Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

6. martā bija Piedošanas svētdiena. Tā ir diena, kad cilvēki gan Krievijā, gan Ukrainā lūdz piedošanu un piedod viens otram par visu, ko viņi gada laikā ir sastrādājuši.

Es izjūtu nāvīgu kaunu par to, ko Krievija dara ar Ukrainu. Es nejūtos tiesīgs lūgt vai sagaidīt piedošanu.

Es nekad nepiedošu Vladimiram Putinam un visiem pārējiem, kas pastrādā šo noziegumu pret Ukrainu un tās iedzīvotājiem, kā arī pret Krieviju un mani personīgi.

Es rakstu kā privātpersona un kā Krievijas pilsonis, taču ne Krievijas vai citu tās pilsoņu vārdā. Man ir sarežģītas attiecības ar šo valsti. Es neesmu patriots un nemīlu pašpasludinātus patriotus. Kā saka Krievijā: "Ja kāds kliedz par patriotismu, tas nozīmē, ka kaut kur kaut kas ir nozagts." Tāpēc arī Putins nebija mana izvēle – kopš brīža, kad šis cilvēks parādījās pie politiskā horizonta.

Es piedalījos 1991. gada demokrātiskajā revolūcijā, aizstāvot Balto namu Maskavā, taču pēc tam ilgstoši dzīvoju iekšējā emigrācijā un ļoti daudz ceļoju pa visu pasauli. Tikai pēdējā desmitgadē man ir attīstījusies spēcīga interese par postpadomju telpu un Krieviju.

Es sāku daudz braukāt pa reģioniem – uzzināt, brīnīties, sašust, priecāties, just līdzi tiem, kuri apstākļu rezultātā kļuvuši par Krievijas impērijas milzīgās lauskas un postimperiālistiskā padomju totalitārā projekta iedzīvotājiem. Tagad man ir bail par viņiem, taču es nedomāju, ka pastāv kāds veids – kur nu vēl morāli pieņemams veids –, kā izbēgt no tām šausmām un pazemojuma, kuru viņiem un arī man tagad nāksies pārdzīvot.

Kad februāra beigās sākās Kijivas un Harkivas bombardēšana, bet pret Krieviju tika ieviestas stingras sankcijas, es "Feisbukā" ierakstīju, ka Krievijā sākas šausmīgu katastrofu laikmets. Bet – es piebildu – mūs vispār nevajag žēlot, katrā ziņā, kamēr uz mierīgām Ukrainas pilsētām krīt bumbas, bet daudzstāvenes apšauda ar "Grad" raķešu sistēmām. "Un neviens mums nepalīdzēs, un nevajag palīdzēt," es nocitēju dzejnieku Georgiju Ivanovu.

Es daudz reflektēju un vainoju sevi par pārāk asiem izteikumiem. Tā bija arī pēc šī spontānā, emocionālā ieraksta. Vai man ir tiesības uz šo "mūs" ar manu Krievijai daļēji piederīgās dzīves vēsturi? Vai man ir tiesības uz šo nežēlastību pret saviem līdzpilsoņiem? Vēl jo vairāk tāpēc, ka patiesībā man ir neprātīgi žēl lielākās viņu daļas.

Es neuzskatu sevi par tik lielu domātāju, lai teoretizētu par tik nopietnu jautājumu kā kolektīvā vaina, taču kā žurnālistam man ir priekšstats par Krievijas sabiedrību un arī par to, kuru un par ko tajā var vainot.

Noziedzīgās pavēles bombardēt un apšaudīt mierīgos iedzīvotājus ir izteikuši un īstenojuši konkrēti cilvēki, kas ir daļa no Putina varas vertikāles, sākot no šā mazā, pēdējās cilvēcības paliekas zaudējušā noziedznieka pašā augšā.

Ceru, ka agri vai vēlu starptautiskās, Ukrainas un Krievijas tiesas izskatīs visu šo cilvēku lietas un piespriedīs viņiem taisnīgus sodus. No mana redzespunkta būtu taisnīgi, ja Putinu tiesātu ārpus Krievijas, jo Putins joprojām ir Krievijas pilsoņu relatīvā vairuma izvēle, un šajā nozīmē tiesāšanai Krievijā nav jēgas – vajag tiesāt pašiem sevi.

