Ar sarkanajām līnijām "ierādot vietu" krieviem, mēs aplaupām paši sevi
Jānis Urbanovičs01.06.2023.
Komentāri (138)
Iesaki rakstu: 
Pēc tam, kad TV Panorāma parādīja sižetu "Artūra Šilova vecvecāki ar asarām acīs vēro izlases sagaidīšanu", soctīklu publika sašķēlās divās daļās. Vieni ar cieņu uzteica mūsu lieliskā vārtsarga vecvecākus, kas savulaik atveduši viņu uz hokeju un pēc tam pašaizliedzīgi atbalstījuši mazdēla ceļu uz panākumiem. Otri burkšķēja par to, ka viņi "ne vārdiņa latviski", un izteica cerību, ka 2. decembrī "šitos kā pirmos uz izgāztuvi aizvedīs".
Es ar milzīgu prieku konstatēju, ka to pirmo bija neskaitāmi vairāk nekā to otro. Tas dod cerību Latvijai.
TV sižetā fokusējas viss, ko es kā politiķis esmu centies pierādīt - patriotismu un mīlestību pret savu valsti nenosaka tava piederība "valstsnācijai". Ar sarkanajām līnijām "ierādot vietu" krieviem, mēs aplaupām paši sevi. Latvijai ir nepieciešami visi savi talanti, visi savi cilvēki.
Sports parāda ne tikai to, kas ir stiprākais laukumā. Tas uzskatāmi atklāj arī daudz par mums, līdzjutējiem. Var skaidri ieraudzīt tos, kas šķebinoši, bez ceremonijām līmējas klāt citu slavai. Ja kāds ir liekulis un pašlabuma meklētājs tādā nozīmīgā brīdī pie Brīvības pieminekļa, vai gan viņš tāds nebūs Saeimas namā? Arī tad, kad klapēs savu āmuriņu par likumiem, kas klaji un neslēpti dara pāri tādiem cilvēkiem kā Artūra Šilova vecvecāki?
Es uzskatu par liela lepnuma vērtu to faktu, ka mūsu lielisko komandu pārstāv cilvēki ar dažādām etniskajām saknēm. Būtu labi, ja mēs par to lepotos ne tikai hokejā. Uz to mums jātiecas, uz noraidīto soliņa nosūtot ikvienu, kas šķeļ un naido.
P.S. Vai mūsu attieksme pret Latvijas izlases varoni, pasaules čempionāta vērtīgāko spēlētāju mainītos, ja krieviski runājošie vecvecāki nebūtu mūsu valsts pilsoņi? Es gribu cerēt, ka otrādi: tādā gadījumā būtu jāmainās mūsu attieksmei pret viņiem - dziļā pateicībā un cieņā par viņu veikumu, īstu Latvijas patriotu audzinot. Tā būtu laba motivācija atteikties no politiķu iedēstītiem stereotipiem. Labs pamatojums izbeigt cilvēku šķirošanu, eksaminēšanu lojalitātē, masveida izraidīšanas draudus. Un tā būtu vēl viena uzvara, zelta vērta.
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
