Iesaki rakstu: 
Rīt būs bēres. Es apglabāšu savu vecāko dēlu. Viņš šķīrās no šīs dzīves, divas nedēļas nenodzīvojis līdz savai divdesmit trešajai dzimšanas dienai. Iepriekšējam, kurš mira, bija vien trīspadsmit...
Šis raksts atšķirībā no iepriekšējām trijām “Ārprāta anatomijām” būs īss. Jā kādam interesē traģisko notikumu sākums, var atrast šos rakstus internetā ar nosaukumiem:
“Ārprāta anatomija jeb Kā Latvijā darbojas importētie likumi”,
“Ārprāta anatomija 2 jeb Tiesu terors”,
“Ārprāta anatomija 3 jeb Drūmā jubileja”
Iepriekšējais raksts beidzās ar vārdiem “...dzīvosim – redzēsim”. Un nu nezināmā nākotne ir kļuvusi par realitāti.
Es zaudēju tiesas visās instancēs. Manas pārsūdzības netika pieņemtas vai tika noraidītas gan Zemgales apgabaltiesā, gan LR Augstākajā tiesā, gan no LR prezidenta, gan no LR Ģenerālprokuratūras, gan no LR Tiesībsarga biroja.
Manai izraidīšanai no personīgās mājas, kuplās ģimenes un saimniecības ir šādas sekas.
Četrus mēnešus pēc izlikšanas, tumšā rudens vakarā aizgāja bojā trīspadsmitgadīgais dēls. Es nedrīkstēju savā mājā būt un pieskatīt bērnus, bet māte – negribēja. Šajā brīdī viņa, kā jau mūziķe, “realizēja savu talantu”.
Tas gan, kā tagad redzams, ir tikai viens no talantiem. Otrs – ģimeņu ārdīšanas un slepkavas “talants”. Un velti daudzajās tiesās es vērsu tiesneses I.Silickas, bāriņtiesas priekšsēdētājas I.Daukštes un daudzu jo daudzu citu amatpersonu uzmanību uz to, ka bērni ir nepieskatīti, ka māte nevar vienlaicīgi atrasties divās vietās – koncertos, tusiņos un mājās. Jo izklaidē, pašdarbības kolektīvos un mūzikas skolās strādājošo darbs un pasākumi galvenokārt notiek vakaros. Koncerti ar neskaitāmajiem pašdarbības ansambļiem – brīvdienās.
Kad viņa bija mājās, bērni – skolā; kad bērni vakaros un brīvdienās bija mājās, viņa – prom. Velti bija mani mēģinājumi vērst amatpersonu uzmanību uz, citēju: “Ir noziegums uzticēt bērnu audzināšanu un aprūpi sievietei, kura likusi saviem mazgadīgajiem bērniem nosist slimo kaķi un ar pneimatisko šauteni apšaut slimās vistas.”
Veltīgi es vērsu viņu uzmanību uz dramatiskajām personības izmaiņām viņu mīļotās diriģentes personā pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā. Viss bija veltīgi – visas pagasta un novada administrācijas dāmas stāvēja par savu “talantīgo” ansambļu un koru vadītāju “kā mūris”. Mana balss bija kā “saucēja balss tuksnesī”...
Arī pēc pirmās nāves ģimenē amatpersonu un dziedātāju acīs viņa turpināja būt par “nabaga cietēju” un pozitīvo tēlu – tuvāko pagastu kultūras dzīves spodrinātāju, bet es – par despotu, apspiedēju un varmāku. Ko vieni paši mājās dara četri atstātie nepilngadīgie bērni, neinteresēja nevienu. Pārsteidzoši, jo šajos kolektīvos, pārsvarā, darbojas sievietes, no kurām daudzas pašas ir mātes.
Vecākā dēla traģēdija aizsākās jau agrāk, kad notika mātes dramatiskā personības maiņa pēc ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā, bet viņš salūza, šķiet, kad viņa acu priekšā satiksmes negadījumā aizgāja bojā brālis. Valsts nekavējās izmantot iespēju iekasēt naudiņu un uzlika viņam naudas sodu 300 Eur.
Faktiski tur, uz ceļa bija visi četri brāļi, bet uzlikt sodu varēja tikai vienam. Jo no četriem viens bija miris, divi – nepilngadīgi. Bet vecākajam pirms diviem mēnešiem palika astoņpadsmit. Re – vainīgais rokā!
Kādas sekas tas var atstāt uz jūtīgā jaunieša psihi, nevienu no valsts amatpersonām neinteresēja. Galvenais – lai vērdiņi ripo. Tā klāt pie smagā psiholoģiskā trieciena par brāļa nāvi acu priekšā pievienojās apsūdzība. Un jaunieša psihe salūza.
Iespējams, ja viņam laikus tiktu sniegta kvalificēta palīdzība, rītdienas bēres izpaliktu. Bet netika... Māte no sabiedrības slēpa problēmas ar bērniem. Un saprotams – vajadzēja spodrināt savu tēlu sabiedrības, pagasta administrācijas, dziedātāju un tiesas acīs. Bet dēla saslimšana pēc tēva izraidīšanas neiederējās scenārijā.
Tā par dēla pirmo pašnāvības mēģinājumu, kurš notika pirms diviem gadiem, divus gadus pēc manas nošķiršanas no ģimenes un mājokļa, es uzzināju no viņa paša krietni vēlāk. Nākošajos gados viņam bieži bija vajadzīga mediķu palīdzība, bet nevienu, dzirdiet,- NEVIENU! - reizi māte neizsauca ātro medicīnisko palīdzību vai pati nenogādāja dēlu slimnīcā.
Kad dēla mentālā veselība pasliktinājās tik tālu, ka viņam zuda darbaspējas un tika piešķirta invaliditāte, tā vietā, lai sirsnīgā ģimenes atmosfērā atlabtu, viņam bija jāiztur nežēlīgs spiediens un pārmetumi no mātes puses par to, ka viņš nestrādā, bet ēd viņas nopirktos pārtikas produktus.
Pie sevis es dēlu paņemt nevarēju, jo pats biju palicis bez mājām.
Es biju tas, kurš viņu atrada. Un man ir viņa telefons, kurā ir saglabājušās īsziņas, kuru teksts ir “...tevi vēl met ārā no mājām?”.
Es zinu, ka neviena Latvijas tiesa neņems vērā šādu ierakstu. Tas skaitīsies “nelikumīgi iegūts pierādījums”...Tieši tāpat kā pirms gadiem tika atmesti sarunu ieraksti, kuri deva priekšstatu par sievietes – dēmona mentālo stāvokli un uzvedību mājās. Un murgs turpināsies...
Salīdzinot ar divu manu dēlu nāvi, visas pārējās dramatiskās “nošķiršanas” no ģimenes sekas ir maznozīmīgas, bet tomēr pieminēšu, ka ilggadējais stress ir iedragājis mana organisma imūnsistēmu un pēc vairāku smagu slimību, tajā skaitā vēža, pārslimošanas novedis līdz otrās grupas invaliditātei.
Par tādiem sīkumiem kā pusmūžu celtās un iekārtotās saimniecības izputināšanu un iztirgošanu dažu gadu laikā, izmantojot manu piespiedu prombūtni, pat var nerunāt. Interesants ir fakts, ka tā turpinās arī pēc mūsu laulības šķiršanas. Bet tie ir sīkumi... Tāpat kā manas vairākkārtējās kriminālsodāmības, kuras visas ir par vienu pantu - “tiesas lēmuma nepildīšana”. Par to, ka uzdrošinājos ierasties savā mājā, satikt savus bērnus, parūpēties par tehniku...
Pirms četriem gadiem es atstāju mājas, kurās dzīvoja četri veseli bērni. Viņiem bija tēvs un māte. Tagad no bērniem palikuši divi...
Mani vairs neinteresē mana reputācija. Pat pretēji – es redzu, ka mūsu sabiedrībā nereti vien zemisku un nožēlojamu cilvēku, piemēram, pērkamu vai netaisnīgu tiesnešu priekšā ir jāpieceļas, bet godīgums, patiesums un taisnīgums vairs nav vērtība, dažreiz tas pat tiek izsmiets. Acīmredzami notiek sabiedrības morāles, modeļa un vērtību degradācija. Es redzu, ka ar saviem tradicionālajiem uzskatiem par ģimeni, bērniem, mātes un tēva, sievas un vīra lomu, es arvien vairāk šeit neiederos. Bet lai...
Es tomēr ticu, ka ir vērts cīnīties par patiesību, ideāliem, harmoniju un laimi. Pat, ja es piebiedrošos saviem aizgājušajiem dēliem, un tas agri vai vēlu notiks, būšu izdarījis visu, lai atlikušie divi dēli dzīvotu tīrākā, godīgākā, dievbijīgākā un - attiecīgi – laimīgākā sabiedrībā.
Lai mums izdodas!
P.S.Sieviete – dēmons ir mainījusi uzvārdu. Tagad viņa ir šķīrusies no manis, paņēmusi atpakaļ sava iepriekšējā vīra uzvārdu, dzīvo man izkrāptajā mājā ar citu vīrieti, un pie tam vēl pielikusi sev vēl otru vārdu. Ģimenes bildēs ar šķērēm nogriezusi savu attēlu no bērnu attēliem. Jo viņi ir mani dēli, viņiem ir mans uzvārds...
Rīt – bēres. Vai šajā sāgā pēdējās? Tas atkarīgs no tiesībsargājošām institūcijām un no jums. Neesiet vienaldzīgi.
Es izdarīju visu, ko spēju...
Seko mums 
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