Bet tiesāt sevi – nevis ārišķīgai paššaustīšanai, ne ārvalstu auditorijai, bet pašiem sevis dēļ – tās ir iemaņas, kuras Krievijas sabiedrībai un valstij tagad ir ļoti ātri jāiemācās, ja tās mērķis ir valsts saglabāšana, nevis sadalīšanās daudzās Ukrainās, kas pretējā gadījumā ir neizbēgami.

Man šķiet, ka Krievijas iedzīvotāji, kas līdzīgi man pieder pie pirmās postpadomju paaudzes, pirmām kārtām ir vainīgi pie tā, ka viņi nav kļuvuši par savas valsts pilsoņiem, bet palikuši tās padotie. Lai gan viņiem bija iespēja ietekmēt savas valsts likteni deviņdesmitajos un daļēji arī nultajos, tie izvēlējās pilnībā fokusēties uz savas privātās dzīves būvēšanu, politiku atdodot oligarhu grupējumiem, bandītiem un silovikiem.

Rezultātā, kad nultajos gados Krievijā ienāca liela nauda, valstī parādījās attīstīta patērētājsabiedrība, taču neradās pietiekami daudz pilsoņu, kas spēj nest atbildību par valsts nākotni.

Apātija, atteikšanās no piedalīšanās politikā – tas ir mūsdienu Krievijas sabiedrības iedzimtais grēks, kas tagad kā bumerangs atgriežas katrā šīs milzīgās valsts dzīvoklī un mājā.

Ja tu nenodarbojies ar politiku, politika nodarbojas ar tevi. Diemžēl šī vienkāršā aksioma nav bijusi acīmredzama lielākajai Krievijas iedzīvotāju daļai. Domāju, ka pamatā tam par iemeslu ir kolektīvā trauma no padomju perioda, kura viena puse bija tīrs genocīds, bet otra puse – sāja eksistence no pārējās pasaules atrautā sociālistiskā laulībā.

Aizsargreakcija uz traumu ir atsacīšanās no realitātes, kas to var pasliktināt. Retraumatizācija jautrajos deviņdesmitajos ieslēdza cilvēkos padomju instinktu – koncentrēties uz savu izdzīvošanu un ignorēt baiso realitāti sev apkārt.

Tā sabiedrībai – ne uzreiz, bet pakāpeniski – pazuda interese par Krievijas armijas noziegumiem Čečenijā, cilvēktiesību pārkāpumiem, bezkaunīgu korupciju un galu galā – par pakāpenisku valsts sagrābšanu, ko īstenoja neliela un cieši saliedēta Pēterburgas siloviku grupa ar Putinu priekšgalā.

Sabiedrības daļa, saukta par Putina vairākumu, uzsēdās uz patērnieciskuma un valsts telekanālu kvalitatīvās informatīvās izklaides adatas, kas ļoti lēnām un nemanāmi divu gadu desmitu laikā pāraugusi bezkaunīgā, galēji labējā, daudzās nozīmēs fašistiskā propagandā.

Diemžēl patērētājsabiedrības atslēgšanos no realitātes pavada empātijas atslēgšanās. Šobrīd tā ir sasniegusi traģiskas groteskas apmērus. Izrādās, daudzi nespēj ieslēgt sapratni un līdzcietību arī tad, kad zem krievu bumbām nonāk tādi paši krievvalodīgi cilvēki, kas dzīvo krievu rakstnieku vārdos nosauktās ielās Harkivā vai Čerņihivā.

Taču Krievijas sabiedrība nav monolīta, un Krievijā vienmēr bijuši arī atbildīgi pilsoņi. Viņi ir relatīvā mazākumā, taču absolūtos skaitļos runa ir par desmitiem miljonu cilvēku. Tās ir daudzas Latvijas. Vairums no tiem ir tādi, kas nepiekrīt pasīvi – "Eho Moskvi" klausītāji, "Doždj" skatītāji, "Novaja Gazeta" lasītāji. Vai viņus var tiesāt par pasivitāti? Droši vien.

Bet ir arī citi. Šie cilvēki sākumā atteicās no izdevīgas karjeras dažādās valsts institūcijās. 2011. gadā desmitiem tūkstoši šādu cilvēku sāka iziet demonstrācijās, bāzt muguras zem policijas stekiem, nokļūt policijas iecirkņos, saņemt 15 aresta dienas, bet reizēm – arī gadus cietumā. Pateicoties Navaļnijam, protestu kustība izlauzās no galvaspilsētas un izplatījās pa visu valsti.

Šodien tūkstošiem jaunu cilvēku iziet demonstrācijās pret noziedzīgo karu, zinot, ka par vārda "karš" izteikšanu viņiem draud 15 gadi Krievijas cietumā, kas dzīves apstākļu un vardarbības līmeņa ziņā nav ticis īpaši tālāk par Staļina gulagu.

Nedomāju, ka viņi ir pie kaut kā vainīgi. Drīzāk vainīgi ir tie, kas vēro šo cīņu kā futbola maču no sava eirodīvāna, nedomājot par to, kā viņus atbalstīt un kā palīdzēt. Vai tie, kuri uzskata, ka visi krievi ir vienādi un bezcerīgi.

Pats pārsteidzošākais Krievijā ir tas, cik ļoti šī valsts dzīves stilā un globālās kultūras iesaistē bija tuva Rietumiem, pirms tā uzbruka mierīgajai kaimiņvalstij un ierāva sevi vissmagākajā morālajā un politiskajā katastrofā. Kā vēl nekad pēdējo simts gadu laikā. Un diemžēl es labi redzu man pazīstamus, bīstamus psiholoģiskus un politiskus mehānismus daudzās citās valstīs – gan Rietumos, gan Austrumeiropā.

Līdzīgi kā iepriekšējā gadsimtā šī mana, bet ne manis izvēlētā valsts ir mācība pārējām Eiropas un pasaules valstīm, no kurām daudzas pašas atrodas pussoli no savas attīstītā putinisma versijas aizas. Un diez vai šīs valstis to labi apzinās.

Pārpublicēts no satori.lv

Novērtē šo rakstu:

58
23

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Trampa atgriešanās – nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros

FotoNeatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Lasīt visu...

21

Par Lavrova stāvaplausiem un antisemītisma vīrusu

FotoStāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Lasīt visu...

21

Progresīvā vienotība ir internacionāls vēzis

FotoVisiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Lasīt visu...

18

Citējam reperi ansi, bet tikmēr Kremļa pakalpiņi pie arēnas Rīgā izkar ķīniešu reklāmas

FotoLatvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
Lasīt visu...

10

Šis režīms ved mūsu tautu uz kapiem

FotoNo rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Lasīt visu...

21

Valstij jābūt ar ierobežotām funkcijām

FotoRēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
Lasīt visu...

6

Jāprasa atbildība no atbildīgām institūcijām

FotoKad vienas politiskās grupas pārstāvji ieņem vairākus nozīmīgus valsts amatus, piemēram, valsts prezidenta, ministru prezidenta, tieslietu un iekšlietu ministru posteņus, kā arī vada tādas iestādes kā Ģenerālprokuratūra, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB), Finanšu izlūkošanas dienests un Valsts policija, rodas jautājums par varas koncentrācijas ietekmi uz demokrātijas principiem un vārda brīvību.
Lasīt visu...

21

Varakļānu novada domes deputāti aicina respektēt iedzīvotāju gribu un novērst sabiedrības šķelšanu

FotoVarakļānu novada domes deputāti ir nosūtījuši vēstuli Latvijas Republikas valsts prezidentam, Saeimas deputātiem un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai, paužot neizpratni un sašutumu par Saeimas opozīcijas deputātu pieteikumu Satversmes tiesā. Šajā pieteikumā tiek apstrīdēts administratīvi teritoriālās reformas lēmums par Varakļānu novada pievienošanu Madonas novadam, kas rada nevajadzīgu sabiedrības šķelšanu un liek novada iedzīvotājiem kļūt par politisko manipulāciju ķīlniekiem.
Lasīt visu...

21

Vara baidās no patiesības un uztver to kā lielāku apdraudējumu nekā korupciju vai ārējos ienaidniekus

FotoLatvijā valsts drošības dienestu līdzatbildība valsts nozagšanā ir sistēmiska problēma, kas apdraud ne tikai tiesiskumu, bet arī nacionālo drošību un sabiedrības uzticību valstij. Kad šie dienesti, kuru primārais uzdevums ir aizsargāt valsti un tās iedzīvotājus, sāk kalpot nevis sabiedrības interesēm, bet atsevišķām ietekmīgām grupām, tiek deformēti tiesiskuma pamati.  
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi