Ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”
Ģirts Kasparāns02.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man ir divējādas sajūtas, lasot ziņu, ka Valsts prezidents un Ordeņu kapituls nolēmuši apbalvot ar Triju Zvaigžņu ordeni uzreiz duci manu kolēģu, žurnālistu (Jāni Domburu, Aivaru Ozoliņu, Nelliju Ločmeli, Ilzi Jaunalksni–Rēderi, Jāni Krēvicu, Māru Libeku, Eduardu Liniņu, Ingu Spriņģi, Ilzi Strengu, Ingu Šņori, Aidi Tomsonu un izcilo vārda meistaru Egīlu Zirni).
No vienas puses, tiešām prieks par kolēģiem, kas visi ir augstas klases profesionāļi un neapšaubāmi ir pelnījuši valsts augstāko apbalvojumu. Daudzus no viņiem pazīstu personīgi, un varu teikt, ka viņi ir ne tikai talantīgi žurnālisti, bet arī forši, atsaucīgi cilvēki.
Un tomēr, kā teiktu mūsu bijušais valdības vadītājs Ivars Godmanis, ir kāds liels BET: šāda masveidīga ordeņu piešķiršana žurnālistiem man šķiet diezgan bezgaumīgs gājiens no Valsts prezidenta un Ordeņu kapitula puses.
Ja ordenis vienlaikus tiktu piešķirts 12 ārstiem vai 12 aktieriem, es neko neteiktu, bet žurnālistika ir profesija, kurai ir īpašas attiecības ar valsts varu. Esmu pārliecināts, ka Valsts prezidents Egils Levits (augstākās klases jurists) un Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte (bijusī laikraksta “Diena” vadītāja, kas žurnālistikā apēdusi daudzus pudus sāls) to visu zina daudz labāk par mani, bet man šķiet, ka viņi nav īsti aizdomājušies, kā tas viss izskatās no malas.
Kā zināms, žurnālistus dēvē arī par demokrātijas sargsuņiem, kuru uzdevums ir aizstāvēt sabiedrības intereses un uzraudzīt politiķus, valsts varu. Bet šobrīd izskatās, ka ar šo ordeņu pasniegšanu valsts vara Levita personā kā tāds gādīgs saimnieks papliķē sargsunim pa muguru un saka “labs suns, labs suns!”.
Esmu pilnīgi drošs, ka ordeņa saņemšana nekādā veidā neietekmēs manu kolēģu profesionālo attieksmi un viņi arī turpmāk kritiski izvērtēs gan Levita, gan citu politiķu darbību. Taču ar šo soli daļā sabiedrībā tiek vairots priekšstats, ka žurnālisti ir daļa no “valdošās kliķes”, kas visi ir uz vienu roku un darbojas tikai savās interesēs.
Jāņem vērā arī tas, ka Ordeņu kapitula vadītāja Sarmīte Ēlerte savulaik bijusi priekšniece lielai daļai tagadējo ordeņa saņēmēju. Tad nu zināmām aprindām ir piespēlētas visas kārtis, lai varētu bļaut, ka “sorosītu banda apbalvo cits citu” un “Ēlerte izdala valsts ordeņus saviem draudziņiem”.
Vēl viena dīvainība ir nesaprotamie kritēriji ordeņa šķiru izvēlē, jo Domburam, Ozoliņam un Nellijai ir piešķirts trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis, bet pārējie tiks pagodināti ar ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Man īsti nav skaidrs, ar ko Ozoliņa nopelni Latvijas labā ir lielāki par Tomsona nopelniem un kādēļ Domburs izpelnījies augstāku novērtējumu nekā Spriņģe.
Bet šajā jomā nav trūcis absurdu lēmumu. Manuprāt, spilgtākais piemērs bija 2017. gadā, kad talantīgais dūru vicinātājs Mairis Briedis tika apbalvots ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet Ordeņu kapituls nosprieda, ka tādām izcilām personībām kā Uldim Marhilēvičam, Gunai Zariņai un Skaidrītei Lasmanei pienākas vien ceturtās šķiras Triju Zvaigžņu ordenis.
Visu cieņu Mairim Briedim, viņš ir lielisks bokseris un Latvijas patriots, bet manā subjektīvā vērtējumā viņa veikums un nopelni Latvijas labā nav ne desmitā daļa no tā, ko paveikuši Marhilēvičs, Zariņa un Lasmane.
Ordeņa saņēmējiem novēlu izbaudīt šo brīdi un ceru, ka ar savu darvas karoti nebūšu sabojājis viņu medus mucu.
P. S. Un man tiešām neskauž; savs ordenis vēl ir jānopelna.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
