Arhibīskapa pārdomas un mierinājuma vārdi
Zbigņevs Stankevičs, Rīgas arhibīskaps-metropolīts24.11.2013.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šīs racionāli šobrīd vēl neaptveramās traģēdijas priekšā ir grūti atrast vārdus, lai par to vispār runātu. Tiem, kurus tā skāra vistiešākajā veidā - caur tuvinieku, draugu, darbabiedru vai kaimiņu nāvi, vārdi maz ko var līdzēt.
Tomēr sākumā es vēlētos vienkārši pateikties tiem, kuri pirmie sniedza palīdzību nelaimē nonākušajiem, pat riskējot ar savu dzīvību vai to zaudējot. Jūs paudāt savu nostāju nevis ar vārdiem, bet gan ar konkrētiem darbiem, darot visu iespējamo, kas bija jūsu spēkos. Tāpat es vēlos izteikt pateicību visiem, kuri sniedza un turpina sniegt jebkāda veida palīdzību vai atbalstu nelaimē cietušajiem, viņu ģimenēm, kā arī viņu glābējiem. Jo šādā situācijā vienīgi citu cilvēku atbalsts un labvēlība daudziem cietušajiem var palīdzēt tikt pāri domai, ka tālākai dzīvei vairs nav jēgas. Pat ja cilvēkā ir ticība Dievam, viņam šādā brīdī ir grūti ticēt Dieva mīlestībai, ja šo mīlestību viņš nesaņem caur līdzcilvēkiem. Es aicinu visus nelaimē cietušo draugus, kolēģus, priekšniekus, skolas biedrus u.c. sniegt viņiem visu iespējamo atbalstu. Šai grūtajā dzīves brīdī viņiem ir ārkārtīgi nepieciešams „taustāmi" piedzīvot, ka viņi ir mīlēti, ka mums nav vienalga, kas ar viņiem notiek! Jā, tā ir šā brīža prioritāte - palīdzēt cietušajiem, lai viņi tiek pāri šokam, nežēlīgajām pārmaiņām, kas ir notikušas viņu dzīvē.
Tomēr notikušais rosina arī uz nopietnām pārdomām. Šādos gadījumos tiek runāts par likteni. Tomēr ir vajadzīga ļoti būtiska piebilde. Šai gadījumā liktenis ir atnācis cauri ļoti konkrētu cilvēku darbībām, kuras ir novedušas pie traģēdijas. Es esmu pret „raganu medībām" un aicinātu neizdarīt pārsteidzīgus secinājumus, nosodot kā vainīgo vienu vai otru personu vai uzņēmumu. Tas ir kompetento valsts iestāžu uzdevums, un protams, izmeklēšanai ir vajadzīgs laiks. Es ticu, ka lielveikala ēkas sabrukšanas patiesie iemesli tiks noskaidroti.
Runājot par iemesliem, domāju, šis notikums būtu jāuztver arī kā aicinājums uz sirdsapziņas izmeklēšanu attiecībā uz to, kas mūsu valstī notiek celtniecības projektu jomā. Par „otkata"[1] pastāvēšanu mūsu sabiedrībā runā diezgan atklāti. Vai šī traģēdija neparāda, ka katrs projektam paredzētais lats, kas tiek novirzīts citiem mērķiem vai gluži vienkārši iebāzts kāda starpnieka kabatā, pazemina būvobjekta drošību un var novest pie līdzīgām sekām? Nerunājot nemaz par to, ka tas ir gluži vienkārši amorāli un tīrākā alkatības un iedzīvošanās izpausme uz citu dzīvības rēķina. Protams, par šo konkrēto gadījumu mēs vēl nevaram to apgalvot, lai to noskaidro izmeklētāji, bet es šeit runāju par principu kā tādu.
Komentāros par notikušo traģēdiju nereti saskāros ar jautājumu: „Kur bija Dievs, kad iebruka jumts, kāpēc Viņš to nepieturēja, kamēr visi būtu izgājuši ārā?" Es tad gribētu Viņa vietā uzstādīt pretjautājumu: „Kur bija visi tie, kuri bija atbildīgi par to, lai šī ēka būtu droša, lai cilvēki tur varētu uzturēties, neriskējot ar savu dzīvību? Es taču jums esmu uzticējis zemi un tās apsaimniekošanu un apsolījis Savu palīdzību, ja vien jūs to vēlēsieties. Ja jūs ignorējat Mani un Manis dotos dzīves „satiksmes" noteikumus (10 baušļus), tad tomēr Es nelaupīšu jums doto brīvību, padarot jūs par robotiem. Jo brīvība ir lielākā Manis dotā dāvana jums un Es to līdz pasaules beigām no jums neatņemšu. Tomēr jums pašiem būs jāuzņemas atbildība par to, ko būsiet izdarījuši ar zemi, par jūsu rīcības sekām."
Dievam nav vienaldzīgs mūsu liktenis. To Viņš ir parādījis Jēzus Kristus personā, kurš kļuva viens no mums, piedzīvoja tās pašas ciešanas un sāpes. Viņš kļuva neērts šīs pasaules varenajiem, jo tādā veidā atmaskoja viņu varaskāri, mantkāri un liekulību, tāpēc arī tika nogalināts. Viņa atbilde ir solidaritāte. Vienlaicīgi Viņš arī parādīja, ka šī ceļa noslēgums nav vis kaps, bet gan augšāmcelšanās un dzīvība. Protams, pieņemot šo vēsti, sāpe vēl paliek, bet bezjēdzības sajūta atkāpjas un sirdī ienāk cerība.
[1] Procenti no projekta kopējām izmaksām, kas tiek samaksāti lēmējam par to, ka viņš ir izvēlējies konkrēto projekta īstenotāju, nevis vadoties pēc tā kompetences un piedāvātās kvalitātes, bet piedāvātās negodīgās samaksas dēļ.
Foto no lvportals.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
