Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Ārsts, pacients un radinieks

Pēteris Apinis, Latvijas Ārstu biedrības prezidents
11.05.2012.
Komentāri (18)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā laikā Latvijas publisko telpu pāršalc ziņas par kāda hroniski smagi slima jaunieša novārgšanu vai nāvi, kur vainīgie tiek meklēti sociālās palīdzības iestāžu darbinieku vidū. Gan „Kalkūnu”, gan „Rūjas” gadījumā sarosās ierēdņi, kontrolēt un izmeklēt „rupjos pārkāpumus” dodas Veselības inspekcija, policija, Labklājības ministrijas amatpersonas. Kā likums, atrodam vainīgo iestādes vadītāja personā, bet atlūgumus uzraksta un no Latvijas uz citām valstīm hroniskus slimniekus kopt dodas daļa piesmietā sociālās aprūpes centra darbinieku.

Tai pašā laikā mums nav pieņemts kaut pusbalsī runāt par problēmu– hroniski slimnieki Latvijā ir, viņi nekad nevarēs izārstēties, būt pilnvērtīga sabiedrības daļa, līdzekļu mums viņiem nekad nepietiks, sākotnēji izsīks tuvinieku iespējas palīdzēt, bet pēc tam– arī sociālo namu iespējas. Tomēr smagākā daļa ir par hroniska slimnieka radinieka iespējām palīdzēt savam ģimenes loceklim.

Ārsta un pacienta attiecības gandrīz vienmēr ir triāde– ārsts, pacients un viņa tuvākais radinieks. Nereti kā radinieku šajā triādē mēs varam saprast ģimeni.

Medicīna XX gadsimtā radikāli mainījās. Ja vēl gadsimta sākumā ārstam galvenokārt bija jāārstē akūtie pacienti, tad šodien hroniski slimie ir kā likums, bet akūtie - izņēmums. 70-80% no visiem slimniekiem, kas ir mūsu ārstu uzskaitē vai ikdienas praksē, ir hroniskām slimībām sirgstoši. Ja XX gadsimta sākumā no akūtām slimībām mira 40%, bet no hroniskām - arī 40%, tad mūsdienās no akūtām slimībām mirst 2%, bet no hroniskām 80%.

XXI gadsimta cilvēks ievērojami retāk saskaras ar priekšlaicīgu nāvi savā ģimenē, taču jebkurš jebkurā brīdī var kļūt par hroniska slimnieka radinieku, kas vienā acumirklī maina šī jebkura plānus un perspektīvas.

Piemēram, vecumā pēc 20 gadiem jebkurš var kļūt par nepilnvērtīga bērna vecāku; pēc 30 gadiem viņa otrā puse var kļūt par hronisku alkoholiķi, ciest no depresijas vai psihosomatiskajām slimībām; pēc 40 jebkurš var kļūt par ar šizofrēniju saslimuša pusaudža vecāku, bet, pārkāpjot5 50 gadu vecumu un nejaušības dēļ izbēgot no visiem iepriekšaprakstītajiem riskiem, šis jebkurš saņem savu novecojošo vecāku slimības, atmiņas trūkumu un reālu invaliditāti.

Smagas un hroniskas slimības gadījumā cieš visi ģimenes locekļi, tiesa gan – slimnieks un viņa radinieki cieš atšķirīgi. Pacienta radinieka izsīkšanas sindroms visbiežāk skar smaga, neārstējama, iedzimta vai pārmantota bērnu neiroloģiska (slimnieks pēc bērnu cerebrālas triekas vai hromosomu aberācijas sindromiem) vai vēlīna neiroloģiska (slimnieks pēc pārciesta insulta, smadzeņu vēža operācijas, pēc smagas galvas vai mugurkaula traumas) pacienta radiniekus, kuriem ilgus gadus jāatbild par rīcībnespējīgu pacientu.

Piemēram izvēlēšos psihosomātiska sindroma attīstību, kam par pamatu var būt smadzeņu apasiņošanas problēmas, ļaundabīgs vai labdabīgs jaunveidojums galvas smadzenēs vai ģenētiski faktori.

