Ar ko Krievijas propaganda atšķiras no Rietumu propagandas?

Kas ir propaganda?

Lai prātā nevaldītu "migla", vienmēr vērts sākt ar apspriežamā jēdziena definēšanu. Propagandas definīcijas ir vairākas un mazliet atšķirīgas, taču kopsaucējs - tā ir sistemātiska, plaši izplatīta, visbiežāk neobjektīva un maldinoša informācija, kas tiek pārraidīta nolūkā ietekmēt cilvēku domāšanu un rīcību atbilstoši šīs informācijas izplatītāja interesēm.

J. Sārts raidījumā centās nošķirt propagandas jēdzienu no "stratēģiskās komunikācijas" jēdziena - Krievija izplatot propagandu, bet, piemēram, Sārta vadītais NATO stratēģiskās komunikācijas izcilības centrs - tikai "stratēģisko komunikāciju". Sārta skatījumā stratēģiskā komunikācija neejot "prom no patiesības", bet, pat ja gadoties kādreiz "kļūdīties" un sameloties, tad Rietumu stratēģiskie komunikatori par to "atbildot" atšķirībā no krievu propagandistiem, kas melus izmantojot kā metodi un paliekot nesodīti.

Tiesa gan, vadoties no propagandas definīcijas, stratēģiskā komunikācija tāpat kā "sabiedriskās attiecības" vai "publiskā diplomātija" ir tā pati propaganda, tikai izteikta eifēmismos, kas izklausās krietni jaukāk un piemīlīgāk nekā no nacistu laikiem bubuļa oreolu saglabājušais propagandas termins. Saturiski starp šiem jēdzieniem būtiskas atšķirības nav. Tāds ir arī pasaulē atzītu akadēmiķu viedoklis, piemēram, sk. ANO Starptautiskā Pretterorisma centra pētnieka Alex P. Schmid rakstīto (1., 2. lpp. - https://counterideology2.files.wordpress.com/2014/02/ap-schmid-al-qaedas-single-narrative-january-2014.pdf).

Protams, propagandai iespējams izšķirt dažādas intensitātes pakāpes. Var būt agresīvāka, melīgāka propaganda, un var būt nosacīti "mērenāka" propaganda. Propaganda var izmantot dažādas tehnikas - no pavisam klajiem meliem līdz noklusēšanai, puspatiesībām un citām smalkām manipulācijām. Iespējams, "Krustpunktā" uzaicināto ekspertu izpratnē propaganda ir tikai klaji meli, bet puspatiesības, noklusēšana un pārējās tehnikas pieder pie "stratēģiskās komunikācijas". Lai jau būtu. Daudz svarīgāk ir saprast - vai tikai Krievija pārraida šos melus un puspatiesības vai tomēr to dara arī Rietumu (tajā skaitā - Latvijas) mediji?

Lai to saprastu, paanalizēsim dažus konkrētus, vispārzināmus piemērus no nesenās vēstures.

Krievijas "jājamzirdziņš" - neonacisma draudi

Kā zināms, propaganda kļūst īpaši svarīga laikā, kad jāpanāk sabiedrības atbalsts kādas militāras agresijas, kara uzsākšanai (lai arī kā ģeopolitiskās cīņas un "maigās varas" ierocis tā ir klātesoša visu laiku). Krievija savu propagandu īpaši augstā intensitātē izvērsa līdz ar 2013. gada novembra notikumiem Ukrainā, "Maidanu", kurā tika gāzts Krievijai ērtais prezidents Viktors Janukovičs, un tam sekojušo Krimas aneksiju, kuras galvenais pamatojums propagandas vēstījumā bija apmēram tāds - Kijevā pie varas ir nākusi "neonacistiska hunta", etniskie krievi Ukrainā tagad ir apdraudēti, tāpēc Krimai (kur dzīvo etnisko krievu vairākums) jādod "pašnoteikšanās tiesības" pievienoties Krievijai. Ar līdzīgiem argumentiem Krievijas propagandā tika atbalstīti arī bruņotie nemieri Austrumukrainā. Šajā propagandas etapā Krievija izmantoja gan klajus melus (piemēram, Putina apgalvojums, ka "zaļajiem cilvēciņiem" nav nekādas saistības ar Krievijas bruņotajiem spēkiem), gan puspatiesības.

