Allgemeine Zeitung" no Latvijas Bankas saņēmis 314,07 latus.
Šā gada augustā un septembrī "par moderatora pienākuma izpildīšanu Latvijas Bankas rīkotajā Latvijas eiro konferencē" Raudseps no Latvijas Bankas saņēmis 295,68 latus, bet "par moderatora pienākuma izpildīšanu Latvijas Bankas priekšlasījumu un diskusiju ciklā augstskolās" pagājušā gada septembrī - decembrī viņš no Rimšēviča vadītās iestādes bija saņēmis 1200 latu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
