Astoņus mēnešus pārbaudot Lato Lapsas iesniegumā minētos faktus, nolemj par plaģiātu anulēt bakalaura grādu prokuroram Uldim Cinkmanim

Sveiki atvykę. Jei tu vienišas -- meet365.club

Atbildēt

Taču redzams ir ar neapbruņotu aci, ka tiek meklēts tendenciozi, ko tādu varētu atrast.. Nu klubu nofilmēt? konci? Izrakt diplomdarbu un atrast, ka tas sastāv no atziņām no dažādiem avotiem?

Jāpēta, kas te ir apakšā pašiem. Jo neviens par lietas būtību nerunā. Cik virspusēji manāms, šite varētu būt apakšā Sprūda lieta?? tad kādas ir tālākās saistības izejot no tā? kāda Lapsam tajā ir ieinteresētība ka viņš šitā laiku tērē? utt.utjpr.
Es nezinu vai aizstāvu šito džeku prokuroru vai nē, nezinot kāds grupējums ir pret viņu. Tādā ziņā esmu neitrāla. Sākumā jānoskaidro spēlējošās puses. Bet spriežot pēc tiem samocītajiem argumentiem, kuriem nav redzams piekasīšanās motīvs - rokkoncerts, nakstklubs, diplomdarba avoti ķidāšana - īstos argumentus neviens neriskē teikt. Tātad īstie iemesli ir pretlikumīgi vai neizklausīsies labi. Savādāk jau runātu skaidru valodu.

Atbildēt

»

No saldajiem Rinkevic veidigiem.
Sluskas mekletajs?????
Tiesnesis Strazds???ka ar 4.5gadu sedesanu un Mantu saraksts konfiscetais???

Atbildēt

»

tas liecina par to, cik spēcīgi gali ir šodienas iespējamiem (:-)) noziedzniekiem.

Noņēmuši prokuroru no trases ar LU palīdzību.

Atbildēt

»

lai pārbauda un anulē visus diplomus no 1991.gada

Atbildēt

»

Amatpersonu deklarācijā vēl pirms 3 gadiem uzrādīts laulātais vārdā Egita, bet pagājušo gadu vairāk neuzrādās. Kas tad nu? Šķīries?

Atbildēt

»

ar kādu atzīmi bakalaura darbs bija novērtēts?

Atbildēt

»

Pilnīgs un vispusīgs raksts prasās pēc lasītāju informēšanas, kas bija bakalaura darba vadītājs un recenzents? Vai tik grūti bija to noskaidrot un te uzrakstīt?

Atbildēt

šitajam piparam alga ir 46335.38 euro gadā.
Kalnmeires šo lopu laikam pa visiem Latvijas laukiem ir meklējis.
Sieva deklarācijā neuzrādās - varbūt pipariņš arī ir no "saldajiem", koe?

Atbildēt

»

Tā būs ar visiem kas dancos juraša grupējuma stabules ritmā!

Atbildēt

Cinks un viņa šaika no ekonomijas nozagšanas veicināšanas biroja vēl nesaprot kur viņi ir iekūlušies..

Atbildēt

»

Nesmeksti, komisār, tikai pie komunistu režīma tiesu sprieda neizglītotas troikas, kuras veidoja tādi cinkmaņi un tu. Laikam sāp, ka nevarēsi turpmāk atļauties iepirkt kokaīnu un būs jāpārsēžas uz amfetamīnu, ko?

Atbildēt

»

Jā, zinu un redzēju kā Sprūds prokutora vietā to darbu rakstīja.

Atbildēt

»

Vai katram tagad likums atkal jāpiemēro pēc komunistiskās pārliecības. Skaidrs, ka nav ko teikt un jāmeklē attaisnojumu slikto un labo izpratnes stilā. Protams ka Sprūda vainīgs!))

Atbildēt

Lapsa atklāti nostājies ar shēmotāju Sprūdu saistītās mafijas pusē. Skaidrs,ka prokurors nenāca pretī sprūdam un tagad bauda atriebības saldos augļus - izsekošanu un vajāšanu. Ja būtu bijis atsaucīgāks tad droši vien sēdētu Tieslietu padomē ar sarkaniem vaigiem. Sprūda advokāts Rozenbergs ir bijušās juridiskās fakultātes K. Stradas vīrs. Tāpat Sprūda tuva draudzene ir universitātes bijusī augsta amatpersona B.Broka. šie sakari neapšaubāmi arī līdzēja prokuroram sarūpēt šo pārsteigumu. Skaidrs, ka tie studiju darbi ir vidējs mēsls visiem,kuriem nav bijušas akadēmiska rakstura ambīcijas. pēkšņi pēc 15 gadiem jurfakam par to radies kreņķis vienā gadījumā. Tā ir nelietība. Lai LU pieprasa atpakaļ samaksātās algas pasniedzējiem, darba vadītājiem un recenzentiem vai lai pārbauda un anulē visus diplomus no 1991.gada

Atbildēt

»

Ceram, ka tiks atmaskoti arī citi tiesneši un prokurori.

Atbildēt

Juris Bojārs
28.05.2019.


Man neskaidrības sākās ar zvanu no to deputātu kluba, kuri 1990. g. 4. maijā nobalsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, jautājot, vai mani var ierakstīt šo bijušo deputātu sarakstā, kuri atbalsta Egīla Levita ievēlēšanu par Latvijas Republikas Valsts prezidentu. Atbildēju, ka tas ir svarīgs jautājums, kas jāpārdomā un jāapspriežas ar ievērojamiem tautfrontiešiem.

Tālāk viss notika uz tādu reklāmas tipa paziņojumu fona no kluba vadītāju u.c. Levita bīdītāju puses, kā “tad atnāca Levits un pareizi saskrūvēja mums visiem smadzenes!”. Gluži

kā no Nabokova lugas – Godo gaidot! Man viņš neko nav saskrūvējis!

Vai: “Levits ir Satversmes Preambulas tēvs!” Tas ir ievērojami pārspīlēts, jo pirmais viņa atvestais variants bija tik neskaidrs un juceklīgs, ka par to publicēju pamatotu kritiku. Tā kā Levits aizbrauca, tālāko ilgo un grūto darbu ar projektu Saeimā līdz galam noveda deputāte, LU Juridiskās fakultātes Profesore, Dr. Jur. Vilma Čepāne, kuru tādēļ pelnīti varam godāt par Preambulas māti!

Otro ceļu uz prezidenta krēslu Levits sāka bruģēt nopietnāk: palaida TV reklāmas rullīšus ar pastaigām Rīgas parkos, stāstot par profesionāliem juristiem vispārzināmām lietām, sarīkoja LU Lielajā aulā savas vienīgās biezās rakstu un runu grāmatas “Valstsgriba” atvēršanas svētkus, ko šo grāmatu jau pārlapojušie juristi neuzskata par fundamentālu zinātnisku pētījumu. (Atvainojiet, man šāda apjoma, bet fundamentālu jaunākās paaudzes zinātnisko monogrāfiju un mācību grāmatu ir kādas sešas un jau tiek pabeigta septītā, t.i. kopā ap 7 tūkstošiem lpp.)

Tā ka pretendents šoreiz, redzams, uzskata sevi par gatavu iejāt Prezidenta pilī uz balta zirga kā īstens mesija, ne kā jauns pravietis Jeruzalemē uz balta ēzeļa.