Apvērsumu Kijevā patiešām palīdzēja īstenot arī neonacistiski formējumi - par "Labējā sektora", C14 un līdzīgu grupējumu "nācijas tīrības" idejām un SS simboliem rotātajām aprocēm vēstīja pat BBC (videosižetu var noskatīties šeit: http://www.bbc.com/news/world-europe-27173857) un spriedze ukraiņu un krievu starpā Ukrainā tiešām pieauga (masveida kautiņi, Odesas traģēdija, u.c.). Krievijas propaganda šos objektīvos faktorus maksimāli hiperbolizēja un atspoguļoja izteikti vienpusīgi, pasniedzot Ukrainas krievus kā upurus, kuri paši neko sliktu nedara un tiek vajāti no ultranacionālo ukraiņu puses.

Krievijā šis propagandas vēstījums iedarbojās ārkārtīgi pārliecinoši un vairuma iedzīvotāju acīs ne tikai attaisnoja Krimas sagrābšanu un nemieru atbalstīšanu Austrumukrainā, bet pat izraisīja neparedzētas sekas, nostādot Putinu paša propagandas ķīlnieka lomā - ultranacionālie krievi pieprasīja daudz "stingrāku" rīcību (oficiālu armijas ievešanu un pilna mēroga karu ar Ukrainu), liekot Krievijas propagandai ieslēgt atpakaļgaitu ar "nomierināšanas" taktiku (piemēram, šis klips: https://www.youtube.com/watch?v=9cQ2ddv4qQU).

Krievijas propagandai, protams, varētu minēt vēl dažādus piemērus, taču šķiet, ka latviešu valodā lasošā auditorija par Krievijas propagandas eksistenci nav jāpārliecina. Taču - kā ir ar Rietumu propagandu?

Nejauša "melnā avs"?

Nezinu, kādā pasaulē ir dzīvojuši tie, kuriem izsauc smieklus jēdziena "Rietumu propaganda" pieminēšana, taču acīmredzot ne tajā pasaulē, kurā ASV valsts sekretārs Kolins Pauels 2003. gada 5. februārī ANO Drošības padomei demonstrēja mēģeni ar baltu substanci, apgalvojot, ka Sadama Huseina noliktavās glabājoties 25 000 litru Sibīrijas mēra pulvera un citi masu iznīcināšanas ieroči, kas gatavi lietošanai uzbrukumam.

Lai vēstījums par Irākas kara nepieciešamību būtu vēl pārliecinošāks, tika apgalvots, ka Irāka izstrādājot arī kodolieročus, kā "pierādījumu" piesaucot kādas alumīnija caurules, ko tā bija iepirkusi 2001. gadā, un specdienestu ziņojumus, kas liecināja, ka Irāka it kā vēlējusies iegādāties urānu no Nigēras, bet kuri vēlāk izrādījās viltoti (https://en.wikipedia.org/wiki/Niger_uranium_forgeries). Ja arī ar to kādam pacifistam vēl nepietika, visiem vēl svaigā atmiņā esošās 11. septembra traģēdijas gaisotnē Sadamam Huseinam tika "piešūta" arī sadarbība ar Al Qaeda un teju vai līdzdalība teroraktu organizēšanā (https://en.wikipedia.org/wiki/Saddam_Hussein_and_al-Qaeda_link_allegations).

Tagad ir zināms, cik daudz no šīs kara propagandas izrādījās patiesība (absolūti nekas), taču toreiz šīs Buša administrācijas safabricētās apsūdzības nekritiski atkārtoja vairums Rietumu (un arī Latvijas) mediju, kļūstot par kara kurināšanas mašinērijas sastāvdaļu.

Tāpat kā Krievija ar ukraiņu ultranacionālistiem desmit gadus vēlāk, arī Bušs izmantoja puspatiesības un pārspīlējumus, lai raksturotu Sadamu Huseinu kā baisu draudu, ko nekavējoties jālikvidē. Jā, Huseins tiešām savulaik bija izmantojis masu iznīcināšanas ieročus pret kurdiem un karā ar Irānu, bet Bušs "aizmirsa" piebilst, ka tas notika ar Rietumu ziņu - pati CIP toreiz palīdzēja Irākai ar izlūkošanas informāciju, skaidri zinot, ka tā tiks izmantota ķīmisko uzbrukumu veikšanai pret Irānas armiju (to apliecina 2013. gadā atslepenoti CIP dokumenti, par ko "Foreign Policy" raksta šeit: http://foreignpolicy.com/2013/08/26/exclusive-cia-files-prove-america-helped-saddam-as-he-gassed-iran/). Jā, Irākā atradās ķīmiskā arsenāla noliktavas, taču tie bija sen pamesti pārpalikumi no Irānas kara laikiem, kurus savulaik Irākai bija palīdzējuši sarūpēt... paši Rietumi ("New York Times" pētījums: http://www.nytimes.com/interactive/2014/10/14/world/middleeast/us-casualties-of-iraq-chemical-weapons.html).  

Irākas karš Rietumu propagandā tagad bieži tiek raksturots kā "kļūda" (šis vārds no politiķu mutes allaž izskan tad, kad tie pieķerti melos tā, ka vairs nav iespējams izlocīties). Interesanti, kā gan Irākas kara masīvo maldināšanas kampaņu varētu uzskatīt par "kļūdu", nevis "meliem kā metodi"? Un kā Irākas piemērā ir izpaudusies J. Sārta pieminētā "atbildība" par "stratēģiskās komunikācijas" izplatīto dezinformāciju? Buša gadījumā tā nebija pat politiskā atbildība (2004. gada beigās viņš tika pārvēlēts uz otro prezidentūras termiņu), par krimināltiesisko nemaz nerunājot. Tad kur īsti ir tā atšķirība ar Putinu un Krieviju?       

Īpaši labticīgie eksperti un žurnālisti acīmredzot uzskata, ka Bušs tikai "gribēja, kā labāk, sanāca slikti", bet mazliet kritiskāk noskaņotie varbūt pieļauj iespēju, ka Bušs bija kāds īpašs izņēmums - vienīgā "melnā avs" citādi tīrajā un baltajā Rietumu ģeopolitikas veidotāju ganāmpulkā. Diemžēl šādas "kļūdas" vai "izņēmumi" ir notikuši desmitiem gadu garumā gan pirms Buša administrācijas, gan turpinājušies pēc tās. Tādā kvantitātē un kvalitātē, ka nekādi nevar tikt uzskatīti par "kļūdām" vai "izņēmumiem", bet gan par sistemātisku metodi. Uzskatāmībai iztirzāsim vēl vienu piemēru.

No "Viagras" līdz valsts apvērsumam

2011. gada februārī Rietumu medijos sākās masīva kampaņa ar mērķi pārliecināt sabiedrisko domu par to, ka Lībijas autoritārā līdera Muammara Kadafi režīms masveidā slaktē "miermīlīgus protestētājus" (peaceful protesters) un kuru katru brīdi uzsāks vispārēju genocīdu "pats pret saviem cilvēkiem" (šis savdabīgais, emocionālais formulējums Rietumu propagandā ir ļoti iecienīts - it kā būtu kāda īpaša atšķirība, vai genocīds tiek uzsākts pret "saviem" vai "svešiem" cilvēkiem). No CNN un BBC līdz mūsu pašu LTV un Latvijas Radio ziņas bija pilnas ar dažādu šausminošu informāciju no Lībijas.

Izskanēja apsūdzības, ka Lībijas drošības spēki ne vien apšaudot mierīgās demonstrācijas, bet pat bombardējot tās no gaisa ar kara aviāciju (!). Tieši apsūdzības militārās aviācijas izmantošanā pret "miermīlīgajiem demonstrantiem" kļuva par pamatu ANO rezolūcijai par lidojumu aizlieguma zonas (no-fly zone) ieviešanu virs Lībijas. Kara kuratoriem vajadzēja kādu īpašu iemeslu, lai vispārējā "Arābu pavasara" trakumā pamatotu tieši Kadafi režīmu kā to, pret kuru nepieciešams vērst militāru spēku (jo, piemēram, amerikāņu draugi Bahreinā ar Saūda Arābijas ievestās (!) armijas palīdzību apspieda protestus tikpat nežēlīgi, bet tas Rietumu lielos medijus pārāk neinteresēja, un Bahreinas karalis pie varas ir vēl aizvien).

Praksē lidojumu aizliegumu zonas ieviešana (kam teorētiski vajadzēja nozīmēt tikai to, ka Kadafi aviācija nedrīkst pacelties gaisā) pārvērtās par pilna mēroga bombardēšanas kampaņu, kuras laikā tika bumboti ne vien visdažādākie Kadafi režīma militārie objekti, bet arī, piemēram, Lībijas televīzijas komplekss, kur saskaņā ar valdības pausto tika nogalināti trīs un ievainoti 15 žurnālisti (par to neklusēja pat daži no lielajiem Rietumu medijiem: http://www.cbsnews.com/news/media-group-condemns-nato-bombing-of-libyan-tv/), kā arī citu civila rakstura Lībijas infrastruktūru (piemēram, tuksneša valstij vitāli svarīgo ūdens apgādes sistēmu Great Man-Made River).

Viens no dīvainākajiem propagandas apgalvojumiem, ko pauda arī nākamā ASV prezidenta kandidāte Hilarija Klintone, bija tāds, ka Lībijas armijas karavīri, valdības mudināti, sākuši masveidā izvarot režīmam nepakļāvīgās sievietes, bet ASV diplomāte Sūzena Raisa piebilda, ka šim nolūkam tiem pat izsniegtas "Viagras" tabletes (nupat atklājies, ka Klintonei šīs baumas e-pastu sarakstē piegādājis labs paziņa Sidnijs Blūmentāls, kurš pie viena tobrīd bijis arī konsultants aizsardzības kompānijā "Osprey Global Solutions", kura, kā "nejauši sagadījās", pēc Kadafi gāšanas tika pie ienesīgiem kontraktiem Lībijā (http://dailycaller.com/2015/12/31/sid-blumenthal-floated-disputed-gaddafi-viagra-rape-rumor-in-confidential-memo-to-hillary/)).

Tāpat kā Huseins Kadafi bija ļoti pateicīgs mērķis propagandai - nav šaubu, ka viņš bija ekscentrisks un sevī iemīlējies diktators, kurš ar žēlsirdību pret oponentiem neizcēlās. Arī diplomātiska runāšana nebija viņa stiprā puse, un Kadafi šķietami pats pielēja eļļu ugunī, pasniegdams Rietumu propagandai ieročus uz paplātes ar savu nepārdomāto retoriku. Rietumu mediji, politiķi, eksperti daudzkārt atgādināja Kadafi izteikumu, ka Lībijas armija pārmeklēs Bengāzī katru māju, lai atrastu nemierniekus, hiperbolizējot to kā genocīda draudus, taču "aizmirsts" tika ne tikai tas, ka Kadafi deva laiku, lai bruņotie dumpinieki vienkārši pamestu valsti, bet kāds vēl būtiskāks fakts - jau nākamajā dienā pēc ANO rezolūcijas pieņemšanas Kadafi piedāvāja slēgt pamieru. Šo piedāvājumu noraidīja gan "genocīda apdraudētie" nemiernieki, gan Rietumi.

Turpmākā kara gaitā Kadafi pamiera piedāvājumu izteica vēl vairākas reizes, visos gadījumos rezultāts bija tāds pats (detalizēta analīze no bijušā "International Crisis Group" darbinieka, profesora Hjūdža Robertsa par to, kā Lībijas krīzi bija iespējams atrisināt diplomātiski, bez NATO bombardēšanas: http://www.lrb.co.uk/v33/n22/hugh-roberts/who-said-gaddafi-had-to-go).

Nepagāja pat ne trīs mēneši no NATO bombardēšanas kampaņas sākuma, kad atklājās, ka arī šis Rietumu ģeopolitikas uzsāktais karš ir balstīts uz meliem un puspatiesībām. Proti, 2011. gada jūnijā vairākas no respektablajām pasaules cilvēktiesību organizācijām nāca klajā ar pirmajiem secinājumiem par to, kas īsti pavasara sākumā bija noticis Lībijā. Tās nebija spējušas atrast pierādījumus lielākajai daļai no Kadafi režīmam adresētajām apsūdzībām, gluži pretēji - iegūtā informācija bija tieši diskreditējusi daudzu apsūdzību pamatotību un atklājusi, ka opozīcija nekautrējas safabricēt "pierādījumus" (http://www.independent.co.uk/news/world/africa/amnesty-questions-claim-that-gaddafi-ordered-rape-as-weapon-of-war-2302037.html). 

Vienīgā no smagajām apsūdzībām, ko vairums cilvēktiesību pētnieku atzinuši par pamatotu, ir tā, ka bijuši gadījumi, kad Kadafi drošības spēku apšaudēs gāja bojā arī neapbruņoti protestētāji. Taču vienlaikus ziņojumos skaidri parādās arī tas, ka daļa no demonstrantiem jau pirmajās dienās pēc protestu sākuma apbruņojušies (gan uzņemot savā pusē pārgājušos policijas un drošības spēku kaujiniekus, gan aplaupot armijai piederošās ieroču noliktavas Bengāzī un citur, kā dēļ Lībijas valdība pieņēma lēmumu šīs noliktavas iznīcināt gaisa triecienos). Tātad tie vairs nebija "mierīgie protestētāji", bet jau bruņoti nemiernieki, tieši tādi paši kā Krievijas atbalstītie dumpinieki Donbasā. Rietumu medijiem tas netraucēja vēl ilgi turpināt dēvēt visu Kadafi opozīciju par "miermīlīgajiem protestētājiem".

Apsūdzības Lībijas armijas it kā veiktajās masveida izvarošanās izrādījās izfantazētas - tās neapstiprināja ne "Amnesty International", ne "International Crisis Group", ne "Human Rights Watch", ne "Doctors Without Borders" (https://en.wikipedia.org/wiki/2011_Libyan_rape_allegations).

Neviena cilvēktiesību organizācija tā arī nav spējusi atrast konkrētus pierādījumus galvenajam kara uzsākšanas iemeslam - nemiernieku apgalvojumiem, ka Kadafi gaisa spēki bombardējuši demonstrācijas vai apšaudījuši tās no helikopteriem. Nav nevienas fotogrāfijas vai video liecības, kas būtu uzņemta līdz 2011. gada marta vidum (NATO bombardēšanas sākumam) un kurā būtu redzams, ka Kadafi gaisa spēki met bumbas uz protestiem vai vismaz šādu eksploziju atstāti krāteri pilsētu laukumos un ielās, kur pulcējās protestētāji. Nav arī nekādu datu par šādas bombardēšanas rezultātā bojāgājušiem cilvēkiem (aviācijas izmantošana urbānajā karadarbībā, cīnoties ar bruņotajiem grupējumiem, ir kas cits). Vienīgā bombardēšana pirmajās nemieru dienās, ko atzina arī Kadafi valdība - tā izdarīja jau minētos gaisa triecienus pašas Lībijas armijai piederošajām ieroču noliktavām nemiernieku pārņemtajās pilsētās.

CNN tika intervēti abi Lībijas piloti, kuri dezertēja, aizlidojot uz Maltu, un it kā bija apgalvojuši, ka nav vēlējušies pildīt pavēles bombardēt mierīgus protestētāju pūļus. Šajā sižetā gan neviens no viņiem neko tādu skaidri nepasaka. CNN žurnālists aizkadra tekstā norunā frāzi: "Viņiem tika pavēlēts bombardēt mērķus Bengāzī un citās pilsētās, kur cilvēku pūļi protestēja pret Kadafi režīmu". CNN reportieris šajā divdomīgi samudžinātajā teikumā neapgalvo, ka tika bombardēti paši cilvēku pūļi, bet gan mērķi pilsētās, kur notika protesti - kas nav pretrunā ar Lībijas valdības apgalvoto, ka dotas pavēles bombardēt ieroču noliktavas.

Tūlīt pēc šī izteikuma seko acīmredzami no garāka monologa izņemts un kontekstā iemontēts viena no pilotiem izteikums: "Tas bija par civiliedzīvotāju nogalināšanu. Tas ir pret islāmu" ("It was about killing civilians. This is against islam"), no kura nekļūst skaidrs, vai pilots to saka par konkrēto apsūdzību - pūļa bombardēšanu vai par, piemēram, drošības spēku veiktajām protestu apšaudēm (http://www.dailymotion.com/video/xldcao_the-libyan-pilots-that-defied-gadhafi_news).

