Iesaki rakstu: 
Sērgas uzkrauto ierobežojumu dēļ esam pagalam noguruši un kļuvuši viegli aizkaitināmi – to katrs būs pamanījis. Nav brīnums, ka interneta duļķainajos viļņos izcēlās liela jezga, kad tika publiskotas naudas summas, ko par darba sākuma posmu saņem nu jau leģendāri bezjēdzīgā Vakcinācijas biroja darbinieki.
Tā, piemēram, priekšniecei par 40 dienām aprēķināti 10 396,47 eiro, kas plašākai publikai uzsita asinis. Uz šī uzkarsētā fona nāca jauna ziņa par 100% piemaksu (pie pamatalgas 2438 eiro) jaunajam Rīgas izpilddirektoram, un piemaksas faktu atkal visādi sunīja. Te nu vietā būs pa kādai atkāpei skaitļu un apstākļu kontekstualizēšanai.
Kad mūsu dārgais Ļeoņidiļjičs pēc gandrīz 13 gadu valdīšanas 1977. gada jūnijā paņēma sev otru amatu (pie partijas genseka nāca klāt Augstākās Padomes Prezidija priekšsēža amats), mums, padomju studentijai, bija skaidrs: no vienas aldziņas izdzīvot nevar. Itin neviens. Šī laika pārbaudi izturējusī dogma ir spēkā arī mūsu dienās.
Ar kaunu un negodu patriektā iepriekšējā Rīgas dome praktizēja šo shēmu diezgan primitīvā veidā: deputātiem aldziņa pie viena lodziņa, bet piemaksa par “konsultēšanu” pie cita – kādā no Rīgas uzņēmumiem. Šo pašu brežņeviski “saskaņisko” kārtību jaunā, AttPariski Progresīvā gaismas spēku caurstrāvotā Rīgas dome izpilda vēl trulāk: ko tur ņemties ap diviem amatiem, ja var vienkārši un bezkaunīgi piemaksāt par tiem, kas jau ir!
Atgādināšu: lai novērstu iepriekšējās domes izšķērdību, jaunie gaismas spēki palielināja vicemēru skaitu, un katram no tiem arī iemērīja biroju ar vadītājiem un padomniekiem, un visiem tiem ir ne tikai aldziņas virs 2200, bet arī piemaksas no 15 līdz 100%, tipiski tūkstotis klāt pie pamatalgas. Un tādu algu sarakstiem klātnākušu personāžu tur ir dučiem.
Tieši šādā kontekstā es ieteiktu paraudzīties uz jaunā izpilddirektora skumīgo amata atalgojumu. Jānis Lange iepriekš ir puslīdz veiksmīgi strādājis valstiski nozīmīgā amatā, bet plika aldziņa viņam tagad būtu vairāk nekā divas reizes mazāka par nekompetento, nevarīgo un neapšaubāmi pastulbo obervakcinētāju. Likumdošanas izmaiņu rezultātā viņam piedevām jākļūst par visu Rīgas domes uzņēmumu kapitāldaļu turētāju, kas gandrīz droši novedīs pie kādiem skandāliem, kas kritīs uz viņa birkas.
Atšķirībā no griestos glūnošās mazsakarīgās Vakcinēšanas biroja priekšnieces, kuras vienīgā atlikusī funkcija ir saņemt publisku pērienu ākstīgā ministra vietā, izpilddirektoram atbildība par Rīgas uzņēmumu rebēm var iegriezties juridiskā un pat kriminālā plaknē. Tādēļ Jāņa Langes gadījumā es brīnītos nevis par skaitļu lielumu, bet gan par samazinājumu.
Proti, 2020. gadā viņš no “Latvijas dzelzceļa” kā padomes priekšsēdētājs saņēmis algu 29 448 eiro, bet kā “Latvijas valsts ceļu” valdes priekšsēdētājs – 74 644 eiro, kopā kādi 104 tūkstoši gadā. Jaunajā amatā ar visu 100% piemaksu un saglabātu “Latvijas dzelzceļa” padomes locekļa atalgojumu sanāks mazāk pa 88 tūkstošiem. Secinājums: mīnus 16 tūkstoši, plus visādas nepatikšanas. Atliek tikai prātot, vai tiešām te atkal būs vietā brežņevlaiku jautājums: “Šeit arī algu maksā?” – tā jaunais sakņu bāzes priekšnieka vietnieks brīnījās.
Gan jau ar laiku uzzināsim, kas vēl mūsu progresīvajiem gaismas spēkiem padomā. Šobrīd varam droši teikt, ka šamie no savas programmas (citēju) „darba algas ir lielākas, bet darba nodokļi – mazāki. Nodokļus maksāt ir viegli un ērti, to dara visi, bet no maziem ienākumiem un par maziem īpašumiem tie ir zemāki” ir izpildījuši pirmo tēzi – darba algas ir vai nu lielākas, vai ar piemaksām. Savējiem. Tiem ar maziem ienākumiem un maziem īpašumiem kāds brītiņš vēl jāpaciešas.
Pārpublicēts no aprinkis.lv
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
