Atdod manu bērnu jeb Dubultie standarti

Kādēļ? Atbilde jau pavīdējusi masu mediju rakstos – jo Latvijā, redziet, par šādu likumpārkāpumu kā dokumentu viltošana un bērna nolaupīšana sods nevar būt bargs. Tas var pat nebūt vispār. Jo – kā rakstīja dažas komentētājas – kā var (māte) nozagt savu bērnu?!

Tātad tautai jau viss ir skaidrs – vainīgs ir afrikānis (baltais, starp citu, bet, ja precīzāk – nīderlandietis, DĀR pilsonis), bet nabaga sieviete, glābjot savu bērnu, ir kļuvusi par nelietīgā vīrieša, netaisnīgās DĀR likumdošanas un zemiskās Dānijas prokuratūras upuri. Pat bērni jau raksta lūgumu Dānijas karalienei par sievietes – likumpārkāpējas atbrīvošanu.

Un šeit publika ir iebraukusi auzās. Pirmkārt, neviens nesaredz pretrunu savā pozīcijā attiecībā uz to, kur būtu veicama kriminālvajāšana un tiesājami likumpārkāpēji – nozieguma izdarīšanas valstī, vai tajā, kuras pilsonis viņš ir.

Atgādināšu, ka mēs visi bijām sašutuši, kad Latvijas likumdevēji pieļāva, ka likumparkāpēji ar Amerikas pilsonību nevar tikt tiesāti Latvijā. Vārdu sakot – viņi var pārkāpt Latvijas likumus, bet pie atbildības viņus saukt nav iespējams. Tas, protams, ir pazemojoši un nožēlojami, jo parāda visai pasaulei Latvijas Republikas kā “trešās šķiras” valsts vai pavalsts statusu.

Protams, nevar jau gribēt stingrāku ārpolitisko stāju, ja ārlietu ministrs ir pederasts. Nav noslēpums, ka viņiem mainās arī hormonālā sistēma, kas rezultātā ietekmē gan domāšanu, gan uzvedību, gan raksturu. Pederasts jau pēc definīcijas nav spējīgs parādīt stingrību un apņēmību savas valsts interešu pārstāvēšanā. Vienīgā cerība uz kādu ieguvumu savai valstij ir tad, ja ārzemju kolēģis ir tāds pats. Tad varbūt viņi tur kaut ko var izbīdīt...

Tātad – vienā gadījumā (amerikāņu karavīri, piemēram) mēs gribam, lai likumpārkāpēji tiktu sodīti pārkāpuma izdarīšanas zemē un pēc tās likumiem, bet citā gadījumā – nē. Vai ar domāšanu mums viss kārtībā? Vai tas nav personības dalīšanās sindroms?

Kāds varbūt teiks, ka Dienvidāfrikas Republika nav “civilizēta”. Ak, šī latviešu provincialitāte! Vidusmēra latvietis ir paradoksāli nekonsekvents un neloģisks – viņš aizokeāna vai kāda “vecās Eiropas” kundziņa priekšā uz vēdera līdīs un kurpes (un ne to vien) laizīs, bet vienlaicīgi “no augšas” augstprātīgi noraudzīsies uz citas ādas krāsas vai saucamās “trešās valsts” pilsoņiem un pat visu valsti. Un tas nekas, ka tā valsts ir apmēram trīsdesmit reizes lielāka, ar attīstītu rūpniecību, zinātni utt.

Tā var būt pēc populācijas pat septiņi simti reižu lielāka par Latviju (kā Indija, piemēram), pat atomlielvalsts, pat kosmosa apguvēja – vienalga, nominālais letiņš uzpūtīgi un augstprātīgi sevi ierindos pārākā statusā. Jo viņš pat nezina, ka par tādu Latviju pasaules lielākajā daļā cilvēki pat nav dzirdējuši. Bet, ja ir, tad ne to labāko. Smieklīgi, ja nebūtu skumji...

Tā arī gadījumā ar DĀR. Nez kādēļ visi lielie kritizētāji pēkšņi sākuši uzskatīt, ka Latvijas tiesas ir labākas par citu valstu tiesām. Patiesībā ir pretēji. Arī es esmu to cilvēku skaitā, kuri ir cietuši no gluži neticamās, pat gribētos teikt – ārprātīgās Latvijas tiesu netaisnības un nekompetences. It sevišķi tad, ja ir jāiztiesā konflikts starp vīrieti un sievieti. Un tā mēs esam nonākuši, uzskatu, pie vienas no galvenajām problēmas saknēm – atšķirības starp vīrieša un sievietes statusu dažādās valstīs, zemēs, kultūrās, tradīcijās.

Pateicoties mērķtiecīgai smadzeņu skalošanai un visai attīstītām tās tehnoloģijām, mūsu sabiedrībā ir izveidots emancipētas sievietes un vientuļās, bet visai varonīgās un pašaizliedzīgās mātes kults.

Sieviete parasti tiek uzskatīta arī par sava bērna neapstrīdamu “īpašnieci”, jo viņa, redziet, ir “deviņus mēnešus nēsājusi un dzemdējusi”. It kā tas būtu viņas nopelns, ka pats Dievs tā iekārtojis - viņai iznēsāt bērnu. Ja būtu iekārtojis, ka vīriešiem jāiznēsā, nu tad nēsātu vīrieši. Bet dabā tā nenotiek.

Pamazām, pamazām, un vīriešiem – bērnu tēviem – bieži vien uz vientuļo, varonīgo māšu fona ir atlikusi vairs tikai “spermas donora” funkcija. Un bankomāta loma. Viss. Arī šajā plaši presē izskandinātajā Misānes lietā vīrietis – nozagtā bērna tēvs gandrīz netiek pieminēts, bet, ja tiek, tad tikai kā negatīvais tēls – iespējamais varmāka. No pieredzes zinu, ka vīra/vīrieša nepamatota apsūdzēšana varmācībā mēdz būt iecienīts sieviešu triks savu merkantilo un egoistisko mērķu sasniegšanai. Latvijas publikai par “varmācību”ir tikai subjektīva informācija.

Kādēļ K.Misānes vīrietis tiek tik negatīvi raksturots? Pirmkārt, jau tas vien dara godu, ka viņš cīnās par tiesībām būt kopā ar savu bērnu, uzturēt un audzināt viņu, rāda, ka viņš nav mierā ar “spermas donora” statusu. Ja mēs tā varam apzīmēt bērna tēvu, tad tikai simetriski būtu apzīmēt bērna māti par “inkubatoru”. Ieliki sēkliņu, pēc kāda laika saņēmi. No sēklas izveidojušos par mazu cilvēciņu. Inkubators “izinkubēja” Jo, kā zināms, neviens inkubators neko neizdos, ja tajā neko neieliks...Tad kā, - “spermas donori” un “inkubatori”?!...

Protams, ka nē. Vīrieši un sievietes. Tēvi un mātes.

Saucamajai “rietumu sievietei” jau zemapziņas līmenī ir īpašumtiesību uz savu bērnu sajūta. Un viņa absolūti nepieņem/negrib pieņemt patiesību, ka tādas pašas “īpašumtiesības” uz bērnu ir arī tā tēvam. Šo vārdu “īpašumtiesības” lieku pēdiņās, jo, protams, bērns nav lieta un nepieder nevienam no vecākiem. Viņi bērnu nav pat radījuši. Viss, ko viņi ir darījuši – gulējuši kopā. Visbiežāk pat gūdami no tā visai ievērojamu labpatiku. Un viss. Absolūti brīnumainā veidā izveidojies no asinīm, viens no vīrieša sēklas spermatozoīdiem ir saplūdis ar sievietes olšūnu, un ir sākusi veidoties cilvēka miesa. To nav veidojis ne tēvs, ne māte. Viņi ne tikai nezina, kāds izskatīsies bērniņš, bet nevar pat noteikt, vai tas būs puisītis vai meitenīte. Tikai vēlāķ sonogrāfija parādīs.

Un vēl – bērniņa ieņemšana ir visai intīms pasākums. Mani nebeidz pārsteigt rietumu sieviešu bezatbildīgā, vieglprātīgā un nonivelētā attieksme pret intīmām attiecībām, pret vīriešiem, pret savu ķermeni. Kādu laiku pavadīdams Austrumu valstīs, neviļus esmu ievērojis lielo skaitu Eiropas sieviešu, kuras “salaiž” ar arābiem. Dažreiz tas ir nopietni un var izvērsties par traģēdiju. Arābs var iemīlēt un apprecēt balto sievieti, priecādamies par vieglo ieguvumu. Viņš, nabags, pat nenojauš, ka atšķirībā no arābietes, kuras uzvedību nosaka stingrās morāles normas, tradīcijas, ģimene un islāmticība, baltajai eiropietei vai, jo vairāk – amerikānietei gandrīz nekā no tā nav un, attiecīgi, nekādu uzvedības normu arī nav. Jordānijā iepazīts laivinieks, kurš pārvadā tūristus, man stāstīja par gluži neticamām rietumu sieviešu izdarībām un izlaidības līmeni. Pēc melraksta lasītājas ieteikuma to cenzēju.

Lūk, un daudzi šādi“nerietumu” vīrieši absolūti nesaprot to, ka viņa smukā, baltā sieviņa var, piemēram, lietot alkoholu, koķetēt vai pat gulēt ar citiem vīriešiem, vai, piemēram, paņemt viņa bērnu un aizlaisties. Un tad var rasties konflikts. Jo šis vīrietis, atšķirībā no daudziem rietumu vīriešiem, var nebūt mierā ar “spermas bankas” statusu. Labi, ar sievu nepaveicās, bet vienalga viņš ir Tēvs.

Es brīnos, ka latviešu sievietes nenovērtē un neredz vīriešu dominējošo lomu bērna dzīvē. Es šeit nerunāju par tiem, kuriem savi bērni neinteresē. Uz tādiem tiešām var attiecināt iepriekšminēto apzīmējumu. Es runāju par Tēviem, par vīriešiem, kuri dod saviem bērniem savu uzvārdu, kuri grib audzināt un rūpēties par tiem. Ne velti latviešu tradīcijā dzimtas uzvārds turpinās caur vīriešiem. Un sieviete, apprecoties, pāriet vīra uzvārdā. Tādēļ Bērziņa, apprecoties ar Ozoliņu, kļūs par Ozoliņu un dzemdēs viņam mazus Ozoliņus. Bet ja viņai apniks būt par Ozoliņu vai kāda cita iemesla dēļ, tad viņa varēs izšķirties un apprecēties ar Kārkliņu. Un arī pati kļūs par Kārkliņu un dzemdēs viņam mazus Kārkliņus. Bet, ja starp mazajiem Kārkliņiem būs meitenīte – Kārkliņa un izaugusi viņa apprecēsies ar Vītoliņu, tad dzemdēs viņam Vītoliņus. Tā turpinās dzimtas. Tādēļ kopš seniem laikiem par dzimtas turpinātājiem tiek uzskatīti dēli. Lai kā sievietēm tas nepatiktu. Bet gudri ir šo kārtību saglabāt. Jo tā nodrošina dzimtu un attiecīgi - tautas pastāvēšanu.

 Cilvēces un cilvēku ienaidnieki mūsdienās ar lielu jaudu taranē ģimenes institūtu, laulību, vīriešu un sieviešu dabīgās sociālās lomas utt. Bet dažādās pasaules vietās pārmaiņas notiek ar atšķirīgu ātrumu, kas arī rada dramatiskus konfliktus un izpostītas dzīves. Bet, atgriežoties pie piemēra par arābu vai citu neeiropieti vai eiropieti un ņemot vērā iepriekš rakstīto - ar kādām tiesībām sieviete drīkst nozagt viņam viņa bērnu tikai tādēļ vien, ka grib dzīvot ar citu vai arī viņš viņai ir vienkārši apnicis?!

Un te mēs nonākam pie kaut kā ļoti svarīga; ne mazāķ svarīga, kā vīrietis un sieviete. Un tas ir - bērns. Pats Radītājs bērnam ir devis neatņemamas tiesības uz tēti un mammu. Es nebaidīšos teikt, ka nepilnā ģimenē, vai ģimenē, kurā nav harmonijas un vienprātības, bērns nesaņem harmonisku un pilnvērtīgu audzināšanu. Jo visefektīvākā, vislabākā audzināšana, kā zināms, ir piemērs. Nu sakiet – kādu piemēru meitiņai vai dēliņam rāda māte – vientuļniece, kura parasti neganti nīst bērnu tēvu – to, kurš vēl nesen no visiem pasaules cilvēku miljardiem bija vienīgais, kuram viņa atdevās?

Ņemiet vērā, ka līdz pat brieduma sasniegšanai, bērni redz tēvu caur mātes acīm. Mātei ir vienkārši milzīga ietekme uz bērna pasaules skatījumu. Sākumā viņa pati bērnam ir visa pasaule. Tādēļ bieži vien notiek neatgriezeniska bērnu psihes kropļošana. Māte – vientuļniece nevar meitai iemācīt būt par labu sievu. Var iemācīt būt par darba zirgu/universālo kareivi un nicināt vīriešus. Bet dēlam? Ko sieviete var iemācīt topošajam vīrietim?! Kur dēlam ir piemērs – tētis? Kā var vientuļa sieviete cerēt, ka viņas dēlam būs normāla ģimenes dzīve, ja viņš tādu nekad nav redzējis? Viņš ir redzējis to, ka sieviete pilda gan savas, gan vīrieša funkcijas; viņa spēj visu. Tikai tēti aizstāt nespēj...

Daudzas sievietes nekautrējas bērnus izmantot kā ķīlniekus attiecībās ar “bijušajiem”, bet dažreiz arī kā upurus, lai šiem “bijušajiem” ieriebtu. Es zinu, ko runāju, jo esmu ar to saskāries vissmagākajā formā. Mana “bijusī” nobendēja divus manus dēlus. Un es nevarēju viņus pasargāt, jo ar veselas “bābu armijas” (bāriņtiesa, tiesa utt.) palīdzību viņa panāca manu nošķiršanu no bērniem. Par “bābām” es viņas nosaucu tādēļ, ka īstas sievietes nekad nebūtu nolaidušās tik zemu, lai atbalstītu kādu no “savējām” tikai pēc dzimuma, pilnīgi neizprotot situāciju un nospļaujoties uz neaizsargātajiem bērniem. Viņām ir atrofējies pat visstiprākais no instinktiem – mātes instinkts.

Paraugieties, kādu postu Latvijā dara bāriņtiesas! Gandrīz vienmēr tajās strādā sievietes, kurām par ģimenes lietām, bērniem un bērnu vajadzībām ir tikpat maz saprašanas, kā kanibālam par puritānisma laikmetu. Un gandrīz visas viņas ir šķirtenes vai vientuļās mātes. Viņas jau zemapziņas līmenī neieredz vīriešus, tēvus, laimīgas un pilnas ģimenes. Jo viņām tādas nav un, visticamāk – arī nekad nebūs. Jo arī vīrieši intuitīvi jūt, ka ar šīm laimīgu ģimenes ligzdiņu nenovīt...Bet vistrakākais ir tas, ka šīm traumētajām, nerealizējušamies sievietēm ir dota VARA!

Vara lemt pār pieaugušo un mazu bērnu likteņiem. Un viņas to izmanto...

Es kategoriski esmu pret to, ka par tiesnešiem strādā sievietes. Ne tādēļ, ka viņas būtu dumjas vai neattapīgas. Nebūt nē. Dažās pozīcijās viņas var vīriešus pat pārspēt. Bet ir viena lieta, kura neļauj sievietēm būt taisnīgām. Tā ir viņu emocionalitāte. Ir tiešām brīnišķīgi, ka sievietes ir emocionālas. Tas ir jauki un sievišķīgi. Bet tiesneša darbā tas gan neder. Tiesnesis – sieviete konfliktā starp vīrieti un sievieti gandrīz vienmēr nostāsies sievietes pusē. Ne taisnības un ne patiesības pusē. Un tā tiks pārkāpts likums par tiesām, kur teikts, ka “tiesas pienākums ir noskaidrot patiesību”. Patiesība šādos konfliktos gandrīz nekad netiek noskaidrota.