Visbeidzot civiliedzīvotāju bombardēšanu no gaisa neapstiprināja pat Pentagons. 2011. gada 1. martā notikušajā preses konferencē uz žurnālista uzdoto jautājumu: "Vai jūs esat redzējuši jebkādus pierādījumus tam, ka Kadafi spēki ir šāvuši uz saviem cilvēkiem no gaisa?" ASV aizsardzības ministrs Roberts Geitss atbildēja: "Esam redzējuši šīs ziņas presē, bet mums tam nav apstiprinājuma", bet ASV Apvienotās štābu priekšnieku padomes vadītājs admirālis Maiks Mallens piebilda: "Tas ir tiesa. Mēs neesam guvuši tam nekādu apstiprinājumu" (Horace Campbell "NATO's Failure in Libya: Lessons for Africa", 38. lpp.: https://books.google.lv/books?id=AwvJI9RAlXMC&printsec=frontcover&hl=lv#v=onepage&q&f=false). Par Pentagona vadības sākotnējo negribīgumu iesaistīties Lībijas karā un par reakciju, kādu tas izsauca no pazīstamā "vanaga", senatora Džona Makkeina, var lasīt šeit: http://edition.cnn.com/2011/POLITICS/03/04/gates.mecain/.

Netika gūts apstiprinājums arī tam, ka Kadafi spēki būtu izvērsuši genocīdu pilsētās, no kurām tie jau bija padzinuši nemierniekus, pirms nonāca līdz Bengāzī. Protams, bruņotajās sadursmēs starp valdības spēkiem un nemierniekiem bija civiliedzīvotāju upuri - gluži tāpat, kā vismaz 72 civiliedzīvotāji, kā dokumentējusi "Human Rights Watch", gāja bojā NATO uzlidojumos Lībijai (https://www.hrw.org/report/2012/05/13/unacknowledged-deaths/civilian-casualties-natos-air-campaign-libya). Nebija pamata pieņemt, ka, Lībijas armijai ieejot Bengāzī, pēkšņi būtu sākts tīšs civiliedzīvotāju slaktiņš.

Zīmīgi, ka "International Crisis Group" savā ziņojumā izsaka arī vērojumu par Rietumu mediju propagandu: "Rietumu mediju atspoguļojumā jau no paša sākuma prezentēta ļoti vienpusēja notikumu versija, protesta kustību parādot kā pilnībā miermīlīgu un atkārtojot, ka režīma drošības spēki bezatbildīgi nogalina neapbruņotus demonstrantus, kuri nerada nekādu drošības apdraudējumu" (ICG ziņojums: http://goo.gl/oSNtzo).

Lībijas kara sakarā nevar nepieminēt vēl kādu būtisku, pat sensacionālu epizodi, ko Rietumu lielie mediji noklusēja, jo tā nekādi neiederējās propagandas versijā, ka visa Lībijas tauta ienīst un vēlas gāzt Kadafi. 2011. gada vasarā, kad NATO atbalstītie nemiernieku spēki tuvojās Tripolei, galvaspilsētā notika vairākas vērienīgas demonstrācijas, kas bija vērstas pret NATO uzlidojumiem un atbalstīja Kadafi. Lielākā no tām notika 1. jūlijā, un, lai gan paša Kadafi propaganda stipri pārspīlēja, apgalvojot, ka tajā piedalījušies vairāk nekā miljons cilvēku, spriežot pēc internetā pieejamajiem video un foto, tur varēja būt no vairākiem desmitiem tūkstošu līdz simt tūkstoš demonstrantiem.

Šīs demonstrācijas liecināja, ka vismaz daļa Lībijas sabiedrības tomēr atbalstīja Kadafi, un šis fakts jebkurā objektīvā medijā būtu dienas galvenās ziņas cienīgs. Taču no lielajiem Rietumu medijiem par šo notikumu parādījās tikai divos teikumos aprakstīts, pārdesmit sekunžu īss un mājas lapas apakšsadaļās aizslēpts video klipiņš BBC vietnē (tas joprojām ir pieejams: http://www.bbc.com/news/world-africa-13998833).

Protams, Kadafi bija diktators, protams, kāda daļa no Lībijas sabiedrības bija sākusi vēlēties pārmaiņas, un protams, ka šaušana ar īstām lodēm uz protestētājiem tajos gadījumos, kad tie nebija apbruņoti un tiešām tikai mierīgi protestēja, ir baiss noziegums. Taču Rietumu propaganda šos, objektīvos faktus salika kopā ar vājprātīgiem izdomājumiem un pārspīlējumiem, kā arī noklusēja visus "neiederīgos" faktus, jo citādi nevarēja attaisnot tik kardinālu soli kā bombardēšanas uzsākšanu un klaju nostāšanos pilsoņu kara vienā frontes pusē (pētnieki ir dokumentējuši arī neskaitāmus nemiernieku veiktos cilvēktiesību noziegumus, taču par tiem klusēja gan Obama un Sarkozī, gan lielie mediji). Tas ir tieši tas pats maldināšanas modelis, kādu Ukrainas karā izmantoja Krievija.

Iemīļotie priekšstati un kognitīvā disonanse

Līdzīgu analīzi varētu izvērst arī par Sīrijas pilsoņu kara, Saūda Arābijas veiktās Jemenas bombardēšanas, Palestīnas konflikta, Irānas kodolprogrammas, bēgļu krīzes (spilgts nesenais piemērs - vācu mediju izgāzušais mēģinājums noklusēt Jaungada naktī Ķelnē notikušo) un daudzu citu notikumu un procesu atspoguļošanu (vai ignorēšanu) Rietumu medijos, taču šis raksts jau tā ir garš. Tāpēc noslēgumā vēlreiz atgriezīsimies pie LR radioklausītāja uzdotā jautājuma: "Ar ko Rietumu propaganda atšķiras no Krievijas propagandas?"

Saturiski - gandrīz ne ar ko. Tā izmanto tikpat klajus melus, tikpat selektīvas puspatiesības, tikpat bezkaunīgu noklusēšanu un citus tikpat ciniskus sabiedriskās domas manipulēšanas paņēmienus. Acīgs šī raksta lasītājs gan varbūt būs pamanījis, ka Rietumu propagandas atmaskojumiem izmantotas atsauces arī uz lielajiem Rietumu medijiem, un varbūt saskatījis tajā nelielu pretrunu. Jā, laiku pa laikam arī lielajos Rietumu medijos ir iespējams atrast pa kādam patiesības graudam, kas "lec" laukā no kopējā propagandas diskursa, taču šie materiāli ir reti un īpaši jāmeklē, kamēr propagandas pelavas rēgojas auditorijas acu priekšā ik dienu. Bet atzīstu, ka tā varētu būt neliela atšķirība no Krievijas propagandas - iespējams, ka Krievijas lielajos medijos materiāli, kas nonāk pretrunā Putina politikai, nav sastopami vispār.

Tomēr galvenā atšķirība starp Krievijas un Rietumu propagandu nav saturā; tā meklējama propagandas organizācijas formā. Proti, Krievijas mediji, īpaši televīzijas, tiek stingri regulēti no valsts puses, savukārt Rietumu mediji ir lielākoties brīvi no valsts spiediena. Jā, Rietumu medijos, domājams, nepastāv tiešs valsts aparāta spiediens pārraidīt informāciju kādā noteiktā veidā. Rietumu mediju propagandai ir citi mehānismi. Viens no skaidrojumiem ir saistīts ar mediju īpašnieku - lielo mediju magnātu spiedienu uz mediju redakcionālo politiku un attiecīgi žurnālistu darbu (kā zināms, Rietumos galvenie masu mediji pieder lieliem koncerniem, mediju īpašnieku daudzveidība tur sen izzudusi).

Otrs skaidrojums, manuprāt, ir gluži triviāls. Proti, tā ir pašu žurnālistu nolaidība, neprofesionalitāte, neobjektivitāte, zināšanu nepietiekamība par pasaulē notiekošajiem procesiem, laika un vēlēšanās trūkums tajos patiesi iedziļināties. Līdz ar to žurnālisti, paši to neapjauzdami, iet pavadā politikas sabiedrisko attiecību (vai "stratēģiskās komunikācijas") speciālistu diktētajai dienaskārtībai, nekritiski atkārtojot, piemēram, apgalvojumus, ka Sadamam Huseinam ir milzīgi masu iznīcināšanas ieroču krājumi vai ka Kadafi lidmašīnas met bumbas uz neaizsargātiem protestētājiem, un vienlaikus uzskatot par mazticamu (tādējādi - pārraidīšanai nederīgu) jebko, kas liecina par pretējo.

Izrādās, ka nepavisam nav vajadzīga autoritāra "Putina sistēma", lai starptautisko notikumu atspoguļošanā (vietējā mērogā tas nav tik vienkārši, jo lokālos procesus žurnālisti pārzina daudz labāk) liktu galvenajiem medijiem darboties tā, kā elites aprindām nepieciešams. Ir vajadzīgi tikai nepietiekami zinoši un nepietiekami kritiski domājoši, kā arī Rietumu "maigās varas" dezorientēti žurnālisti, kuri savu ierastā pasaules skatījuma komfortu vērtē augstāk par vēlmi izzināt patiesību. Kognitīvā disonanse biedē ikvienu - tāpēc labāk izvairīties no jebkādiem faktiem un secinājumiem, kas nesakrīt ar skaisto ilūziju par "labajiem, demokrātiskajiem Rietumiem". Turklāt cilvēka dabā ir par katru cenu meklēt dualitāti - ja reiz zināms, ka "Krievija ir sliktā", tātad Rietumiem noteikti jābūt "labajiem" vai vismaz "krietni labākiem" (un otrādi). Ir pārāk biedējoši atskārst, ka tādu "labo", vismaz starp pasaules lielvarām un vismaz ģeopolitikā, vispār nav (ja nu ļoti gribas - vismazāk agresīvo politiku līdz šim konsekventi īstenojusi Vācija).

Paradoksāli, bet Krievijas propagandas galvenais spēks slēpjas tieši Rietumu propagandas esamībā. Kad Rietumu medijos tiek sistemātiski melots par būtiskākajiem notikumiem pasaulē un atrodas kāds liels, par brīvu pieejams informācijas avots, kurš aktīvi ceļ gaismā Rietumu mediju noklusēto realitātes pusi (šeit domāju Krievijas globālās propagandas flagmani "Russia Today"), nav brīnums, ka šī informācijas avota popularitāte pieaug eksponenciāli. Un ļaudis, kas uzticas "Russia Today", pateicoties tās sniegtajai Rietumu medijos neatrodamās patiesības devai, pie reizes nemanot norij un sagremo arī šīs televīzijas sagatavoto propagandas porciju.

"YouTube" un citos globālajos portālos var vērot visdažādāko nacionalitāšu cilvēku komentārus, kuros tie apliecina ticību ne vien tam, ko "Russia Today" vēsta attiecībā uz notikumiem, kuros pati Krievija nav tieši iesaistīta, bet arī par notikumiem, kuros tai ir vistiešākā loma. Nebūs brīnums, ja, aizbraucot uz ASV, Lielbritāniju, Austrāliju vai kādu citu pasaules valsti, satiksiet kādu, kurš pateiks, ka jūs esat no "tās agresīvās Baltijas valsts, kas savelk NATO karaspēku ap Krievijas robežām un provocē 3. pasaules karu" vai, ka "16. martā jūsu galvaspilsētas centrā maršē neonacisti". Tās ir pastarpinātas sekas tam, ka CNN un BBC šim cilvēkam nav stāstījusi visu patiesību par Irāku, Lībiju vai Sīriju.

Arī Latvijā Krievijas propagandai būs izredzes tik ilgi, kamēr žurnālisti, eksperti, politologi nespēs atzīt un sākt runāt skaidru valodu arī par Rietumu propagandas esamību, kamēr netiks pārtraukta dubulto standartu piemērošana. Brīdī, kad tas notiks, Krievijas propagandas pievilcība sāks zust. Meli baro melus, patiesība - patiesību. 

* romāna "Melu sindikāts" autors

Novērtē šo rakstu: