Atkal tiesās

Iepriekš tiku atzīts par nevainīgu gan pirmās instances, gan apelācijas instances tiesās, taču Augstākās tiesas Senāts nolēma krimināllietu atdot atpakaļ, lai Rīgas apgabaltiesa to izskatītu atkārtoti citā tiesnešu sastāvā.

Tiesas sēde ir nozīmēta šā gada 30. maijā plkst. 15.00 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu kolēģijā – Abrenes ielā 3, 148. zālē. Zinu, ka tā ir kanceleja, bet tā ir rakstīts pavēstē.

Šī būs jau septītā tiesa šajā nepamatotajā apsūdzībā. Prokuratūra man piedēvē, ka es žīdiem piedēvējot tādas īpašības, kas tiem nepiemīt, lai tādējādi citus naidīgi noskaņotu pret viņiem...

Divas iepriekšējās tiesu instances mani atzina par nevainīgu un noraidīja izmeklētāja (Drošības policijas) pieaicinātās ekspertes, „Providus” tā saucamo ekspertīzi, jo ekspertei nav likumā prasītās izglītības un eksperta sertifikāta. Augstākās tiesas Senāts tomēr uzsver, ka tā darīt nav labi un vienīgais „pierādījums” tomēr ir jāņem vērā... Tātad jānotiesā?

Lietas būtība ir ļoti vienkārša. Apsūdzība ir saistīta ar radioraidījumu „Tēvijas laikmets”, kas skanēja raidstacijā „Radio NABA” un kuru vadīja Roberts Klimovičs un es. Pēc raidījuma, kurā tika intervēts latviešu leģionārs par Baigā gada notikumiem, 2012. gada 29. martā Izraēlas vēstniece Latvijā Hagita Ben Jākova nosūtīja vēstuli Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētājam Aināram Dimantam, sūdzoties par „Tēvijas laikmetu”, Robertu Klimoviču un mani. Pēc šādas vēstules, kurā nepārprotami norādīts, ka nav labi, ja valstī ir šāds raidījums, kurš turklāt tiek translēts valsts finansētā radio, saņemšanas lietas tika, tēlaini izsakoties, sakārtotas tā, lai mēs vairs Latvijas Radio nerunātu. Raidījumu slēdza…

Interneta vietnē „draugiem.lv” es publicēju Izraēlas vēstnieces vēstuli kopā ar citātu no „Padomju Savienības Žīdu katķisma”. Taču tika sagatavots „eksperta atzinums”, kurā apgalvots, ka es šo publikāciju esmu veicis ar nolūku kurināt nacionālo naidu, kaut arī no Krimināllikuma būtības izriet, ka eksperts nedrīkst uz šādu jautājumu atbildēt. Nolūku var secināt tikai tiesa, un divas tiesu instances mani attaisnoja, atzīstot, ka neesmu izdarījis noziegumu. Tiesības nedrīkst būt ekspertu izpētes objekts, laikam tāpēc Latvijā nav neviena sertificēta eksperta cilvēktiesību jautājumos.

Domāju, ka Augstākās tiesas Senāts neapstiprināja attaisnojošo spriedumu, un krimināllietu atdeva atkārtotai tiesāšanai tāpēc, ka lieta ir politiska. Tā domāju ne tikai es, bet arī citi. Diemžēl cilvēki tā īsti nesaprot, ko nozīmē politiska lieta – kas tas ir.

Augstākās tiesas Senāts visām diskusijām par šīs lietas politisko ievirzi ir pielicis punktu. Tā lēmums ir „izcils”. Lūk, iepriekšējās divas instances apsūdzības piestādīto ekspertīzi neņēma vērā un nemaz to neanalizēja, jo ekspertei nav nepieciešamās izglītības, nav sertifikāta. Taču Augstākās tiesas Senāts pateica – pārfrāzējot -, ka par ekspertu var būt jebkurš cilvēks no ielas... Arī prokurore apelācijas sūdzībā ir norādījusi, ka eksperte tiesas sēdē savas zināšanas un prasmes ļoti labi izklāstījusi...

Iedomāsimies situāciju: es braucu ar mašīnu pa ielu, un man nav vadītāja apliecības. Mani aptur ceļu policists, un es viņam izklāstu, ka zinu satiksmes noteikumus, protu braukt un braucu tā jau 10 gadus. Aptuveni šādi izskatās veiktā ekspertīze, kas ir apsūdzības pamatā.

Manas lietas materiālos ir vēsturnieku Jāņa Maurīša un Edvīna Šnores kā speciālistu viedokļi, uz kuriem ir pamatojušās iepriekšējās divas instances, daļēji citējot pat spriedumos. Bet Augstākās tiesas Senāts uzsver: nē, ir jāņem vērā arī „ekspertīze”! Tātad tiesai ir dots rīkojums – ņemt šo „pierādījumu” par pilnu. Un tiesai vairs nav īpaši liela brīvība, kā tas bija pirmajām divām instancēm, kuras rīkojās tā, kā uzskatīja par pareizu, taisnīgu un likumīgu.

Politiska lieta ir jebkura vajadzība, kas nav paredzēta likumā, bet ir nepieciešama kādam politiskam grupējumam, kādiem politiķiem. Un tad dažādas represīvas iestādes un institūcijas šo politiķu vēlmi īsteno praksē. Šajā gadījumā divas tiesu instances ir pieņēmušas lēmumus, kas neatbilst politiķu vēlmēm. Tāpēc tad, kad krimināllieta nonāk jau augstākā instancē, tad ir pilnīgi iespējams, ka process var tikt piekoriģēts... Un Augstākās tiesas Senāts pasaka zemākām instancēm: jūs tur darījāt „nepareizi”, bet tagad ir jādara „pareizi”! Lūk, tāpēc uzskatu, ka šī lieta ir politiska.

Apsūdzētāji ir paņēmuši manu publikāciju, kurā no manis nav uzrakstīta ne rindiņa, bet publicēta tikai Izraēlas vēstnieces vēstule, zem kuras ir pielikts citāts no „Padomju Savienības Žīdu katķisma”. Šis „katķisms” ir atrodams Latvijas bibliotēkās, jebkurš var aiziet un to izlasīt – un uzkurināt naidu. Tātad tas jau ir publiski pieejams un zināms – gan internetā, gan bibliotēkās –, es no jauna to neuzrakstīju.

Bet, protams, aiz politiķu interesēm ir kāds nopietns iemesls, kas liek tā rīkoties – kas liek mani tiesāt. Politiķis aiz gara laika neizdomās kaut kādas krimināllietas – ir jābūt vērā ņemamam spiedienam. Es nevaru nosaukt uzvārdu –var būt dažādas versijas, bet skaidrs, ka KĀDS ir, jo no brīva prāta cilvēki tā nerīkojas un krimināllietas nefabricē. Tas nav cilvēka dabā – kāpēc saspringt, uzņemoties darīt kaut ko tādu, ko var nedarīt!?

Mana krimināllieta ir precedents. Šī nav pirmā, un domāju, ka arī ne pēdējā līdzīga krimināllieta. Bet tās visas ir gājušas pa tādu kā iestrādātu taciņu. Ir cilvēki, kas varai nepatīk, tāpēc represīvas iestādes, lielākoties Drošības policija, šos cilvēkus pieskata, iefiltrē ziņotājus, kādu savervē... un tad saņem rīkojumu, ka, lūk, šiem ir mute jāaizbāž.

Šis ceļš jau ir iemīts. Izmeklētājs iet pie eksperta, eksperts uzraksta atzinumu, un uz šīs ekspertīzes pamata cilvēku var represēt. Gan izmeklētājs, gan eksperts savā starpā ir pazīstami. Tā ir cilvēku grupa, kur pienākumi jau ir sadalīti. Varbūt šis grupējums nav speciāli radīts, bet darba attiecību rezultātā izveidojies. Un vēl par to visu valsts maksā! Savukārt viņu atbildība ir nulle. Personiski ne par ko viņi neatbild – ne ar savu mantu, ne naudu.

Viņi vienkārši pilda uzdevumu. Pilda uzdevumu un dzīvo – nespļaus taču pret vēju! Bet manā lietā iznāca klupiens. Izrādās, ka iestaigātā taciņa ar visiem izmantotajiem „Providus” un tamlīdzīgiem „ekspertiem” neiziet cauri divām instancēm, jo tiesas pasaka: tas nav likumīgi. Un tas ir milzīgs sitiens! Shēma stipri saļogās.

Kopš senās Romas laikiem, no kurienes nāk visas pasaules juridiskais pamats, ir skaidri un gaiši noteikts, ka nekādas tiesības, arī nolūks, nevar būt ekspertīzes priekšmets. Tiesības ir jāzina tiesai, un arī nolūks ir jāuzzina tiesai, un tiesa pasaka, vai cilvēks ir pārkāpis likumu vai nav, – to nedrīkst darīt eksperts. Eksperts drīkst rakstīt tikai, ka, lūk, divas automašīnas saskrējās, jo, pieņemsim, nebija bremžu. Bet viņš nedrīkst noteikt, kurš ir vainīgs, jo vainu konstatē tiesa. Taču šeit šis princips ir sajaukts – eksperts nosaka, kurš ir vainīgs un kurš nav vainīgs. Tiesai atliek tikai eksperta rakstīto pasludināt Latvijas Republikas vārdā – spriedumā.

Šī rindkopa ir tiem, kas līdz šai vietai ir spējuši izlasīt un tiem, kas ražo „ekspertīzes”. Es uzsveru, ar šo publikāciju nevienu neaicinu nākt uz tiesu vai darīt ko citu. Ar šo publikāciju informēju lasītājus, ka tāds ir mans viedoklis un tādi notikumi notiek.

Novērtē šo rakstu: