Atbalstiet mūsu runas brīvību, liedzot to citiem, kuru viedoklis nav ne pareizs, ne svarīgs!
Latvijas Radio Redakcionālās padomes* paziņojums06.04.2024.
Komentāri (115)
Iesaki rakstu: 
Pēdējo nedēļu laikā Latvijā ir pastiprinājušās jau agrāk novērotas tendences, kas liecina par apdraudējumu fundamentālām demokrātijas vērtībām – vārda brīvībai un mediju neatkarībai. Mēs vēlamies tam pievērst sabiedrības uzmanību un aicināt to nepieļaut.
Žurnālisti jau gadiem ilgi sociālās tīklošanās platformās ir pakļauti naida uzbrukumiem, kas diemžēl daļu no viņiem ir apklusinājuši. Viņu balsis sociālajos tīklos vairs nedzird. Nu jau šī tendence atbalsojas arī profesionālo mediju saturā – ir situācijas, kad, prognozējot naida vilni, žurnālisti nevēlas veidot saturu par diskutabliem tematiem vai arī to atspoguļojumā sevi cenzē.
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā vārda brīvības robežas ir vēl vairāk sašaurinājis – no medijiem, jo īpaši sabiedriskajiem, tiek sagaidīts tikai “patriotisks” saturs, bet “pamatstraumei” pretēja viedokļa izskanēšana tiek novērtēta kā medija pretvalstiska rīcība.
Papildu tam ir noticis bīstams tiesu precedents. Rīgas apgabaltiesa ir lēmusi par labu mediju uzraugam NEPLP, kurš “Tvnet grupu” sodīja par nepienācīgu “precizitāti un neitralitāti”, izmantojot vārdu “deportācija”. “Tvnet” par to būs jāmaksā 3000 eiro sods.
Minētie procesi rada pateicīgu fonu mediju neatkarības ierobežošanai. Ar čiku ir beigusies sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā nostiprinātā iecere sabiedriskajiem medijiem izveidot neatkarīgu finansēšanas modeli.
Toties likumdevējs vieglu roku nobalsoja par paslepus nacionālās drošības koncepcijā iemānīto aizliegumu sabiedriskajiem medijiem no 2026. gada veidot saturu vienā no mazākumtautību valodām – krievu. Mums nav zināms, ka šis lēmums būtu balstīts auditorijas pētījumos, izvērtējot dezinformācijas risku pieaugumu Krievijas īstenotā informācijas kara apstākļos.
“Cūku komiksa” stāsts ir beidzies ar to, ka SEPLP ir uzdevis LTV izstrādāt redakcionālo politiku viedokļu, karikatūru un komiksu publicēšanai portālā LSM.lv (vai viedokļu daudzveidība vairs nav sabiedrisko mediju vērtība?) un normatīvo aktu “par atbildības gradāciju un atbildības pieprasīšanu par redakcionālo vadlīniju pārkāpumiem”. Savukārt Valsts Prezidenta 8. aprīlī iniciētajā diskusijā par sabiedriskajiem medijiem viens no iezīmētajiem tematiem ir “redakcionālā neatkarība un tās praktiskais uzraudzības mehānisms” (!).
Ne SEPLP, ne valsts prezidentam nevajadzētu būt noslēpumam, ka sabiedriskie mediji Latvijā īstenībā ir pārregulēti un pārkontrolēti. Birokrātiskais slogs ir ievērojami lielāks nekā daudzās citās Eiropas valstīs, un tam ir jāpatērē nesamērīgi liela enerģija. Sabiedriskajos medijos jau pastāv kvalitātes vadības sistēma, un ik gadu tiek mērīts to sabiedriskais labums, kas ir publiski pieejams. (https://www.seplp.lv/lv/sabiedriskais-labums) Tas ir neatkarīgs mūsu darba izvērtējums, un, vadoties no tā, tiek noteikti turpmākie uzdevumi.
Turklāt nu jau divus gadus jebkuram ir iespēja par sabiedrisko mediju darbu iesniegt sūdzības ombudam. Tiesa, publiskie uzbrukumi ombudam liecina par vēlmi diskreditēt arī ombuda institūciju, kura acīmredzot nav attaisnojusi politiķu vai citu personu ieceri, ka būs viņu ietekmes rīks sabiedriskajos medijos.
Sabiedrisko mediju darbības mēraukla ir sabiedrības intereses. Mēs neesam valsts medijs, kurš īsteno valdošās koalīcijas vai kādu citu ietekmīgu figūru politiku.
Aicinām lēmumus par medijiem balstīt uz kvalitatīvos pētījumos noskaidrotām sabiedrības vajadzībām, profesionāliem argumentiem un datiem.
Tāpat aicinām ikvienu apzināties, ka mediju neatkarība un vārda brīvība ir neatceļamas vērtības arī tad, ja kaimiņos plosās karš. Mūsu redakcionālās vadlīnijas nosaka, ka sabiedriskie mediji atspoguļo dažādu sabiedrības grupu viedokļus, “arī tādus, kas kādam varētu likties nepieņemami”. Tas burtiski nozīmē tieši to, kas tur rakstīts. Izslēdzot kādus viedokļus un tematus, mēs pamazām varam nonākt Aizspogulijā, kurai maz sakara ar realitāti.
* Latvijas Radio galvenā redaktore Anita Brauna (attēlā)
Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis
Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenā redaktore Zane Eniņa
Latvijas Radio 1 direktore Inese Matjušonoka
Latvijas Radio 1 galvenā redaktore Agita Bērziņa
Latvijas Radio 2 direktors Kaspars Mauriņš
Latvijas Radio 2 galvenā redaktore Baiba Palkavniece
Latvijas Radio 3 direktore Gunda Vaivode
Latvijas Radio 3 galvenā redaktore Inga Saksone
Latvijas Radio 4 direktore Ilona Madesova
Latvijas Radio 4 galvenā redaktore Anna Stroja
Latvijas Radio 5 direktors Kārlis Kazāks
Latvijas Radio 5 galvenais redaktors Toms Putniņš
Latvijas Radio Pētnieciskās žurnālistikas daļas vadītājs Ģederts Ģelzis
Latvijas Radio Latgales multimediju studijas vadītāja Renāte Lazdiņa
Latvijas Radio Multimediju satura daļas galvenā redaktore Justīne Savitska
Latvijas Radio podkāstu redaktors-attīstītājs Andrejs Siliņš
Radioteātra vadītāja Māra Eglīte
Portāla LSM.lv galvenā redaktore Marta Cerava
Latvijas Radio 6 – NABA vadītājs Madars Štramdiers
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.
Pievērsīsimies vienam no pamatjēdzieniem nacionālisma domāšanā. Kad kāds saka, ka latviešu tauta ir nācija, kā to saprast? Vai “tauta” un “nācija” ir dažādi jēdzieni? Vai tie viens otru papildina? Kad tauta ir arī nācija?
