Apvainojot atbildīgos lēmumu pieņēmējus, mēs darbojamies Latvijas nelabvēļu interesēs
Egils Levits27.10.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Covid-19 krīze ir traģisks drauds ne tikai cilvēku veselībai un dzīvībai, bet tā bīstami plosa mūsu sabiedrību. Tā ir sašķelta ne tikai jautājumā par vakcinēšanos, bet arī par gandrīz katru no pasākumiem, kas tiek veikti, lai cīnītos ar šo pandēmiju.
I
Katrs – vienalga, vai viņš ir vai nav kompetents, – izsaka savu viedokli. Un tūkstošu dažādu – un turklāt pilnīgi pretēju – viedokļu jūklī, subjektīvā pārliecībā par savu vienīgo taisnību mēs kā valsts un sabiedrība zaudējam savu rīcībspēju – spēju cīnīties ar kopējo pretinieku. Un tas ir Covid-19 vīruss.
Pret šo vīrusu, tā visnegatīvākajām sekām gan atsevišķam cilvēkam, gan visai sabiedrībai visefektīvāk sargā tikai vakcinācija.
Vakcinētie cilvēki inficējas daudz retāk, nopietni saslimst daudz retāk, izplata šo infekciju citiem daudz retāk, nonāk slimnīcās daudz retāk un mirst ar šo vīrusu daudz retāk nekā nevakcinētie.
Vienīgais ierocis cīņā pret vīrusu ir un paliek vakcinācija.
II
Viens no sabiedrības sašķeltības un neapmierinātības cēloņiem ir valdības kursa ilgstoši nepietiekošā skaidrība. Bija vērojami centieni vienlaikus gan apmierināt sabiedrības atbildīgo daļu, kas saprot vakcinācijas nepieciešamību un apzinās savu atbildību pret līdzcilvēkiem, gan ieklausīties vakcinācijas skeptiķos un pretiniekos, dažādu šauru interešu lobijos.
Tagad valdība ir uzņēmusi skaidru – un skaudru! – kursu. Tas ir kurss uz konsekventu vīrusa ierobežošanu.
Pirmkārt, visos veidos veicinot vakcināciju (it sevišķi to cilvēku vakcināciju, kuri pieder pie riska grupām). Otrkārt, dažādos veidos samazinot tiešos kontaktus starp cilvēkiem, arī vakcinētajiem, tātad samazinot iespēju inficēties. Patlaban līdz 15. novembrim šim nolūkam kalpo stingrā mājsēde. Treškārt, stiprinot slimnīcu un visas medicīnas sistēmas kapacitāti uzņemt smagi saslimušos Covid-19 pacientus.
Šī politika ir laba, pareiza un atbalstāma. Par detaļām var diskutēt, bet atļausim to darīt speciālistiem. Šobrīd katram atbildīgam cilvēkam, kurš rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrību, šī skaidrā politika būtu jāatbalsta.
III
Pašreizējā dramatiskajā situācijā sabiedrības interesēs ir, lai valdība būtu stabila un rīcībspējīga. Neatkarīgi no tā, kāds būs valdības vadītāja vai veselības ministra lēmums par turpmāko sadarbību valdībā, politiķi nedrīkst aizmirst galveno – veselības jomas laba un efektīva pārvaldība šobrīd ir sabiedrības drošības jautājums.
Šīs krīzes iemesls ir skaidrs – tas, ka viena ievērojama sabiedrības daļa nav vakcinējusies, ir skeptiska pret vakcināciju vai apzināti nevēlas to darīt. Šādu nostāju veicina dažādi avantūristi. No tiem mums jānovēršas.
Meklēt cilvēkus vai institūcijas, kam uzvelt vainu, ir drošs veids, kā šo krīzi padziļināt. Taču mums būs iespēja vērtēt, kad pēc gada dosimies uz vēlēšanām. Varēsim atcerēties gan tos, kuri veicināja vakcināciju, gan tos, kuri kavēja, gan tos, kuri iestājās par sabiedrības kopīgajām interesēm, gan tos, kuri tām kaitēja.
Ļaujot vaļu – subjektīvi pilnīgi saprotamajām! – emocijām, iznesot tās publiskajā telpā, apvainojot citam citu un atbildīgos lēmumu pieņēmējus, mēs darbojamies Latvijas nelabvēļu, nevis Latvijas un latviešu nācijas interesēs. Taču, apzinoties problēmas sakni un pārdomājot savu rīcību, mēs varam to mainīt.
Ja mēs visi kopā – katrs atbildīgs pilsonis, sabiedrība kopumā, politiskā vide, parlaments, valdība – gribam šo krīzi pēc iespējas ātri un ar pēc iespējas maziem zaudējumiem pārvarēt, tad tagad ir jāsaņemas, disciplinēti jāievēro noteikumi un galvenais – tiem, kuri to vēl nav izdarījuši, jāvakcinējas.
Un visiem kopā mums ir jābūt pateicīgiem pašaizliedzīgajiem medicīnas darbiniekiem, kuri glābj cilvēku dzīvības.
Valdība nedrīkst atkāpties no sava stingrā kursa. Ir jādod perspektīva cilvēkiem, kuri ir bijuši atbildīgi. 15. novembrī, kā bija solīts, vakcinētajiem mājsēde ir jāatceļ, visiem bērniem jāatgriežas skolā. Stingri ierobežojumi nevakcinētajiem – jāturpina.
Un visbeidzot. Vakcīnu efektivitāte ar laiku samazinās. To var uzlabot trešā pote (balstvakcinācija). Dažas valstis jau to ir ieviesušas visiem, kuri vēlas. Šāds skaidrs lēmums jāpieņem arī Latvijai. Tiem, kuri rūpējas par sevi un citiem, ir jāļauj to darīt.
Nevis viens pret otru, bet visi kopā pret vīrusu!
Seko mums 
Latvijas valdības pārstāvju skaits Itālijā šobrīd ir tik iespaidīgs, ka šķiet – nevis Olimpiskās spēles, bet gan ministēriju salidojums tiek rīkots. Valsts kancelejas direktors Raivis Kronbergs TV24 mierina, ka mums jālepojas par mūsu sportistu sasniegumiem – jo kurš gan vairāk spēj parādīt atbalstu kā visa valdība uz vietas, kamerām fonā?
Godātā Zariņas Stūres kundze! Biedrība Asociācija “Ģimene”, kuras darbības mērķis ir ģimenes, vecāku un bērnu pamattiesību aizsardzība, vēršas pie Jums kā Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas ar atkārtotu aicinājumu izvērtēt un pašreizējā redakcijā neturpināt virzīt likumprojektu “Grozījumi Izglītības likumā” (865/Lp14).
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