Pacientam slimība attīstās lēnām. Kā slimības simptomi tiek uztvertas uzvedības vai rakstura īpatnības, piemēram, pacienta bezdarbība vai pārlieka aktivitāte, miegainība vai bezmiegs, nepastāvība vai sasprindzinājums, neizskaidrojams aizdomīgums vai bailes.

Tuvi radinieki šā neparastā ģimenes locekļa stāvokli uztver par „normālu” vai izskaidro to ar lielām slodzēm, nepilnvērtīgu uzturu vai līdzīgiem iemesliem.

Pakāpeniski orientāciju izmainītajā pasaulē zaudē kā pacients, tā tuvākais radinieks, bet vēlāk radinieks sāk meklēt palīdzību pie citiem. Viņš vēršas pie draugiem, pie kaimiņiem, pie mācītāja, pie riebējas vai pat pie dažādiem ārstiem, kuri arī nevar pateikt neko noteiktu. Ieteikumi parasti ir pretrunīgi un vispārēja rakstura: diēta, atpūta, sporta nodarbības, sanatorijas ārstēšanās, dabas līdzekļu lietošana, psihoterapeita konsultācija.

Iejaucas Latvijas Televīzija ar reklāmu pirms Panorāmas – tur tiek ieteiktas zāles visiem dzīves gadījumiem.

Radinieka izsīkšanas sindroma pirmā manifestēšanās saistīta ar slimnieka ievietošanu slimnīcā. Kaut man šeit vajadzētu rakstīt, ka slimnīcā nonākt nozīmē „happy end” (un tā droši vien domā visi „Čikāgas cerības” autori un skatītāji), man jāraksta, kā ir, – ļaunākais šeit pa īstam sākas.

Itin droši, ka radinieks jau pirmajā dienā saņem mājienu „ja jūs ar savu pacientu būtu griezušies ātrāk” vai norādi „kas tas par neprašu, pie kā jūs pacientu ārstējāt līdz šim”. Šis mājiens var būt tiešs un netiešs, to parasti izsaka nevis ārsts, bet sanitārs vai uzņemšanas reģistrators, bet šis mājiens diemžēl ir standarts, kas liek pacienta radiniekam justies vainīgam.

Šie mājieni parasti liecina par medicīnas personāla pārliecības trūkumu, jo arī viņiem tajā brīdī vēl ir neskaidra diagnoze, ārstēšanas plāns un īpaši prognoze, tādēļ netieši par vainīgo tiek atzīts tuvākais radinieks.

Vēl kāds īpašs gadījums ir ļoti smagas nodaļas, kur nekad nepietiek personāla, jaunas medicīnas māsas uz šīm nodaļām nenāk, bet vecās jau ir pārdegušas vai izsīkušas. Tad nu no dzīves nogurušas (smieklīga alga par grūtu darbu, obligātas divas slodzes, jo nav, kas nodaļā strādā, darba dēļ izpostīta ģimenes dzīve) māsas vai kāda cita nodaļas darbinieka radinieks var saņemt šādu skaidrojumu: „Ja jums šeit nepatīk, varat savu slimnieku savākt mājās.”

Pēc dažām dienām nāk šokējošā diagnoze. Radiniekam paziņo, ka viņa tuvinieks sirgst ar hronisku progresējošu slimību. Tiesa gan, var izmeklēt ar datortomogrāfu, ārstēt ar dažādām zālēm un psihoterapiju, bet principiāli neko mainīt nevar un vajag iemācīties ar to sadzīvot. Ziņa ar vienu sitienu liek pacienta radiniekam izmainīt visu viņa atlikušo dzīvi, pārskatīt viņa profesionālās un personīgās perspektīvas.

Nākamā pakāpe pacienta radinieka izsīkšanai sākas ar frāzi: „Rīt jūsu tuvinieks atgriezīsies mājās, viņu jau var izrakstīt.” Skaidrojot par aprūpes īpatnībām, radiniekam pateiks, ka slimniekam nedrīkst būt nekādu pārslodžu, visam jāpaliek harmoniskā līdzsvarā. Kādam vienmēr vajadzētu būt mājās, kas pacientu atbalstītu. Un tad radinieku ar pacientu atstās vienu. Finansiāli viņi izsīks ātrāk, morāli lēnāk.

Ir pašsaprotami, ka slimnīca ārstē slimību, bet, ja pacientam ir būtiski funkcionēšanas ierobežojumi, piemēram mobilitātes traucējumi (gulta – krēsls), pašaprūpes traucējumi (nevar bez asistenta nokārtoties, nomazgāties, nevar pats paēst sagatavotu ēdienu), kognitīvi traucējumi, komunikācijas problēmas, tad pacients tiek izrakstīts. Ambulatori šiem jautājumiem neviens lāga nepievērš uzmanību, un labākajā gadījumā tiek nozīmēta masāža.

Gan stacionāros, gan sociālās palīdzības namos, bet īpaši mājas apstākļos visai sarežģīta ir rīšanas problēmu risināšana – pacienti to dēļ vai nu aspirē, vai nepiemērota ēdiena dēļ tiek badināti. Man šķiet, ka šo problēmu Latvijā spēj atrisināt Onkoloģijas centra un Liepājas slimnīcas Paliatīvā nodaļa, bet tā ir neticami sarežģīta lauku slimnīcai, kur nu vēl sociālās aprūpes namam vai radiniekam ambulatoriskā kārtībā.

Pacienta radinieks upurējas un pilnīgi atdod sevi slimā ģimenes locekļa rīcībā. No viņa paša personības gandrīz nekas vairs pāri nepaliek. Tiesa, šim radiniekam neviens nav paskaidrojis, ka pārmērīga emocionālā līdzdalība stipri traucē slimā cilvēka patstāvības atjaunošanos un samazina viņa iespējas.

Radinieka vainas apziņu pavada kauns: viņam un visai ģimenei ir sajūta, ka viņiem uzlikts kauna zīmogs, jo viens no tās locekļiem ir kļuvis „par bezcerīgu gadījumu”. Nav būtiski, vai šo apgalvojumu pamato citu izteiktie apvainojumi vai to saka radinieka paša pašapsūdzība.

Viņš padara savu ģimeni par neieņemamu cietoksni, slēpj savas ģimenes kauna traipu, pamet visas savas darīšanas, nepieņem nekādus uzaicinājumus, neuzņem viesus savā mājā. Tā netīši un pakāpeniski slimais cilvēks un radinieks pašizolējas. Radinieki cieš no izolētības vairāk nekā pacients.

Ja pacienta izolētības nepieciešamību nosaka pati slimība, tad radinieku norobežošanās no apkārtējās pasaules visdrīzāk ir labprātīga. Šī pašizolēšanās ir par pamatu tam, ka sabiedrība nezina par tūkstošiem mājās gulošu smagi slimu cilvēku un viņu radinieku, un ne morālu vai finansiālu palīdzību šie radinieki nesaņem.

Ja ģimenē ir hronisks slimnieks, no tā ģimenes locekļi parasti cieš vairāk nekā pats pacients. Pacients daļu savu ciešanu var izskaidrot kā savas slimības simptomus un, pateicoties savām objektīvām „ciešanām”, saņem apkārtējās pasaules mierinājumu un līdzjūtību, bet pacienta tuviniekam nav nekā tāda, kas varētu izraisīt līdzjūtību.

Radiniekam vienmēr jābūt stiprākam par pacientu, viņam nav tiesību būt vājam, viņš nedrīkst demonstrēt nekādus slimības simptomus, jo slimnieka loma ģimenē jau ir aizņemta. Pašiem enerģiskākajiem un ideālākajiem radiniekiem sastopama bezsimptomu depresija, kas agri vai vēlu noved šo radinieku pie smaga pacienta radinieka izsīkšanas sindroma un pie nopietnām fiziskajām vai mentālām problēmām.

Pacienta radinieka izsīkšanas sindroma galēji smagu stadiju raksturo bezcerība, nomāktība, interešu zudums, komunikāciju sašaurināšanās, kas viss komplicējas ar somatiskiem funkcionāliem simptomiem (kuņģa čūla, koronārais sindroms, neskaidras izcelsmes aritmija, bezmiegs, vājums, nespēks). Nereti šis funkcionālais traucējums pārvēršas organiskā, un, tā kā radinieks neuzdrošinās savu slimību kaut mirkli prevalēt sava aprūpētā slimībai, tad nu radinieks izsīkst ātrāk un nomirst pirms sava aprūpējamā.

Atšķirībā no nodaļas personāla, kurš darbā ar smagi slimo (tiesa, daudziem smagi slimajiem) pacientu ir 8 stundas, pacienta radinieks darbā ar savu pacientu atrodas 24 stundas. Tas tikai pastiprina radinieka vainas sajūtu, bez tam radinieks nenormālo finansiālo izdevumu dēļ jau ir gandrīz izputināts.

Pētījumi par ārsta, pacienta un radinieka trijādību sastopami gandrīz tikai Rietumeiropā, kas no mums ievērojami atšķiras ar sociālās aprūpes jaudām un kvalitāti, kā arī valdības un tautas sapratni par veselības aprūpes nozīmību. Rietumeiropas pētījumi par „tuvā radinieka depresiju” zāļu firmu ietekmē vai bez tās norāda uz dažādu antidepresantu lietošanas nepieciešamību smagi slima pacienta radiniekiem. Tomēr bezmaksas psihoterapeita atbalsta terapijas Rietumeiropā ir ierasta prakse.

Pacienta radinieka izdegšanas sindromu vieglāk saprast kā pārmērīga stresa radītu reakciju. Tā izpaužas kā emocionāla un fiziska nespēka sajūta komplektā ar vainas un neizdošanās sajūtu, klīniski izpaužas kā nogurums, bezmiegs, darba spēju zudums, dispozīcija uz psihosomatiskām slimībām.

Agri vai vēlu pacienta radinieks ar labu vai ļaunu izsīkst un padodas, un pacients nonāk sociālās aprūpes centrā. Piemēram, Kalkūnos, Daugavpils novadā. Kalkūni dienā saņem Ls 6.31 par šāda hroniska slimnieka uzturēšanai, no šīs naudas pacientiem dienā zālēm ir atvēlēti Ls 0,18, ēdināšanai Ls 1,49. Atgādināšu, ka ēdināšanai būtu jābūt zondes barošanai ar speciāliem maisījumiem.

Latvijas psihoneiroloģiskajos pansionātos, psihoneiroloģiskajās slimnīcās, sociālās aprūpes namos guļ simtiem šādu smagu hronisku pacientu, kas patiesībā nav mājās aprūpējami. Visur finansējums ir mazāks par 10 latiem dienā. Un mūsu valsts nevar vairāk atļauties. Tā ir mūsu nodokļu maksātāju nauda – un mēs nevaram palielināt nodokļus vēl. Bet patiesībā tas ir vairāk nekā no savas algas un slimnieka pensijas vai divām pensijām varēja atļauties iepriekšminētais radinieks.

Sociālais centrs manto „radinieka” lomu trijādē. Sociālais centrs manto vainas apziņu, kļūst par līdzatkarīgo personu, saņemot radinieka ilgi un rūpīgi koptu hroniski slimu bērnu ar negatīvu prognozi. Sociālais centrs kā kolektīvas līdzatkarības sekas saņem arī mantojumā iespējas pārslimot radinieka izsīkšanas sindroma galēji smago stadiju ar bezcerību, nomāktību, interešu zudumu un komunikāciju sašaurināšanos. Dīvaini, bet sociālais nams līdzīgi radiniekam pašizolējas. Būtu labi, ja sociālais centrs šo līdzatkarību kaut vai daļēji noņemtu radiniekam, bet man šķiet, ka liela daļa radinieku, īpaši vecāki, iegūst vēl lielāku vainas apziņu, savu slimnieku atstājot sociālajā centrā.

Sabiedrisko domu virzošās teorijas pēdējo gadsimtu centušās rast skaidrojumu, kāpēc viens vai otrs cilvēks saslimst ar fizisku vai garīgu slimību (īpaši bērnu vecumā), kāpēc veic sabiedrībai nepieņemamas darbības vai galu galā – kāpēc veic noziegumu un nonāk cietumā?

Parasti šās teorijas izskaitļo, ka vaina meklējama ģimenē– nepareiza audzināšana, nepareizs uzturs, nepareiza literatūra, vecāku konstitūcija, alkohola lietošana, nepilnvērtība psihopātijas dēļ, bet pēdējā laikā nolemj, ka vainojams genotips un iedzimtība. Šīs teorijas kļūst par apvainojumu ģimenēm, kurās ir hroniskās slimnieks vai cilvēks ar fiziskiem vai garīgiem traucējumiem.

Šādas sabiedrisko domu virzošās teorijas vislielāko iespaidu atstāj uz pilnīgi normālām ģimenēm, kur tēvi, mātes, bērni, citi tuvi radinieki, saskaroties ar tuvinieka hronisku slimību, nekavējoties uzdod sev jautājumu: „ko es esmu izdarījis nepareizi?”

Paradokss, bet šo vainas apziņu un nespēju atbildēt uz jautājumu – „ko esmu darījis nepareizi?”– manto vesela iestāde, bet sabiedrības doma ar savām teorijām un masu mēdiju spiedienu turpina sociālās aprūpes namus padarīt par „vainīgajiem”.

Un tad nu mēs lasām interneta vidē– „visus tos Latgales Kalkūnu darbiniekus– nošaut!”, „Lai Dieva sods reiz nāk pār šiem neliešiem!”, „fašisti! līdz nāvei nomērdēja cilvēku, bērnu slepkavas!
tām slepkavām, kas to ir izdarījušas, tas atmaksāsies, ziniet to!”. Tautas balss internetā nolādējusi gan māmiņas, gan sociālo centru darbiniekus, gan Labklājības ministriju kā tādu.

Pieļauju, ka zināma daļa no šādu komentāru rakstītājiem sirgst ar dažādām atkarībām un tā ir vienīgā iespēja pašam saukt „palīgā”. Tomēr jāsaprot, ka ne radinieks, ne sociālā nama darbinieks nav mediķis un viņam preses un līdzcilvēku negatīvā attieksmē nākas iziet dažādus neizpratnes un nesapratnes ceļus.

Ko darīt?

Pirmais solis tomēr ir valsts garantētas, daļēji vai pilnīgi apmaksātas psihoterapeita atbalsta programmas gan hroniski smagā slimnieka radiniekam, kas pats nes smagā pacienta kopšanas problēmu, gan sociālo namu darbiniekiem, kam jāstrādā ar galēji smagajiem pacientiem.

Latvijā ir pienācis laiks meklēt žurnālistikas ētikas kodeksu un pārtraukt apmierinātībā „vārīties” par tēmām, kuru risināšana visos variantos nes tikai ļaunumu.

Pienācis laiks izglītot ierēdņus, citādi viņi ar pilnu sirds degsmi raujas uz barikādēm kādu padarīt par vainīgo hroniska slimnieka esamībā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

FotoLatvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas augstskolu starptautiskās konkurētspējas stiprināšanu, nodrošinot Latvijas studentiem iespēju studēt augstākā līmenī pašu mājās, pievienojas viedoklim, ka ir nepieciešams izveidot jaunu sistēmu un likumu par augstskolu darbību. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

FotoAtsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas projekti rodas bez akumulācijas – attiecīgā jaunā fenomena elementu pakāpeniskas uzkrāšanās, savākšanās. 
Lasīt visu...

6

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

FotoŠādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts. Aizliegts arī rakstīt par viņu okupācijas laika "varoņdarbiem". Ne internetā, ne masu medijos nav iespējams atrast neko par viņu līdzdalību cilvēku vajāšanās. Un ne jau tāpēc, ka viņi tajās nepiedalījās. Viņi piedalījās - tikai visu kategoriski noliedz, un masu mediji paklausīgi klusē.
Lasīt visu...

21

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

FotoPēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav māsu, kuras varētu dot ķīmijterapiju, te Daugavpilī aptrūkušies anesteziologi, un apstājusies plānveida palīdzība, joprojām nesarūk rindas valsts apmaksātiem izmeklējumiem un speciālistu konsultācijām, un problēmu virkne šķiet nebeidzama.
Lasīt visu...

21

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

FotoRīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē Oļegs Burovs no “Gods kalpot Rīgai” un “Latvijas attīstībai” frakcijas priekšsēdētājs Viesturs Zeps. Nedēļas beigās pēkšņi sarosījās vairāki Rīgas domē strādājošie politiķi.
Lasīt visu...

21

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

FotoPēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri ar stekiem sit un brutāli aiztur vienkāršus, miermīlīgus iedzīvotājus, kuri devušies uz kādu no publiskajām demonstrācijām.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...