Tāpēc Saeimas frakciju apstaigāšanas kampaņā viņš vairs nelūdza sevi atbalstīt, ultimatīvi paziņoja, ka šoreiz izvirzīs savu kandidatūru tikai ar visu Saeimas valdošo partiju deputātu atbalstu. Tāds klajš spiediens arī no Saeimas vadības puses un šo vēlēšana steidzināšana tūdaļ izraisīja sašutumu gan prominentu žurnālistu, gan zvanītāju uz Latvijas Radio – 1 puses, kuri teica “baltu patiesību”, ka viņš vai nu nav nemaz, vai ir maz pazīstams Latvijas tautā, jautāja – “ko viņš tik izcilu izdarījis latviešu tautas labā” un pat kritiski apcerēja tautību.

Šī kampaņa drīzāk izskatās tā, ka tiks vēlēts “Saeimas, nevis visas tautas prezidents”, lai gan viņa zvēresta tekstā (Satversmes 40. p.) uzsvērts solījums “visu savu darbu veltīt Latvijas tautas labumam… Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājībai.” Taču Levits ciniski nav nemaz savu laiku tērējis kampaņai tautas pārliecināšanai Latvijas ārēs, jo tā viņu nevēlēs.

Vēroju Levita darbību uz Latvijas politiskās skatuves kopš 1990. g., kad viņu sastapu Zinātņu akadēmijā, kur PSRS Tautas Deputātu kongresa (TDK) un Latvijas Augstākas Padomes (AP) deputātu darba grupa strādāja pie viņa nupat atvestā Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas projekta. Tāpēc pilnīgas muļķības ir apgalvojums, ka Levita projekts tika pieņemts viņa redakcijā, jo Neatkarības atjaunošanas deklarācijas teksta projekta galīgais teksts tapa vairāku dienu kolektīvā darba rezultātā. Man tas vēl tagad saglabājies ar paša piezīmēm, un šeit katru minēto faktu varu apliecināt ar dokumentiem.

Atvainojiet, bet tolaik Levits Latvijā vispār bija pavisam maz pazīstams, jo neņēma dalību ne Latvijas Tautas frontes dibināšanā, ne tās darbā un nekur, kur oda pēc pulvera, toties vietējo izcilo personību un tautas, kas veidoja LTF, novados organizēja tās vēlēšanu kampaņas, uz barikādēm aizstāvēja Augstāko Padomi, bija varens pulks, kas bija izgājis cauri deportācijām, visiem LR neatkarības atjaunošanas cīņu etapiem, krievu karaskolu kursantu uzbrukumam Latvijas Augstākajai padomei, janvāra militāram pučam, kad Bastejkalnā nošāva divus izcilus mūsu televīzijas operatorus, Iekšlietu ministriju apsargājošos miličus un zēnu uz barikādēm, arī augusta PSRS militārā apvērsuma laika sargāja Augstāko Padomi, kad ap to riņķoja OMON bruņu transportieri, virs tās raķetēm bruņotie krievu kaujas helikopteri, kara apgabala komandieris Kuzmins draudēja pielietot tankus, bet mūs apsargāja vienīgi ar prettanku raķetēm un kalašņikoviem bruņota, neliela Bauskas miliču grupa un AP diennaktīm dežūrēja LTF deputāti. Tagad mums palikuši tikai daži oficiālie varoņi, kam katros valsts svētkos ļauj interpretēt oficiālo vēsturi.

Tomēr PSRS sabrukuma lavīnveidīgo procesu aizsāka ne jau Baltijas Republiku Neatkarības atjaunošanas deklarācijas, kurām, protams, bija izcila vēsturiska pagrieziena punkta nozīme, bet kuras Gorbačovs neatzina. Izšķirošais bija labi aprēķinātais daudz garākais, soli pa solim politiskais process, lai pēc iespējas nedotu iemesla mums uzbrukt ar militāru spēku, kā mums to tolaik ieteica izcilas latviešu trimdas vēsturnieks, profesors Andersons.

Bez milzīgās 250 tūkstošu visas tautas manifestācijas Rīgā, Daugavmalā 1989. g. 12. martā un Mežaparkā, atbildot uz Interfrontes pasludināto “varas pārņemšanu”, diemžēl pilnīgai aizmirstībai atstāti vēl mūsu vecās, pirms Atmodas laika ievēlētās Augstākās Padomes pirmie, ļoti svarīgie politiskie likumi, kuru argumentācijā bija iesaistīts akadēmiķis Stradiņš un kura pēc to laiku tradīcijas par 65% sastāvēja no latviešu deputātiem.

1989. g. 6. maijā pieņēma likumu, kas pasludināja latviešu valodu par valsts valodu, tad atjaunoja LR karogu un ģerboni, pieņēma AP Vēlēšanu likumu un 1989. g. 28. jūlijā Deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti, kuru Gorbačovs nevarēja apstrīdēt, jo tā nebija pretrunā ar PSRS Konstitūciju. Sēdi novadīja tā laika LKP pirmais sekretārs, goda vīrs – Jānis Vagris, kurš mierīgi mēdza apsaukt pat LPSR AP prezidijā sēdošos krievu ģenerāļus un admirāļus.

Deklarācijas vēsturisko daļu bija sarakstīja vēsturnieks, Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Drīzulis un Latvijas Valsts universitātes rektors Millers. Tā bija nosodīja Molotova Rībentropa pakta Slepenos papildu protokolus un “staļinisko, noziedzīgo ārpolitiku, kuras rezultātā Latvijas Republikas valstiskā suverenitāte tika zaudēta un… tā tika iekļauta PSRS sastāvā”. Juridisko daļu sagatavoju es, jo tolaik biju vienīgais juridisko zinātņu doktors Baltijas Republikās.

Preambulā atsaucos uz tādām PSRS atzītām starptautiskajām tiesībām, kā visu tautu tiesības uz pašnoteikšanos, sava politiskā statusa, ekonomiskās, sociālās un kultūras brīva noteikšana un brīva rīkošanās ar savām dabas bagātībām šo mērķu sasniegšanai, jo nevienai tautai nevar atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.

Tālāk tika pasludināta Latvijas Republikas valstiskās suverenitātes reālā atjaunošana, pildot Latvijas tautas gribu tās valstiski tiesiskajā un starptautisko tiesību izpratnē. (PSRS Konstitūcija paredzēja federatīvo republiku suverenitāti un tiesības izstāties no PSRS.) Pasludināta LR suverenitātes vienotība, nedalāmība, patstāvīga likumdošanas, Latvijas likumu augstākā vara tās teritorijā, izpildu un tiesu varas patstāvīga īstenošana, tautas īpašums uz savu nacionālo bagātību – zemi, tās dzīlēm, mežiem, ūdeņiem (kurus līdz tam pārvaldīja vienīgi PSRS), ka attiecības ar PSRS u.c. valstīm turpmāk notiks vienīgi uz līgumu pamata.

Deklarācijas pieņemšanai pie AP sekoja ap 60 tūkstošu demonstrācija, kas Deklarācijas pieņemšanu apsveica ar ovācijām. Man saprotama šīs deklarācijas noklusēšana, jo patiesība 4. maija Deklarācijā nav nekā daudz principiāli jauna, izņemot garāku vēstures apcerējumu, un pārejas perioda noteikšanu. Gorbačovs Baltijas Republiku Suverenitātes deklarācijas uztvēra ar sašutumu, jo tām tūdaļ sekoja visu PSRS federatīvo republiku tā saucamā Suverenitātes deklarāciju parāde, ar ko visu republiku vadītāji gribēja pilnībā pārņemt savas valstis, noteica savu suverenitāti un neatkarību, kuru (no Kremļa) pasludināja arī Krievijas PSR Augstākā padome, kuras priekšsēdētājs bija Jeļcins, kurš sagrāva Augusta militāro puču, pārņēma varu PSRS, pavēlēja izvest armiju no Maskavas, arestēt pučistu līderus un pirmais oficiāli atzina Baltijas republiku neatkarību, par ko viņš pēc varas zaudēšanas Krievijā tika Latvijā apbalvots ar Pirmās šķiras Trīszvaigžņu ordeni. Turpretim mēs no AP tūdaļ neizdzinām interfrontiešus, ko es ierosināju, bet gan vēl ilgi mocījāmies ar viņu pastāvīgajām obstrukcijām, kas paātrināja to, ka mēs paši atlaidām savu AP.

Par to, ka Levits kaut ko gatavo, radās aizdomas 3 – 4 gadus atpakaļ Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulcē, kur viņš uzstājās ar samudžināta un pēc satura neaktuāla referāta lasīšanu no konspekta, ko viņš ne par ko negribēja pārtraukt, neskatoties uz sen pārtērēto laiku, un profesoram Andrējevam, bijušajam LR ārlietu ministram, tik ar trešo piegājienu izdevās viņu dabūt no tribīnes nost.

Kad no tās pašas ZA tribīnes uzstājās bijusī LR prezidente V.V. Freiberga (VVF), viņa bez konspekta spīdošā dikcijā “noskaldīja” savu viedokli par Latvijas aktualitātēm, kā to diemžēl nekad nav pratis neviens cits no Latvijas prezidentiem un varasvīriem un kā tas viņai angliski pilnīgā improvizācijā tik spīdoši izdevās NATO samitā Rīgā, ka dalībvalstu vadītājiem mutes palika vaļā. Kad viņu vēlēja amatā un es vadīju LSDSP, mans telefons palika tik “karsts” no oligarhu un amatvīru spiediena, lai LSDSP ļauj ievēlēt par prezidentu A. Gorbunovu un pārtrauc VVF virzīšanu par prezidenti, ka Nokiju nācās izslēgt. Tā laika ministru prezidents man draudēja, ka G. Bojāru noņemšot no AP priekšsēdētaja vietnieka amata, kāds krievu oligarhs solīja, cik un ko vien es gribētu par VVF virzīšanas par prezidenti apturēšanu. Es par mēģinājumu piekukuļot griezos prokuratūrā bez rezultātiem, jo oligarhs neatzinās kukuļdošanas mēģinājumā. Tātad, ja Levits grib pārspēt VVF, tad, kā smejas amerikāņi, “viņas kurpes pretendentam būs par lielām”.

Nesenajā intervijā Rēderam bijušais LR prezidents Zatlers ļoti atturīgi atbildēja uz lūgumu novērtēt Levitu, vienīgi atzina, ka viņam ir sarežģīta dzīves PSRS vēsture. Acīmredzot, lai kara laikā izdzīvotu, viņa ģimenei bija jābēg uz PSRS.” XX gadsimta septiņdesmitajos gados pēc Vācijas lūguma no PSRS atļāva izbraukt bijušajiem vācu tautības kolonistiem, kuri Staļina laika tika izsūtīti uz Sibīriju un nezin kāpēc arī zināmam skaitam ebreju. Tas nozīmē, ka padomju laikā viņā pases ailē – tautība noteikti bija rakstīts “ebrejs”, jo vācietis viņš nav. Bet internetā Levita publicētajās “Ziņās par Valsts prezidenta amata kandidātu“ 4. punktā viņš ierakstījis tautību – “latvietis”.

Pēc Latvijā ieviestajiem kosmopolītiskajiem noteikumiem mēs varam pasē tautības aili neaizpildīt vispār vai sevi nosaukt par nigērieti, lai gan āda balta. Es uzstāju, lai man ieraksta “latvietis.” Daži zvanītāji uz Radio -1 jautāja – “Nu, un kas, ka viņš ir ebrejs, Meierovics arī bija ebrejs!” Tiesa, bet viņš neslēpa savu tautību un neatkarības kara laikā, kad ne visas pasaules lielvaras bija gatavas atzīt Latvijas neatkarību, viņš kopā ar citiem Latvijas diplomātiem izcīnīja Latvijas atzīšanu Tautu Savienībā, bija vairāku Saeimu deputāts, ārlietu ministrs un reizi pat ministru prezidents. Nekā tāda nav Levitam, tāpēc – “Meierovica kurpes viņam arī par lielām!”

Mums jau bija viens pravietis – Vulfsons, kas padomju laikā atklāti lielījās, ka bučojis padomju tankus, tiem ienālot Latvijā, bet pēc tam iespruka LTF kā ziepes vannā, tika ievēlēts par AP ārlietu komisijas priekšsēdētāju un kopā Jurkānu braukāja pa Eiropu un stāstīja, kā Latvija pārkāpj cilvēka tiesības. Tikai ar mokām izdevās viņus noņemt. Bet viņš jau bija paspējis Antiņiem iedvest, ka ir galvenais varonis PSRS Tautas deputātu kongresā, kas pārliecinājis nosodīt Molotova-Rībentropa paktu.

Patiesībā viens no galvenajiem varoņiem bija baltvācu izcelsmes starptautisko tiesību doktors, Hamburgas universitātes profesors Lēbers, kas 1989. g. 13.-14. maijā Tallinā noorganizēja Baltijas triju tautas fronšu pārstāvju konferenci, kurā LTF pārstāvēt biju uzaicināts es. Uz konferenci Lēbers mums atveda visu Molotova Rībentropa pakta slepeno protokolu kopijas abās oriģinālvalodās. Uz to pamata konference izstrādāja dokumentus par Baltijas valstu tiesībām uz pašnoteikšanos un nosodīja Pakta slepenos protokolus. Tos pēc ierašanās uz PSRS tautas deputātu kongresu (TDK) Igaunijas pārstāvniecībā Maskavā mēs, latviešu, igauņu un lietuviešu tautfrontiešu deputāti pavairojām, nolēmām izmantot mūsu valstu neatkarības atjaunošanas pamatošanai un iesniedzām TDK, lai gan Gorbačovs apgalvoja, ka tādi protokoli nepastāvot.

Tomēr mums izdevās panākt šī jautājuma iekļaušanu dienaskārtībā, Gorbačovs iecēla par šīs Komisijas priekšsēdētaju savu tuvāko līdzgaitnieku Afanasjevu, tā atzina, ka Protokoli pastāvēja, un TDK pieņēma pakta nosodījumu, kas bija milzīga baltiešu uzvara. Hamburgas universitātes juridiskajā fakultātē prof. Lēbera lekcijas esot klausījies arī Levits, atbilstoši viņa “Ziņām” gan bez īpašām sekmēm, jo viņš tur 1983. g. ieguvis tikai “Ref. iur.” un 1989. g. “Assessor iur.”, t.i. ne bakalaura vai maģistra grādu. Juridisko zinātņu doktora grāda un profesora viņam nav. Līdz ar to viņš nekādi nevar pretendēt uz izcila jurista statusu. Hamburgas universitātes Sociālo zinātņu un filozofijas fakultātē, Politisko zinātņu nodaļā 1986. g. atbilstoši “Ziņām” viņš ieguvis “Dipl. – Pol.” – t.i. diplomu politiskajās zinātnēs.

Tā kā es ilgus gadus esmu bijis LU Juridiskās fakultātes Promocijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks, Profesoru komisijas loceklis un LU mācībspēks kopš 1981. g. līdz šai dienai, tad zinu, ka Levits Latvijā nevar pretendēt ne uz profesoru, ne asociēto profesoru pat “par blatu”. Viņš pats saka, ka ir “pa pusei jurists, pa pusei politologs.” “Par blatu” viņš dabūja Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktoru. Viņš nevar būt LZA eksperts tiesību zinībās, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju tajās.

Man eksperta tiesības starptautiskajās publiskajās un starptautiskajās privāttiesībās LZA nākas pastāvīgi atjaunot ar kārtējās fundamentālās monogrāfijas apstiprinošām noteiktu to lapu kopijām. Lai uzturētu izcilības reitingu LU mācībspēkam jāizpilda liela lekciju slodze, lekciju kursi profesoram nepārtraukti vismaz reizi trīs gados jāatjauno, ik gadus jāvada noteiktu skaitu bakalaura, maģistra un doktora promocijas darbu. Levitam nav nekā no tā.

Var iebilst, ka Valsts prezidenta kandidātam tas nav nepieciešams. Nav gan, ja pretendents savas pretenzijas vadīt valsti nebalsta ar “ģeniāla jurista autoritāti”, kā to dara Levits, ko var apstiprināt vienīgi ar augšminēto kritēriju izpildīšanu, viss pārējais ir tikai “bla – bla!”. Bet kā tad viņš ticis par Eiropas Tiesas tiesnesi! Visās starptautiskajās tiesās tiesnešu amatus var iegūt tikai ar to dalībvalstu valdību rekomendācijām, tātad caur attiecīgām pazīšanām, kā Levits “Latvijas ceļa” valdības un t.s. “bandītu laikos” no tieslietu ministra amata bez ilgas aizsēdēšanās mūsu bēdu ielejā žigli aizprasījās atpakaļ uz Eiropu.

Turklāt Eiropas Tiesas tiesneša kritēriji nemaz nav tik augsti – tos “pēc vienbalsības principa uz sešiem gadiem ieceļ dalībvalstu valdības no personām, kuru neatkarība neizraisa šaubas un kuras atbilst kvalifikācijai, kāda nepieciešama augstākā līmeņa juristu posteņu ieņemšanai attiecīgajās valstīs, vai kuras ir atzītas kompetences juriskonsulti.” Tātad tur pat grādi nav pieprasīti! Vispār jau prezidenta kandidātam arī tas nav nepieciešams. Līdz šim pieticis ar balsu sarunāšanu Zvēru dārzā vai kaut kur uz Ventspils šosejas. Tāpēc dažiem no viņiem bijušas lielas grūtības ar valsts ārējo reprezentāciju. Levitam pieraksta šīs spējas, lai gan ES Tiesas tiesneši nav pietuvināti ne ES Komisijas, ne Padomes, ne Parlamenta darbam, kur lieliski tiek galā V. Dombrovskis, Kariņš un Eiroparlamenta latviešu deputāti.

Levita “Ziņu” 11. punktā rakstīts, ka viņam pieder 1 zemesgabals īpašumā, 2 Mārupē, 1 zemesgabals Engures novadā, tur pat vēl zeme ar māju īpašumā, 2 dzīvokļi īpašumā Rīgā, 1 dzīvoklis Cēsīs – kopā 7 nekustamie īpašumi, bet vai tad viņš Eiropā dzīvo klajā laukā, ka viņš to piemirsis minēt! Nešaubos, ka to visu viņš nopelnījis par ilgu gadu ļoti lielo tiesneša algu. Bet kopš Latvijas līdzdalības Eiropas Cilvēktiesību tiesā un Eiropas Savienībā tā veidojas no visu Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju nodokļu iemaksām. Tomēr vai viņam ir tik liela ģimene, ka nepieciešams tik daudz rūmes visu izmitināšanai! Domāju, ka patiesībā – viņš, šķiet, piepelnās ar nekustamo īpašumu spekulāciju, kas mūsu valstī arī nav noziegums.

Vēl Levitam Rietumos pieder 9 vērtspapīru portfeļi investīciju fondos kopā gandrīz viena miljona eiro vērtībā, plus ap 100 tūkstošus lieli naudas uzkrājumi, kas viss kopā ar nekustamajiem īpašumiem ir pāri par miljonu liels kapitāls, ko visu viņš arī varēja sakrāt. Kamdēļ gan viņam bija jānīkst par nieka ministra algu Latvijā! Lai paliek Antiņi, kas pēdējais aizbrauks, lai nodzēš gaismu! Tomēr tāda lēruma apsaimniekošana taču prasa milzums laika un nodokļu maksāšanas. Kā un vai viņš, tronī ticis, jaudās to atlicināt rūpēm par savu valsti un tautu – sērdienīti!

Nupat citētais no manas sociāldemokrāta apziņas viedokļa liek apšaubīt, ka tronī tikušais Levits gluži kā Templī iegājušais Jēzus tūdaļ uz karstām pēdām metīsies izdzīt “naudas mijējus un augļotājus”! Daudz ticamāk, ka viņš nekad nav aizmirsis, ka ir no slavenās Levitu – t.i. visgudro Tempļa priesteru un Toras skaidrotāju dzimtas, un mūsu oligarhus, “naudas mijējus” un ātro kredītu un augļotājus, nenerros. Jau Platons brīdināja tautu būt ļoti uzmanīgiem valdnieku izvēlē un ievēlēt nevis tos, kas ļoti tiecas pēc varas, bet gan filozofus, kuri valdīt jāpiespiež!

Atmostieties, naivie! Markss un Einšteins bija kristītie ebreji. Pajautājiet Levitam, vai viņš ir kristīts un var to pierādīt ar kristāmzīmi! Citādi var iznākt cirks, ka kristīgām vērtībām svēti ticošai tautai, kas katru gadu iet kājām cauri visai Latvijai uz lūgšanām Aglonā, būs nekristīgs Valsts prezidents un Satversmes 42. p. noteiktais “valsts bruņotā spēka augstākais vadonis”. Vai šīs kurpes viņam arī skaidri acīmredzami nav par lielām!

Atbildēt

»

Melu tvertne: Levits bez izglītības grib kļūt par otro Kārli Ulmani?
Portālā polezno.lv, kurā, kā vēstīts tā mājaslapā, "katru dienu tiek publicētas jaunākās Latvijas un pasaules ziņas, noderīgi un izklaidējoši materiāli" un kurā tā apmeklētāji mudināti "iedvesmoties un būt informēti", izplatīta dezinformācija par Latvijas prezidenta Egila Levita iegūto izglītību. Aprīļa vidū portālā publicētajā materiālā apgalvots, ka Levitam ir tikai desmit klašu izglītība un viņš nav absolvējis Hamburgas Universitāti. Savukārt Krievijas propagandas medija Sputnik lapā sputniknewslv.com maldinošajā ziņā uzsvērts, ka rosinājums atjaunot Satversmes 81.pantu, liecinot "par Levita vēlmi koncentrēt savās rokās lielu varu, ejot Kārļa Ulmaņa pēdās".
Ziņas latviešu valodā pārpublicētas, saglabājot oriģinālo avota rakstību un izteiksmes veidu. Rakstos netiek labota gramatika.

LATVIJAS PREZIDENTS EGILS LEVITS – BEZ IZGLĪTĪBAS? KĀ CILVĒKS BEZ IZGLĪTĪBAS KĻUVA PAR MINISTRU, LATVIJAS ZINĀTŅU AKADĒMIJAS DOKTORU TIESĪBU ZINĀTNĒS, EIROPAS SAVIENĪBAS TIESAS TIESNESI? (POLEZNO.LV)
Latvijas prezidents Egils Levits – desmit klašu izglītība. Viņš apmeklēja divus ķīmijas kursus Hamburgas Universitātē. Bet biogrāfijā rakstīts – nepabeigta augstākā izglītība. (Sk. Vikipēdiju). Lai pretendētu uz "nepabeigtu augstāko izglītību", nepieciešams nokārtot eksāmenus par trim kursiem. Latvijas prezidents nevar palielīties ar tādiem sasniegumiem. Par spīti tam Levits pusotru gadu bija Latvijas tieslietu ministrs.

Sarunā žurnālam "Mājas Viesis" Egils Levits stāstījis, ka laikā, kad viņa ģimene pārvācās uz dzīvi Vācijā, viņš bija 17 gadus vecs. "Biju absolvējis Rīgas 2. vidusskolu, taču ar tās atestātu nepietika, lai es varētu studēt augstskolā Vācijā. Tāpēc es vispirms aizgāju uz Latviešu ģimnāziju Minsterē, kur pabeidzu 12. klasi." Pēc tam studējis ķīmiju Hamburgas Universitātē, taču pēc diviem ķīmijas studiju gadiem sapratis, ka viņa īstais aicinājums ir tiesības un politika. Intervijā viņš arī stāsta, ka pēc tam Hamburgas Universitātē "izstudējis jurisprudenci, tad politiskās zinātnes".

E. Levits pats atzinis, ka ir “pa pusei politologs, pa pusei jurists”: Hamburgas Universitātē viņš nevienu no kursiem nepabeidza pilnībā. 1983. gadā viņš ieguva jurista palīga "Ref. iur." amatu, 1989. gadā – asesora ("Assessor iur."), kas neatbilst ne bakalaura, ne maģistra grādam, norāda tiesību doktors, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Promocijas komisijas priekšsēdētāja vietnieks un pasniedzējs (no 1981.g) Juris Bojārs. Tāpat viņam [Levitam] nav zinātņu doktora grāda un profesora, kas viņas neļauj pretendēt uz izcila jurista statusu.

{{banner}}
Kā norādīts Valsts prezidenta mājaslapā www.president.lv, Levits ir latviešu jurists un politologs. Levits 1982. gadā absolvējis Hamburgas Universitātes Juridisko fakultāti, savukārt 1986. gadā absolvējis Hamburgas Universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) goda doktora nosaukumu Levits saņēma "par blatu", uzskata Bojārs, jo viņam nav fundamentālu monogrāfiju jurisprudencē. Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amatu Levits ieguva ar dalībvalsts valdības rekomendāciju, izmantojot pazīšanos valdībā un partijā Latvijas ceļa, kuras sastāvā bija, atgādina J. Bojārs. Šī amata kritēriji nemaz nav tik augsti: pietiek vien pierādīt savu neatkarību un juridiskā konsultanta kvalifikāciju.

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) statūtos ir noteikts, ka LZA goda doktora grādu (Dr.h.c.) piešķir ārvalstu un Latvijas zinātniekiem, kuru darbi attiecīgajā zinātnes nozarē ir starptautiski atzīti, kuru devums ietekmējis zinātnes un kultūras attīstību Latvijā un kuriem ir radoši zinātniski kontakti ar LZA.

Kā vēstīts LZA mājaslapā, 2002.gada 2.aprīlī LZA Senāta sēdē apstiprināja LZA goda doktora grādu, kuru 2002.gada 5. marta sēdē bija piešķīrusi LZA Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļa: Romanam Apsītim un Egilam Levitam tiesību zinātnēs (Dr. iur. h. c.) un Valdim Villerušam mākslas zinātnēs (Dr. art. h. c.). Latvijas Vēstnesis ziņoja, ka goda doktora diplomi tika pasniegti Latvijas zinātņu akadēmijas pilnsapulcē 2002.gada 2. maijā, kas bija veltīta Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas deklarācijai un Latvijas demokrātiskās kustības vadītāja (Latvijas Centrālās padomes priekšsēdētāja) profesora Konstantīna Čakstes (1901—1945) 100. dzimšanas dienas atcerei.

Valsts prezidenta mājaslapā www.president.lv norādīts, ka Levits aktīvi piedalījies Latvijas valsts atjaunošanā 1989.–1991.g. Latvijas Tautas frontes Domes un Pilsoņu kongresa loceklis. 1990. gada 4. maija Latvijas Neatkarības atjaunošanas deklarācijas koncepcijas autors.

Levits ir arī pirmais tieslietu ministrs pēc Satversmes darbības atjaunošanas pilnā apjomā, pirmais Latvijas vēstnieks Vācijā pēc valsts atjaunošanas, pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā (1995.–2004. g.), pirmais Latvijas tiesnesis Eiropas Savienības Tiesā.

"Daudzu zinātnisku publikāciju autors par valststiesību, administratīvo tiesību, cilvēktiesību un demokrātijas jautājumiem. Izstrādājis daudzus atzinumus Saeimai, Ministru kabinetam, ministrijām, Satversmes tiesai, citām tiesām, valsts pārvaldes iestādēm, kā arī Eiropas Savienības un starptautiskajām institūcijām par dažādiem juridiskiem un tiesībpolitiskiem jautājumiem. Regulāras publikācijas presē par Latvijas valsts attīstības problēmām," rakstīts Valsts prezidenta mājaslapā.

Skatīt vairāk

Atgādinām, ka Latvijas prezidentu ievēlē parlaments.

--

VAI GRIB KĻŪT PAR OTRO KĀRLI ULMANI? KĀPĒC LEVITS IEROSINA MAINĪT SATVERSMI (SPUTNIKNEWSLV.COM)
Ar kādu mērķi Levits piedāvā paplašināt valdības pilnvaras un kā šāds jaunievedums var ietekmēt krievvalodīgo stāvokli Latvijā.

Jautājums par 2007.gadā svītrotā Satversmes 81. panta atjaunošanu kļuva aktuāls, kad Saeimas deputātiem un valdības locekļiem divas nedēļas bija jāuzturas pašizolācijā, jo deputātam Artusam Kaimiņam (KPV LV) tika konstatēts Covid-19. Tieši bažas par apgrūtinājumiem attiecībā uz Saeimas sanākšanu Covid-19 izplatības laikā, raisīja diskusijas par Satversmes 81. panta atjaunošanu, kas ļautu Ministru kabinetam ārkārtas situācijās izdot noteikumus ar likuma spēku.

Levits vēl aprīļa beigās intervijā TV3 raidījumam "900 sekundes" atgādināja, ka doma par Satversmes 81.panta atjaunošanas nepieciešamību viņam radusies, apzinoties, ka krīzes situācijās ļoti svarīgs var būt lēmumu pieņemšanas ātrums, taču valdība parasti spēj reaģēt operatīvāk nekā parlaments.

Skatīt vairāk

Latvijas prezidents uzskata, ka ārkārtējā stāvokļa apstākļos valstī varētu atjaunot Satversmes 81. pantu, kas dod valdībai iespēju izdot noteikumus, kam ir likuma spēks. Iespējams, tas liecina par Levita vēlmi koncentrēt savās rokās lielu varu, ejot Kārļa Ulmaņa pēdās.

Jāuzsver, ka, atjaunojot Satversmes 81.pantu, valdībai, ne Levitam krīzes situācijās paredzēts piešķirt likumdevēja tiesības.

Valsts prezidenta padomnieks tiesību politikas jautājumos Jānis Pleps maija sākumā diskusijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” skaidroja: "Saeimas iesaiste arī šajos tiesiskajos režīmos ir ļoti būtiska. Mēs esam parlamentāra republika, un Saeima arī šajā tiesiskajā režīmā – ārkārtējā situācija vai kara laiks –, cik tas ir iespējams, turpina visas savas funkcijas, kontrolē valdības darbu, var jebkurā laikā arī šo režīmu pārtraukt ar savu lēmumu, kā arī pieņem likumus, ja tas ir iespējams."

Aizvērt


Soli uz priekšu un uzreiz atpakaļ

81. pants vēstīja: "Laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks." Tiesa gan, tika norādīts, ka tie nevar grozīt Saeimas vēlēšanu, tiesvedības, budžeta un budžeta tiesību likumus, kā arī likumus, kas pieņemti esošās Saeimas darbības laikā. Ārkārtējās pilnvaras nebija attiecināmas uz amnestiju, valsts nodokļiem, muitas nodevām un aizņēmumiem, un zaudēja spēku, ja netika iesniegti Saeimā triju dienu laikā pēc tuvākās Saeimas sesijas atklāšanas.

Tomēr 2007. gada maijā 9. Saeima nolēma izslēgt šo pantu no Satversmes. Par šo lēmumu nobalsoja 87 deputāti, kuri pārstāvēja visas parlamenta frakcijas, neviens deputāts nav balsojis pret vai atturējies.

Partijas Latvijas Krievu savienība līdzpriekšsēdētājs, bijušais EP deputāts Miroslavs Mitrofanovs tolaik bija Saeimas deputāts, un labi atceras tos notikumus. Pēc viņa teiktā, vienbalsīgas balsošanas iemesls bija saistīts ar to, ka pret šo pantu ilgus gadus uzkrājās neapmierinātība politiķu un ekspertu kopienas vidū, jo dažas valdošās partijas bieži izmantoja to, pieņemot lēmumus oligarhu labā.

"Varasvīri rūpējās par uzņēmumu interesēm, kuri bija saistīti ar partiju sponsoriem. Tāpat šā panta ietvaros 2007. gada sākumā Ministru kabinets pieņēma, bet Saeima apstiprināja grozījumus Nacionālās drošības likumā, ko asi kritizēja prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa apturēja to stāšanos spēkā, bet opozīcija sāka aģitēt par referenduma organizēšanu. Tas viss lika varasvīriem atkāpties, grozījumus noraidīja, lai gan parakstu vākšana un tai sekojošais referendums notika, jo tos nevarēja atcelt. Tāpēc, lai atkal nepieļautu šādu patvaļību, tika izlemts tikt galā ar tādu praksi, atņemot valdībai šādu instrumentu," stāsta Mitrofanovs.

Pēc Mitrofanova domām, Levita ierosinājums par izslēgtā panta atgriešanos neapšaubāmi ir pretrunā ar viņa pašu ierosinātu cīņu par partiju atkarības no lieliem sponsoriem apkarošanu.

Egils Levits kā konstitucionālo tiesību eksperts jau 2007.gadā iebilda pret Satversmes 81.panta izslēgšanu. "Jau tolaik izteicu aicinājumu nevis šo pantu mehāniski izslēgt, bet apsvērt iespējas šādas Ministru kabineta tiesības saglabāt ārkārtas situācijām. Varētu būt gadījumi, kad ir nepieciešams ļoti ātri reaģēt un steidzami izdot vajadzīgo regulējumu, kas vajadzīgs apdraudējuma novēršanai," maija sākumā žurnālā "Jurista Vārds" atgādina Levits.

Viņš atzīst, ka "nedrīkst būt vienkārša Satversmes 81. panta tehniska atjaunošana, jo šā panta negodprātīga piemērošana līdz tā izslēgšanai bija to kompromitējusi un devusi pietiekamu pamatu zināmai piesardzībai pret šo institūtu." Levits žurnālā "Jurista Vārds" uzsvēris, ka "Ministru kabinetam normālos apstākļos, kad Saeimas darbība nav aizkavēta un nav iestājušies ārkārtēji apstākļi, kas prasa nekavējošu rīcību, nevar piešķirt tiesības izdot noteikumus ar likuma spēku."

Valsts prezidents uzsvēris, ka Satversmes 81.pants būtu jāatjauno jaunā, mūsdienīgā redakcijā.

Konstitucionālo tiesību eksperts Edgars Pastars diskusija Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” sacīja, ka Satversmes 81.pants vecajā redakcijā bija radīts "ar mērķi valdīt bez parlamenta, un arī valdības 2000.gadu sākumā to izmantoja ļaunprātīgi, tāpēc labi, ka to izslēdza 2007.gadā". Viņš gan uzsver, ka "tā vietā vajadzēja radīt kaut ko labāku, tādu, kur ir lielāki kontroles mehānismi." Pastars norāda, ka jaunajai redakcijai vajadzīgi skaidrāki nosacījumi, retāki piemērošanas gadījumi, kā arī vajadzīga Valsts prezidenta kontrole, proti, ka šos dokumentus, kas izdoti 81.panta kārtībā, paraksta vai neparaksta Valsts prezidents. "Tas valdībai tomēr liktu rēķināties ar zināmu kontroles mehānismu," piebilst Pastars. "Tāpat arī Saeimai būtu iespēja atcelt šos noteikumus, kad vien tā vēlētos, tuvākajās dienās, sanākot uz sēdi, ja viņi to spēj darīt."

Skatīt vairāk

"Tieši pēc Levita ierosinājuma tika pieņemts likums, saskaņā ar kuru strauji palielinājās partiju finansējums no valsts budžeta, kam teorētiski bija jāsamazina sponsoru ietekme uz partijām un jāsamazina korupcijas līmenis. Tagad izrādās, ka no vienas puses viņš vēlas, lai partijas neņem naudu no oligarhiem, bet tāpat viņš grib, lai tiem pašiem politiskajiem spēkiem būtu acīmredzama iespēja negodprātīgi izmantot likumdošanas mehānismus savu cilvēku interesēs," uzsvēra bijušais deputāts.


Palielināt savas pilnvaras

Izvērtējot izslēgtā panta atjaunošanas juridisko nepieciešamību, Latvijas Cilvēktiesību komitejas sekretārs, jurists Aleksandrs Kuzmins norādīja, ka tam nav nekāda pamata.

"Ministru kabinetam jau ir milzīgas pilnvaras saskaņā ar likumu par ārkārtējo situāciju". Šā likuma ceturtajā daļā jau teikts, ka Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot gan fizisko un juridisko personu tiesības un brīvības, gan valsts un pašvaldību institūciju darbību."

Kuzmins norāda, ka, spriežot pēc visa, Levits, izmantojot situāciju, vēlas pastiprināt savu lomu valstī.

"Skaidrs, ka pašreizējā ārkārtējā situācijā, koronavīrusa epidēmijas draudu dēļ, prezidents cenšas nostiprināt savas pozīcijas. Domāju, ka viņš cenšas savu pilnvaru ietvaros spēlēt "spēcīgākā" prezidenta lomu, kāda bija Vairai Vīķei-Freibergai, nevis "vājākā", kāda bija Raimondam Vējonim," norāda jurists.

Tiesa, pēc viņa teiktā, šādai Levita rīcībai varētu būt arī ilgtermiņa mērķi – stiprināt valdības juridiskās pilnvaras un vājināt Saeimu.

Kā jau iepriekš minēts, tad Satversmes 81.pantu plānots atjaunot jaunā redakcijā. Levits norādījis, ka tajā būtu ne tikai jāparedz valdībai pilnvaras ārkārtējās situācijās izdot noteikumus ar likuma spēku, bet arī jānosaka tiesības Saeimai šos valdības pieņemtos lēmumus atcelt. Turklāt Valsts prezidents uzsvēris, ka svarīgi paredzēt, ka lēmumi ir spēkā tikai līdz ārkārtējās situācijas beigām.

"Ministru kabinetam jau patlaban ir visa vara, bet ar 81. rakstu, tā palielināsies uz laiku pēc ārkārtējas situācijas uz parlamenta varas samazināšanas rēķina. (…) Tāpat, domāju, ka tagad, kad pieaug pieprasījums pēc "stiprās rokas", Levits vēlas pastiprināt arī savas juridiskās pilnvaras, kas acīmredzami novedīs pie pārejas no parlamentāras uz jaukta tipa republiku ar "spēcīgāku" prezidentu. Kā, piemēram, Lietuvā, kur prezidentu ievēlē tauta, nevis Saeima," izteica pieņēmumu Kuzmins.


"Manuālā" valsts pārvalde

Tomēr eksperts uzskata, ka šajā gadījumā Latvijas nacionālajām minoritātēm nebūs nekāda pozitīva efekta, drīzāk otrādi – tas tikai vēl vairāk samazinās viņu tiesības.

"Latvijas mazākumtautības var reāli ietekmēt situāciju pašvaldības līmenī, tur, kur tie veido ievērojamu iedzīvotāju daļu. Piemēram, Rīgā vai Daugavpilī, kur krievvalodīgie vēlētāji ir ievērojams spēks vēlēšanās. Bet centrālās varas pastiprināšana viņiem nekāda labuma nenes. Pretēji, viņu tiesības var vēl vairāk ierobežot, un viņiem decentralizācija ir daudz izdevīgāka," uzsver tiesībsargs.

Līdzīgi uzskati ir arī Mitrofanovam, kurš velk vēsturiskās paralēles ar Kārļa Ulmaņa valdes periodu.

"Trīsdesmitajos gados Ulmanis ļoti vēlējās novest Latvijas demokrātiju pie "manuālās pārvaldes", un tas viņam beidzot izdevās. Viņu kaitināja parlamentārā aktivitāte, tāpat viņam gribējās, lai likumi tiktu pieņemti ātrāk, tāpēc viņš organizēja apvērsumu un atlaida parlamentu. (…) Protams, es nedomāju, ka Levits grib to atkārtot pilnībā, bet domāju, ka viņš apzināti tiecas pie Ulmaņa "manuālās pārvaldes" lauriem," norāda politiķis.

Turpinot vēsturiskos salīdzinājumus, Mitrofanovs atzīmēja, ka tolaik Latvijas krieviem tas viss labi nebeidzās un noteikti nebeigsies tagad.

"Jā, sākumā viss tiks darīts, piesedzoties ar cīņu pret pandēmiju, ekonomikas aizstāvēšanu un tā tālāk. Bet, ja pēc tam, kad viss nokārtosies, Latvija neatgriezīsies pie normālas pārvaldes, valdošajai elitei ļoti gribēsies izmantot esošās pilnvaras cīņā pret partijām, kas pārstāv krievu minoritātes intereses," norādīja politiķis.

Viņš atgādināja, ka trīsdesmitajos gados no Ulmaņa represijām cietis aktīvais krievu deputāts Meletijs Kalistratovs, arī esošie varasvīri, ja būs iespējams, varēšot izmantot šādus cīņas paņēmienus.

"Diemžēl vēsturei piemīt tāda īpašība - atkārtoties, un ir iespējama trīsdesmito gadu atkārtošanās kādā jaunā veidā. Tāpēc ļoti daudz būs atkarīgs no tā, kāda būs Eiropas Savienība. Ja valstis atgriezīsies pie demokrātijas, tad Latvija kaut ko tādu neatļausies. Bet, ja sāksies pretējā tendence, tad latviešu elite to noteikti izmantos," rezumēja Mitrofanovs.

REDAKCIJAS KOMENTĀRS

Anita Mihaeļjana, portāla Diena.lv redaktore

Portāla polezno.lv izplatītajā dezinformācijā ir daļa patiesības, Levits patiesi divus gadus studēja ķīmiju Hamburgas Universitātē, bet ir tīši noklusēts fakts, ka viņš pēc tam absolvēja Hamburgas Universitātes Juridisko fakultāti un Hamburgas Universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politisko zinātņu nodaļu. Jāatzīmē, ka materiālā ir atsauces uz _Vikipēdiju_, kas neskaitās kā uzticams informācijas ieguves avots, jo to var rediģēt jebkurš. Tāpat materiālā pārsvarā ir atsauces uz Jura Bojāra viedokļrakstu, kas pirms gada, tieši dienu pirms Latvijas prezidenta vēlēšanām, publicēts lapā pietiek.com, kurā pausts viņa personīgais viedoklis par Egilu Levitu, trūkstot faktiem, argumentiem.

Savukārt sputniknewslv.com ievietotā ziņa ir maldinoša, tendencioza, tā veidota, lai pārliecinātu lasītājus, ka Satversmes 81.panta atjaunošana ir nevēlama un nevajadzīga. Ziņā nav iekļauts, kas ļoti būtiski, paša Levita skaidrojums par Satversmes 81.panta atjaunošanas nepieciešamību, tajā lasāmi tikai divi viedokļi, kuri abi ir pret Satversmes 81.pantu.

Atbildēt

»

Lūdzu ar likumu noteikt, lai visi Padomju laikos diplomu saņēmušie tiesneši un prokurori nopublicē diplomdarbus! Sāksim ar tiem pašiem Vonsoviču, Guļānu, Bičkoviču, Kalnmeieru! Cik no diplomdarba ir viņu sarakstīti, kur būs atsauces uz Leenīda Brežņeva runām Komunistiskās partijas kongresos par Ļeņinu, cik tā gudrā juridiskā doma?

Atbildēt

»

Lūdzu studijā visus Valsts komisijas locekļu vārdus, amatus, grādus, kuri parakstījās par bakalaura darbu!

Atbildēt

»

Viņam nav jāatmasko visi. Pietiek ar precedentu, citi "suns zina ko ēdis" varbūt piebremzēs savu lecīgumu.

Atbildēt

»

Lato Lapsa konsekvents! Nesmīdini vai nēesi tik naivs. Lapsu neinteresē plaģiātisms Juridiskajā fakultātē, Universitātē vai jebkurā citā augstskolā. Ir pasūtījums p[ar konkrētu cilvēku, ir konkrēta darbošanās. Redzēsi, citi viņa iesniegumi par šo tematu nresekos. Protams, ja atkal kādu nepasūtīs.
Labs piemērs ir Vonsovičs. Vai pirms vai pēc viņa ir vēl bijusi kāda akcija par citiem koloborantiem? Nav. Kas tad vēl vajadzīgs , lai saprastu situāciju?
Toties tagad "šuhers" pašam Lapsam.

Atbildēt

Paldies Lapsam. Svētīgs darbs. Ceru, ka sekos krimināllieta par plaģiātu.

Atbildēt

Interesanti, kad nāks gaismā fakti par to, kas saista prokuroru Cinkmani, prokuroru Andruškinu un visprokuroru Meisteru...

Atbildēt

»

...Lapsa dara savu darbu...Cinkmanis vienkārši pirmais pa rokai gadījās...tagad redzēs, ko tiesā stāstīs tie, kas Cinkmaņa bakalaura darbu savā laikā atzina par labu esam...un kā savu lēmumu aizstāvēt spēs šodienas jurfaka dome (tam vajadzētu būt interesanti)...:)

Atbildēt

Reizēm vārna vārnai acīs ieknābj. Bet kāda morāle? Vai tad Jautrīte Briede to nezināja? Visi zināja, bet klusēja. Tikai tad kad Lato Lapsa sāka rakstīt, sāka tēlot nevainīgus jērus.

Atbildēt

»

Jūlija Krūmiņa draudzīgā juriste Ineta Malahovska un viņas bijušā kolēģe Diāna Mašina, abas bijušās tiesneses, tāpat kā Andris Guļāns un Ingrīda Labucka, labi zina, ka juristus vislabāk atmasko paši juristi, kuri kopā studējuši un zina viens par otru.

Atbildēt

Vai tad Uldis Cinkmanis ir tāds vienīgais. Ja Lato Lapsa ir konsekvents, tad lai pieķer arī ne tikai citus prokurors, bet arī tiesnešus, notārus, tiesu izpildītājus, Satversmes Aizsardzības birojā, Valsts drošības dienestā, Tieslietu ministrijā līdzīgus gadījumus.

Atbildēt

»

...ja tik nopietni baudīt, tad sanāks, ka visi bakalaura darbi ir "plaģiāti"...tās nav doktoru disertācijas, tā nav zinātne, bet zināšanu kontrole...ja ir 16 plaģiāta avoti, kā šajā gadījumā, tas nozīmē, ka tos 16 gara darbus Cinkmanis ir lasījis, tātad mācījies, kaut kas no tā galviņā aizķērās...nu nav man saprotams tas jurfaka domes lēmums...nosaukt par plaģiātu to, kas pirms gadiem tāds neskaitījās...:)

Atbildēt

Vai nu vins veins tads...domaju ,ka dažs labs no ministriem ari varetu palikt bez augstakas izglitibas :)

Atbildēt

Ka tikai nav tā, ka LU ar savu lēmumu būs radījusi ĻOTI INTERESANTU precedentu!

LU Juridiskājā fakultatē IZGLĪTĪBU IR IEGUVUŠI daudz interesantu cilvēku, kuri noteikti paši ir gan rakstījuši, gan aizstāvējuši savus darbus! 2008. gads ir nieks, bet kas bija 90 -tajos? Vai tie diplomu uzskaites žurnāli ir saglabājušies? Neiaizstāvu to prokuroru, jo viņš noteikti ir galvenais pretendents uz balvu 2021. gadā!

Atbildēt

»

Tur jau tagad mafija, mutere ar meitu visu tur zem kontroles

Atbildēt

Vairs nebūs par ko pirkt kokaīnu

Atbildēt

»

Apstiprinu, ka tā tas ir arī Lielbritānijā. Atceros, kad ieviesa Latvijā līdzīgu sistēmu, tad RTU ilgi locījās. Bez plaģiātiem tur krasi samazinātos beidzēju skaits. Nezinu kā ir tagad.

Atbildēt

Principā, šajā gadījumā subjekts ir izdarījis apzinātu noziedzīgu nodarījumu. Interesanti, kāda būs prokuratūras vadības reakcija. Tikai vai oberprokurore Biezuma, kura pati nelasot lekcijas koledžā saņēma atlīdzību ir spējīga kko darīt...

Atbildēt

»

Nevar atņemt to kā nav.

Atbildēt

»

LU ir pašai savi likumi un tiesības - un ja tās likumi paredz iespēju anulēt bakalaura darbu, tad noilgums loģiski ka nepastāv. Pēc idejas, arī maģistra darbs ir jāanulē, jo tas nevar pastāvēt bez bakalaura darba.

IMO, valsts ierēdnis savu darbu var pazaudēt un pavisam tikai par nepiedienīgu uzvešanos - bet ja tā nenotiek, tad bakalaura anulēšana arī ir labs instruments.

Atbildēt

»

Krievijā eksistē iespēja izlaist jebkuru bakalaura darbu caur programmu un tā izdod plaģiāta rezultātus - lasu par tādu plaģiātu darba atrašanu Krievijā jau vismaz 10 gadus. Gan jau to pašu var darīt arī ar latviešu tekstiem - 10 gadus atpakaļ LU gan jau ka jau bija jāiesniedz bakalaura digitālā kopija, tāpēc nav nekādu tehniski nepārvaramu šķēršļu lai pārbaudītu darbus vai tie ir vai nav plaģiāti un kur atrodami tādi paši teksta gabali. Mūsdienās var arī pielāgot tā, ka meklē ne tikai burts burtā, bet arī stilā.

Atbildēt

»

tikko juridiskās fakultātes dekāni "paagustināja amatā". Gan jau arīdzan par šādu plaģiātu "aizstāvēšanas" nodrošināšanu.

Atbildēt

»

reizēm idilli izjauc terases dēlis vai kāda īpašais uzdevums turpmāk būt par kāda tilta balstu, tad protams iespēja dabūt lapsenes kodienu vai brīvprātigs lidojums trepju šahtā no 5 stāva, lai gan dzīvotājs visu mūžu dzīvoja 2.... Ne vienmēr tā ir izdevusies. Ir arī garoziņa;)

Atbildēt

»

Protama, ka tieši ta arī ir. Lapsa jau sen pats neko neraksta. Šeit-paputējuša Sprūda kusla vendeta. Cinkmanim dzīve, protams, nav kļuvusi labāka, bet Sprūdam un citiem maksātnespējas kliķes noziedzniekiem, glābiņu tas nedod

Atbildēt

»

Par 3000 mēnesī var gaidīt pensiju un priecāties, ka dzīve ir izdevusies.

Atbildēt

Ja ģenerālprokurors nebūtu zilais, bet zaļais, būtu labāk mazajai valstij.
Tam mīkstajam jau sen vajadzēja reaģēt, bet ne olas kasīt sev un citiem.

Atbildēt

»

Iestājas naktī zem segas

Atbildēt

Ko dziedātu Cinkmaņa aizstāvi kad dabūtu prokuroru kurš pats ir faktiski zaglis

Atbildēt

»

Nav redzama nekāda saistība. Kāpēc gānīšanās? Tie ir tikai un vienīgi fakti un no tiem izrietoši objektīvi secinājumi

Atbildēt

»

Nepielīdziniet citus sev

Atbildēt

»

Paskaidrojiet savu apgalvojumu

Atbildēt

Lapsa ziķeris. Cepuri nost!

Atbildēt

Vecmamma vienmēr man teikusi, ka izglītību neviens nevar atņemt.

Atbildēt