Ar īpašu minoritāšu politiku uzkrāsim antivielas pret nacionālismu!
Jānis Urbanovičs, Saskaņa02.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
“Cilvēkiem jābūt mūsu politikas pašā centrā. Tāpēc es vēlos, lai visi eiropieši aktīvi piedalītos konferencē par Eiropas nākotni un uzņemtos vadošo lomu Eiropas Savienības prioritāšu noteikšanā. Mūsu nākotnes Savienību varam izveidot tikai mēs visi kopā,” – šādi Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon Leiena vērsās pie ikviena eiropieša, aicinot iesaistīties Eiropas nākotnes konferencē, kuras norisēm atvēlēts vesels gads.
Trīs vadošās institūcijas – Eiropas Parlaments, ES Padome un Eiropas Komisija – ir apņēmušās uzklausīt iedzīvotājus un ņemt vērā sniegtos ieteikumus. Vai tas būs formāls pasākums Eiropas institūciju un to augstākās vadības pašreklāmai? Vai arī pilsoņi sniegs būtiskus orientierus mūsu kopējās savienības nākotnes ceļa meklējumiem?
Domāju, katra politiķa pienākums ir izmantot šo iespēju, lai nodotu Eiropai vēstījumu no saviem vēlētājiem. Un Eiropas Savienībai ir jāpierāda, ka tā sadzird cilvēku bažas un rūpes – tikai tad tā patiesi būs mūsu kopējās mājas.
Cik droša un dzīvei ērta būs mūsu māja? Nākotnes perspektīvā tas atkarīgs no tā, cik veiksmīgi spēsim pārvaldīt četrus problēmu blokus, kuri, manuprāt, visbūtiskāk ietekmēs cilvēka dzīvi mūsdienu pasaulē. Šīs problēmas nes sevī vienlaikus gan briesmas, gan iespējas. Līdzīgi kā pagātnē dabas stihijas – zeme, ūdens, uguns, gaiss. Mūsdienu stihijas ir kā horizonti: skaidrā laikā tos labi var saskatīt. Var pārliecinoši virzīties uz to pusi, bet nevar to sasniegt. Nevar problēmu atrisināt vienreiz un uz visiem laikiem.
Pirmie šajā jauno stihiju blokā – tie ir draudi cilvēku veselībai un dzīvībai, dažādas slimības, vīrusi. Problēma, kuru pašlaik saistībā ar COVID-19 izjūtam īpaši saasināti. Zinātne, medicīna attīstās, tiek uzvarēta tā vai cita slimība, bet vietā rodas citas, iepriekš nezināmas vai reti sastopamas. Cilvēku skaits uz Zemes arvien palielinās, turklāt mēs ātri un daudz pārvietojamies, ceļojam, tiekamies, dodot lieliskus priekšnoteikumus infekciju izplatībai.
Tai pat laikā – šī ir risināma problēma, tikai tam būs nepieciešams arvien vairāk finanšu resursu. Un arī solidaritātes, jo nevienai valstij atsevišķi no pārējās pasaules neizdosies pasargāt sevi. Tāpat kopēja labuma vārdā būs jābalansē farmācijas korporāciju tiesības pelnīt ar solidāru nepieciešamību no slimībām pasargāt visus cilvēkus, ne tikai turīgos un maksātspējīgos. No šī aspekta ES līmenī, uzskatu, ir jāregulē un jāizlīdzina kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība visiem ES pilsoņiem.
Nākamā problēmu grupa – tā ir ekoloģija, klimata pārmaiņas. Cilvēce izmanto Zemes resursus jau ļoti ilgi un arvien aktīvāk. Daudz ko jau esam sabojājuši, zaudējuši neatgriezeniski. Bet vēl mums ir laiks attapties. Postošie plūdi Vācijā, kas prasīja daudzu cilvēku dzīvības, ekstremālais karstums daudzviet Eiropā – šie brīdinājuma signāli ir jau tik skaļi, ka mūsu kolektīvajam saprātam nav tiesību tos ignorēt. Draudošas katastrofas ēnā Eiropas pasludinātais “zaļais kurss” patiesībā vairs nav ne drosmīgs, ne preventīvs; drīzāk gan aizkavējies.
Trešā stihija – kiberdrošība. Arī te darbojas “horizonta ilūzija”. Līdzīgi kā viduslaikos - cilvēki cēla cietokšņus ar bieziem mūriem, cerot, ka tie viņus pasargās. Taču vienmēr tika izgudrotas jaunas tehniskas ierīces, sprāgstvielas, lodes, un citadeles tika sagrautas.
Informācijas tehnoloģiju pielietojums nes mums ne mazums ērtību, taču slēpj sevī daudz vēl līdz galam neapzinātu draudu. Pirmām kārtām, draudus zaudēt kontroli – gan par visdažādākajiem tehnoloģiskajiem procesiem, gan pār cilvēku prātiem. Šodien labāk aizsargāts ir nevis tas, kurš tērē finanšu resursus bruņumašīnām, bet gan tas, kurš iegulda cilvēku zināšanās.
Ceturtā stihija šajā rindā ir savrupa. Tas ir nacionālisms dažādās tā izpausmēs un stadijās – no ksenofobijas līdz šovinismam un fašisma iedīgļiem. Ļoti dažāds savā agresijas pakāpē, augstprātībā, kaitnieciskumā. Vērsts pret kaimiņiem, gan arī pret savas zemes “svešajiem”.
Nacionālisms korelē ar trim iepriekšminētajām stihijām, ietekmē rīcības modeļus. Vajag cīnīties pret pandēmiju – slēgsim katrs savas robežas, izkarosim tieši sev vairāk vakcīnu. Par kiberdrošību – ierobežosim pieeju kopīgajām sistēmām, veidosim “suverēnu” internetu. Par ekoloģiju – lai kaimiņi ieguldās atjaunojamo resursu pielietošanā, man lai paliek akmeņogles un dīzelītis…
Itāliju un Grieķiju pārpludina bēgļi? Lai paši tiek galā! Daži simti migrantu pie mūsu robežām? Kāpēc Eiropa nepalīdz?! Baski, katalāņi, romi, turki – no viņiem Eiropai tikai problēmas! Krievi Latvijā? Lai integrējas caur asimilāciju…
Kāpēc es “nacionālisma stihiju” uzsveru un izceļu kā īpašu? Jo tā piemīt katrai tautai, un katra ar to cīnās/vai necīnās pati par sevi. Eiropas problēmas bieži vien nerisinās pietiekami aktīvi un izsvērti tieši nacionālā egoisma rezultātā. Un katrs par egoistu uzskata savu kaimiņu, ne sevi pašu. Jo pats es esmu patriots! Un tā problēmas uzkrājas un padziļinās visiem bez izņēmuma.
Kāds ir risinājums? Lai cik tāls nebūtu noejamais ceļš, tas vienmēr sākas ar pirmo soli. Sakārtosim vispirms savu māju. Ja paši nespējam, tad ar vienotu Eiropas likumdošanu ir jānodrošina etnisko minoritāšu īpaša aizsardzība un integrācija pretēji asimilācijas un izstumšanas tradīcijām. Atbalstot minoritāšu valodu, kultūru, tradīcijas, mēs daudz labāk palīdzēsim mūsu cittautiešiem identificēties ar Latviju. Pazemojot un izolējot tas neizdosies.
Īpaša minoritāšu politika – tas ir veids, kā sevī uzkrāt antivielas pret nacionālismu, un ne tikai pret to. Es esmu pārliecināts, ka sabiedrība, kas iekļaujoši spēj risināt minoritāšu problēmas, tāpat spēs izturēties arī pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pret dažādiem kopdzīves modeļiem, pret dažādām interešu grupām.
“Miljons ļaužu, apkampieties!” – tās ir Šillera rindas no “Odas priekam”, kam vēlāk mūziku uzrakstīja Bēthovens. Un tā nav tikai Eiropas Savienības himna; tā ir arī recepte, kā šo kopēju interešu ideālu sasniegt.
Seko mums 
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