Latvijā situācija ar sievietēm – tiesnesēm ir diezgan traģiska. Piemēram, Aizkraukles rajona tiesā no trīspadsmit tiesas darbiniekiem vīrietis ir... tieši viens. Apsargs. Ak, jā – tagad, šķiet, palikuši divpadsmit darbinieki. Vienu sievišķi – tiesnesi izmeta no darba vairs nenoslēpjama alkoholisma dēļ. Alkoholiķe tiesāja cilvēkus...Vai viņas spriedumi un lēmumi tika pārskatīti? Retorisks jautājums...

Lūk, kādēļ nebūtu taisnīgi starptautiska ģimenes konfliktu lietas izskatīt Latvijā. Mums arī likumdošana ir visai īpatnēja, tādēļ normālam vīrietim uz taisnīgu spriedumu lielu cerību nav. Piemēram – laulāto neuzticība. Ilustrācijai iztēlosimies situāciju – vīrs pārrodas mājās agrāk, nekā parasti un ierauga savā laulības gultā savas sievas kājas apvijušās ap sveša vīrieša muguru. Ko no?! Ja, gadījumā, vīram mazliet uzdos nervi un viņš mazliet abiem mīlniekiem pabojās fasādi, tad viņš riskēs tikt notiesāts pat ar brīvības atņemšanu.

Bet kāds sods paredzēts laulības pārkāpējai – krāpniecei un viņas favorītam? Iedomājieties – nekāds! Jo, pēc Latvijas likumiem laulības pārkāpšana nav likumpārkāpums! Tātad – melot, krāpt un “likt ragus” pēc likuma drīkst, bet reaģēt uz to – nedrīkst. Protams, ka tas nav nejauši, jo, kā jau minēju, gandrīz visā pasaulē noris nepieteikts karš pret ģimeni, kurā visi līdzekļi labi, arī feminisma, homoseksuālisma, genderisma un citu perversiju propaganda un juridiskā aizsardzība. Protams, minētajā piemērā vīra vietā var būt sieva...

 Citās valstīs, piemēram, vieglās narkotikas ir legālas un tiek tirgotas veikalos, attiecīgi valstij maksājot nodokļus, kas šo rūpalu padara “likumīgu”, bet citās valstīs par to izplatīšanu likums paredz pat nāvessodu. Ir tikai loģiski, ka likumpārkāpēji tiek sodīti pēc tās valsts likumiem, kurā noziegums izdarīts; kas šai valstij daļas gar citu valstu likumdošanu?... Šo visu minēju tikai kā ilustrāciju tam, cik atšķirīgi var būt “likumi un tikumi” dažādās valstīs.

K.Misānes gadījumā nav runa par laulības pārkāpšanu, jo, cik var saprast, tādas laulības nemaz nebija. Bet runa ir par bērna nolaupīšanu, jeb “Prettiesisku pārvietošanu uz citu valsti” uz kuru, par laimi, attiecas arī Hāgas konvencija, kurai arī Latvija ir pievienojusies.

Ja jūsu bērna otrs vecāks ir prettiesiski pārvietojis viņu uz citu valsti, jums ir tiesības prasīt, lai bērns tiek atvests atpakaļ viņa iepriekšējās dzīvesvietas valstī.

Nobeigumā es gribu uzsvērt, ka neesmu ne par K.Misānes izdošanu tiesāšanai DĀR, ne pret. Es nevaru izveidot savu viedokli, nezinot visus notikumus un apstākļus. Bet es zinu skaidri, ka esmu par šīs skaļās lietas taisnīgu izmeklēšanu un iztiesāšanu pēc principa, ka likumpārkāpējam jātiek tiesātam tur, kur noziegums izdarīts (piem. ārzemnieki Latvijā), un - pats galvenais - ņemot vērā ne tikai mātes, bet arī tēva un bērna intereses.

Bet tām sievietēm, kuras to ir izdarījušas vai plāno pamest savu vīru/vīrieti, pie reizes paķerot līdzi viņa bērnu, iesaku apdomāt savu lēmumu un mēģināt saprast, ka šāds lēmums var neatgriezeniski un negatīvi ietekmēt un uzspiest zīmogu visai dzīvei pilnīgi nevainīgai dvēselei – viņu kopīgajam bērniņam. Viņam ir paša Dieva dotas tiesības ne tikai uz māti, bet arī uz Tēvu. Nepārkāpiet tās!

Novērtē šo rakstu: