Iesaki rakstu: 
Negribēju rakstīt uz karstām pēdām septembŗa beigās un gaidīju, lai maķenīt norimstas un nosēžas. Sagaidīju to un vēl visu ko, bet par to vēlāk. Un tātad - kas pa virsu zaļš, toties iekšā sarkans? Pareizi, arbuzs. Ko polītikā sauc par arbuziem? Darboņus un organizācijas, kas sludina it kā vides aizsardzību, rūpes par dabu un tamlīdzīgi, taču īstenībā cenšas sociālistiski paverdzināt pilsoņus.
Kopš sociālisma nometnes sabrukuma uz plika sociālisma āķa mazāk ķeŗas, bet kuŗš gan negrib elpot tīru gaisu, dzert tīru ūdeni, peldēties tīrā jūŗā un klausīties mežā putnu treļļus? Ja tam izdodas piesiet stāstu par cilvēku izraisītu ļaunu globālo sasilšanu, nē, klimata pārmaiņām, nē, klimata krizi, nē, klimata katastrofu, tad tādā ēsmā var ieslēpt gan cilvēku aplaupīšanu no gaisa izzīstu nodokļu un mākslīgi sadārdzinātas elektrības veidā, gan valdīšanu pār citiem cilvēkiem un pavēlēšanu, kā viņiem dzīvot, gan eiropiešu tautu izdeldēšanas propagandu. Kādu laiku tas var darboties. Bet - dažus cilvēkus var apmuļķot visu laiku, visus cilvēkus var apmuļķot kādu laiku, taču nevar visus cilvēkus apmuļķot visu laiku. Kaut kad arbuzam jāplīst.
Izskatās, septembŗa beigās latviešu acīs arbuzs plīsis. Lielākais paldies par to, protams, Grietai. Liekulības pilns brauciens pāri Atlantijai - miljoniem dārgā oglekļa šķiedras jachtā (oglekļa šķiedra 20 reižu dārgāka par tēraudu, tās ražošana 14 reižu energoietilpīgāka nekā tērauda, un to nevar tik vienkārši atkārtoti izmantot kā tēraudu) un lidinot lidmašīnā līdzi 5 cilvēkus jachtas vešanai atpakaļ.
Tad kroņa numurs - emocionāla, nezinātniska runa par nolaupītu bērnību, mirstošiem cilvēkiem, brūkošām oikosistēmām, masu izmiršanu, saimniecības izaugsmes nosodīšanu, klimata taisnīgumu un firmas kaujas saucienu: “Kā jūs uzdrošināties!”
Atsauksmēs un diskusijās varēja redzēt, ka daudziem nācionālistiem un vienkārši latviešiem ar veselo saprātu, kuŗi iepriekš lietai nepievērsa uzmanību vai uzskatīja to par nevainīgas dabas aizsardzības daļu, tas atvēra acis - Grieta pārplēsa arbuzu. Tāpat cilvēki, pat nezinādami vārdā terminu, manīja, ka pret viņiem izmanto paidofrastiju, kas līdz šim plaši lietota trešās pasaules migrantu iepludināšanai Eiropā un pilsonības dāļāšanai tepat Latvijā.
Un tas nav viss. Nogaidot mēnesi, pat īpaši nerēķinoties un negaidot, nākuši klāt vēl vairāki plīsieni, kas atklāj, cik asiņaini sarkana ir arbuza iekšiene. Oktobŗa sākumā polītiskie oponenti izāzēja amerikāņu kreiso deputāti un kvēlu globālās sasilšanas cīnītāju Aleksandriju Okasio-Kortesu, izlikdamies par vēlētāju, kuŗa ierosina ēst bērnus, lai glābtu planētu.
Zīmīga bija deputātes atbilde: nē, ne noraidīt tādus murgus, bet - paldies, pret klimata krizi jāizturas ar tai atbilstīgu steidzamību; par laimi, mums ir vairāk nekā tikai daži mēneši, ogļskābās gāzes izplūžu neto nulle jāsasniedz dažos gados; ir daudz risinājumu, ko varam izmantot; ja rīkosimies pozitīvi, ir vieta cerībai, cerība ir vienmēr. Var, protams, iebilst, deputāte varbūt rīkojās pēc principa, ka ar trakiem pa labam, taču viltuscilvēkēdāja ne brīdi nevienu fiziski neapdraudēja, tik gvelza normālam cilvēkam nepieņemamus murgus.
Ap to pašu laiku Jānis Iesalnieks pievērsa sabiedrības uzmanību citam murgam, kas atšķirībā no iepriekš minētā bija nopietni domāts - “Ilustrētās Zinātnes” pamācībai skaidrā latviešu valodā nākotnes klimata labad radīt par vienu bērnu mazāk. Nē, ne ķīniešu vai hindu valodā aicinātas miljardtautas. Nē, ne hausu valodā aicināta Nigēra, kur dzimst vairāk nekā seši bērni sievietei, un Nigērija, kur katru gadu nāk klāt četru latviešu tautu tiesa. Nē, aicina 1,2 miljonus latviešu, kam caurmērā 1⅔ bērnu ģimenē!
Nav jābūt dēmografam, lai saprastu, ka “Ilustrētā Zinātne” (“Zinātne”!) sludina nekavējoties iznīcināt latviešu tautu (ja precīzi, trīskārt samazināt vienas paaudzes (~30 gadu) laikā). Turklāt šai medaļai ir vēl otra puse: nebeidzamas latviešu nīdētāju gaudas, ka sliktā dēmografiskā stāvokļa un cilvēcības vārdā vajag Latviju pārpludināt ar trešās pasaules migrantiem.
Un tas vēl nav viss. Vairumam latviešu gana veselā saprāta, lai sevis aplaupīšanu, dzīšanu verdzībā un savas tautas izdeldēšanu noraidītu, piemēram, dēmokratijas apstākļos balsojot vai nebalsojot par dažādiem polītiķiem un partijām, vai brīva tirgus apstākļos izvēloties kvalitātīvākus, lētākus un vajadzīgākus pakalpojumus un preces. To saprot arī cilvēknīdēji.
Un risinājums atrasts - diktātūra, oikodiktātūra! Jaunākajā “Vides Vēstu” numurā iespiests “Progresīvo” partijas vides polītikas darba grupas vadītājas un partijas ētikas komisijas locekles Janas Simanovskas raksts “Vai ieviest ekodiktatūru?”. Raksts pilns riebuma, ka vienkārši pilsoņi vēlas dzīvot labi un paši lemt savu dzīvi, pieklājības pēc pulka jautājumzīmju, tak vēstījums skaidrs:
Vai pieticību var panākt tikai ar pārliecināšanu? Diez vai. Nereti aizdomājos par ekodiktatūru. Pārāk skarbi? Bet vai ir citas iespējas?.. Vai mūs var glābt kas cits, nevis ekodiktatūra? Par ekodiktatūru es nereti iedomājos, skatoties distopiskas filmas. Varbūt videi nedraudzīgas lietas ir vienkārši jāaizliedz vai jāpadara ļoti dārgas? .. Aizliegumi strādā labāk.
Nē, klaju aicinājumu atteikties no dēmokratijas vēl nav, pagaidām vien Overtona loga stumšana apsvērt diktātūru par vērā liekamu un cienāmu alternātīvu. Starp citu, “Vides Vēstis” diez vai pastāvētu, ja tām katru gadu nedotu naudu (šogad 35 tk €) kāda valsts, kas savas satversmes 1. pantā nolēmusi, ka ir neatkarīga dēmokratiska republika.
Nobeigumā atkal Grieta:
Greta Thunberg
If standing up against the climate and ecological breakdown and for humanity is against the rules then the rules must be broken.#ExtinctionRebellion
Police bans on #ExtinctionRebellion protests in
Vecais, labais Stučkas princips, ka sociālistiskās likumības pamats ir revolūcionārā sirdsapziņa un revolūcionārie tribūnāli piespriež sodu pēc lietas apstākļiem un savas revolūcionārās sirdsapziņas. Arbuzs ir plīsis.
Pārpublicēts no https://ritvars.wordpress.com/
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
