Iesaki rakstu: 
Noslepenotas informācijas noplūde ir problēma, kas ASV modernajā vēsturē atkārtojas ar zināmu periodiskumu un kļūst arvien akūtāka.
Šī gada aprīlī ASV satricināja iekšējs skandāls saistībā ar vairāku klasificētu dokumentu noplūdi. Dokumenti galvenokārt satur izlūkdienestu novērtējumus, proti, analītisku informāciju amatpersonu instruktāžai par Krievijas-Ukrainas karu, kā arī citu valstu starptautiskajām attiecībām un īstenotajām ārpolitiskajām aktivitātēm saistībā ar karu.
Piemēram, dokumenti atklāj, ka Ungārijas premjerministrs uzskata ASV par vienu no trim saviem galvenajiem ienaidniekiem. Serbija, kas tiek uzskatīta par Krievijai draudzīgu valsti, piegādā ieročus Ukrainai. Izraēlas izlūkošanas dienests Mossad aktīvi ir aktīvi iesaistīts pret valdību vērsto protestu atbalstā saistībā ar tieslietu sistēmas reformu.[1]
Dokumenti arī atklāj diskusijas Dienvidkorejas valdībā saistībā ar letālo ieroču piegādēm Ukrainai, kas pārkāptu šīs valsts politiku attiecībā uz palīdzības sniegšanu valstīm, kurās ir militārs konflikts. Kā risinājumu Dienvidkorejas amatpersonas saskata ieroču piegādes Polijai, kas tālāk to aizgādās Ukrainai.[2] Dokumenti arī demonstrē, ka Krievijas specdienestus caurauž informatoru loks un tie aktīvi piegādā informāciju ASV.
Izpaustā informācija nostādīja dokumentos pieminētās valstis neērtā stāvoklī, un tās kolektīvi noliedza dokumentos esošās informācijas patiesumu, vai arī kā Ukrainas prezidenta padomnieks Mihailo Podoļaks apšaubīja lielu daļu no dokumentos minētās informācijas patiesumu.
Viens no apritē nonākušajiem dokumentiem patiešām saturēja sagrozītu informāciju. Proti, šajā dokumentā pavirši bija mainīts Ukrainas un Krievijas zaudēto karavīru skaits, norādot, ka it kā Ukraina ciešot četrkārt lielākus zaudējumus nekā Krievija. Tiešsaistē pieejama arī īstā šī dokumenta versija, kas atklāj, ka Krievija cieš divkārt līdz trīskārt lielus dzīvā spēka zaudējumus.
Tomēr, kā liecina signāli no ASV amatpersonām un ASV valdības asā reakcija attiecībā uz noplūdēm, noteikti patiesības graudi šajā informācijā ir. ASV amatpersonas nav noliegušas, ka tie ir īsti dokumenti. Vienlaikus, lai gan šī informācija ir ASV izlūkdienestu izstrādāta, arī pret to vajadzētu attiekties ar kritisku domāšanu, jo tā ir lai arī speciāli apmācītu, tomēr cilvēku interpretācija un spriedumi par starptautisko politiku milzīga ievāktā datu daudzuma plašumā.
Problēma, kas atkārtojas
Noslepenotas informācijas noplūde ir problēma, kas ASV modernajā vēsturē atkārtojas ar zināmu periodiskumu un kļūst arvien akūtāka. Situācijas, kad personas, kurām ir piekļuve slepenai informācijai, ideālistisku, ideoloģisku vai personīgu iemeslu dēļ ir nopludinājušas vai publicējušas šādu informāciju, ir notikušas arī iepriekš.
Piemēram, 1971.gadā ASV pētniecības institūta RAND Corporation analītiķis Daniels Elsbergs nopludināja ASV militārpersonu pasūtītu ziņojumu par Vjetnamas karu. Elsbergam tika izvirzītas apsūdzības spiegošanā, taču tiesa viņu attaisnoja. 2010. gadā ASV armijas analītiķis Bredlijs Menings nopludināja tūkstošiem dokumentu ar ASV diplomātisko korespondenci nevalstiskajai organizācijai Wikileaks, kas tos publicēja.
Meningam tika piespriesti 35 gadi cietumsoda, taču pēc 7 gadiem ASV prezidents Baraks Obama apžēloja viņu. Pēdējais pirms šī gada notikumiem sensacionālākais gadījums bija 2013.gadā, kad kompānijas Booz Allen Hamilton, kas sadarbojas ar ASV valdību un armiju izlūkošanas jomā, analītiķis Edvards Snoudens nopludināja Guardian un The Washington Post laikrakstiem izlūkošanas dokumentu daļas, kas liecināja par ASV Nacionālās drošības aģentūra īstenoto ASV pilsoņu tālruņa datu ievākšanu. Taču Snoudena turpmākā rīcība liek šaubīties, ka viņš padarīja pasauli labāku. Snoudens aizbēga uz Krieviju, kur tika izmantots propagandas nolūkiem, savukārt 2022. gada septembrī Putins piešķīra Snoudenam Krievijas pilsonību.
Taču šī gada informācijas noplūdes incidents būtiski atšķiras no iepriekšējiem gadījumiem ar to, cik satriecoši bezrūpīgā un banālā veidā informācija nonāca atklātībā. Par notikušo aizturēts ir ASV Nacionālās gvardes gaisa spēku 21 gadu vecais darbinieks Džeks Teišeira. Pēc operatīvās versijas Teišeira nobildēja slepenos dokumentus un izvietoja tos tērzēšanas vietnē Discord nelielā slēgtā tērzēšanas grupā. Pirmsšķietami (to gan vēl noskaidros izmeklēšana) no pieejamās informācijas var secināt, ka Teišeira to izdarīja nevis politiska nolūka dēļ, nevis, lai publiskotu informāciju par ASV darbībām ārvalstīs, un nevis, lai izdotu informāciju citu valstu specdienestiem, bet, lai palielītos vai uzvarētu diskusijā ar saviem tērzēšanas biedriem tiešsaistē.
Turklāt vairāki slepenie dokumenti jau tika publicēti tiešsaistē vairākus mēnešus pirms tam, kad šī informācija kļuva publiska un nonāca plašākai apskatei. Tālāk citi lietotāji to pārpublicēja citā tērzēšana grupās, un informācijas izplatība kā pēc sniega bumbas efekta vairs nebija apturama. Lietotāji to sāka pārpublicēt tādās platformās kā 4chan, Telegram un Twitter, līdz šo informāciju ievēroja The New York Times.
Sekas un reakcija uz problēmu
Vissmagākais kaitējums ilgtermiņā ASV nacionālajām interesēm un diplomātiskajām attiecībām izriet nevis no nopludinātās informācijas satura, bet ASV vājajām spējām nosargāt sensitīvu informāciju. Valstu valdībām (visplašākajā šī vārda nozīmē) un to izlūkdienestu kopienām noplūdušās informācijas saturs vai tā iegūšanas metodes, piemēram, noklausīšanās, nav atklāsme, tās dara tieši to pašu, bet svarīgākais aspekts ir kapacitāte nosargāt noslēpumus un informācijas kanālus.
Noplūde var potenciāli atklāt amerikāņu informatorus valstīs, kas ir ASV un tās sabiedroto pretinieki. Tāda veida incidenti arī kopumā kaitē ASV imidžam un potenciāli mazinās sabiedroto un citu valstu, kā arī personu un organizāciju, vēlmi dalīties ar informāciju bez noteiktām papildus garantijām.
Informācijas noplūšanas faktam ir arī dezinformācijas potenciāls, ko izmantos ASV un tās sabiedroto pretinieki, piemēram, autoritāras valstis, ka arī organizācijas, politiskie spēki un citas personas, lai vairotu antiamerikānisku noskaņojumu un grautu uzticību un sadarbību demokrātisko valstu vidū, pasniedzot ASV izlūkošanas aktivitātes kā nedraudzīgu rīcību.
The New York Times pat nosauca šo incidentu par murgu “Piecu acu aliansei”, kas ir ASV, Lielbritānijas, Kanādas, Austrālijas un Jaunzēlandes izlūkdienestu sadarbības un informācijas apmaiņas formāts. Lai gan, piemēram, Kanāda oficiāli uzsvēra, ka tā turpinās ievērot savas saistības „Piecu acu alianses” ietvaros, ASV būs jāveic pamatīgs mājasdarbs, lai izvairītos no šādiem gadījumiem nākotnē un atjaunotu sabiedroto uzticību.
Ar to ir izskaidrojama ASV valdības asā reakcija uz šo incidentu. Kaitējuma novēršanas darbības visticamāk neaprobežosies tikai un vienīgi ar Tieslietu ministrijas un Pentagona iekšējo izmeklēšanu, bet potenciāli var rezultēties ar parlamentāro izmeklēšanu un, iespējams, ar esošā regulējuma grozījumiem un iekšējo procedūru izmaiņām iestādēs.
Kā raksta The New York Times, atsaucoties uz Pentagona amatpersonām, šobrīd piekļuve dokumentiem, kas klasificēti kā slepeni, ir praktiski visām Pentagona un citu valsts drošības iestāžu darbiniekiem.[3] Acīmredzami, ka ASV pārāk daudzām amatpersonām ir piekļuve noslepenotai informācijai, un ir apšaubāms, ka piekļuve tik plašam šādas informācijas daudzumam patiešām ir nepieciešama amatpersonu darba pienākumu izpildes vajadzībām.
Jo lielākam amatpersonu skaitam ir pieejama slepena vai ar to tiešajiem darba pienākumiem nesaistīta informācija, jo lielāka ir iespējamība, ka kāds paviršības, neapdomības vai citu apsvērumu dēļ izpaudīs šādu informāciju, nodarot kaitējumu valsts drošībai vai pat radot apdraudējumu izlūkdienestu darbinieku vai citu cilvēku dzīvībām, kas paļaujas uz to, ka valsts tos pasargās.
Cita diezgan pārsteidzoša atziņa, it sevišķi Krievijas un Ukrainas kara kontekstā, ir tāda, ka nopludinātajai informācijai ir diezgan maza pievienotā vērtība zināšanām par notiekošo karu un daļa informācijas un faktu jau ir bijusi pieejama plašākai publikai no atvērtajiem avotiem, kā arī amatpersonu un ekspertu komentāriem un vērtējumiem.
Lai arī nopludinātais saturs atklāj jaunas informācijas detaļas, tomēr var apgalvot, ka publiski pieejamā informācija un tās analīze ir pietiekama, lai radītu kopēju izpratni par reālo situāciju Ukrainā. Tas arī liecina par to, cik efektīvi un kvalitatīvi paveic savu darbu pētnieciskās žurnālistikas nozare, proti, domnīcas un organizācijas kā Institute for the Study of War, Bellingcat, Oryx un citas, kas nodarbojas ar Krievijas un Ukrainas kara izpēti, izmantojot tikai un vienīgi publiski pieejamos datus un dažādas datu apstrādes metodes kā ģeolokāciju.
Un tas apstiprina tēzi, ka mūsdienās, kad informācijas sabiedrības izveidošanās ir kļuvusi par realitāti, daudziem cilvēkiem ir kļuvušaas pieejamas tādas tehnoloģijas un līdzekļi, ar ko iegūt un apstrādāt informāciju, par kurām izlūkdienesti pirms vairākām desmitgadēm varēja tikai sapņot.
[1] The Washington Post, The key countries and revelations from the Pentagon document leak, https://www.washingtonpost.com/world/2023/04/10/pentagon-document-leak-russia-china-israel/ [2] The New York Times, Leaked Documents Reveal Depth of U.S. Spy Efforts and Russia’s Military Struggles, https://www.nytimes.com/2023/04/08/us/politics/leaked-documents-russia-ukraine-war.html [3] The New York Times, When ‘Top Secret’ Is Not So Secret, https://www.nytimes.com/2023/04/13/us/politics/documents-leak-security-clearance.html
Pārpublicēts no latvijasdrosiba.lv
Seko mums 
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
Kad sapulces telpā ienāk starojoša sieviete un visi vīrieši uz mirkli pazaudē domas pavedienu, vai šai sievietei kāds pie durvīm piešķīra varu tā izrīkoties? Kad darba kolektīvā pēkšņi ierunājas pieredzējis inženieris un apstrīd vadības vēstījumu, bet vairums kolēģu pieslejas viņam, vai viņš šo izrīkotiesspēju ieguva vardarbīgi? Kad cilvēks ir samelojies, un otrs liecinieku klātbūtnē to pierāda, liekot pirmajam no kauna zemē līst, vai kāds ir otrajam formāli piešķīris varu šādi nejauki izrīkoties ar pirmo? Vai viņš pats to ar spaidu palīdzību ir izcīnījis?
Aprit gadskārta, kopš dzimis viens no mūsu novada cilvēkiem, kas ne tikai atstājis daudzus nostāstus par sevi, bet arī izraisījis plašas diskusijas un neviennozīmīgu vērtējumu.
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
