Iesaki rakstu: 
Latvijā, valstī, kurā ir viens no mazākajiem jaunā koronavīrusa Covid19 saslimušo un (paldies Dievam) mirušo skaits, radīta revolucionāri inovatīva mobilā aplikācija – “Apturi covid”. Pie tās parādījušies desmitiem “baļķa nesēju” – cilvēki, kuru sakars ar pašu aplikācijas radīšanu mērojams tikai viņu pašu milzīgā ego apjomā, nevis konkrētos soļos, aplikāciju veidojot.
Viens no šiem ambīciju sociopātiem ir kāds Andris Bērziņš – “importa latvietis” (līdzīgi slavenajai menedžerei un caurbirpolitiķei Babai Bubesai), kurš stāsta par savu lomu aplikācijā.
Nerunājot par īpatnējo faktu, ka starp dažādajiem uzņēmumiem šīs personas seja ir vienīgā, kuru kā iniciatīvas dalībnieku izceļ Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centrs īpašajā aplikācijai veltītajā interneta resursā (pat Valstsgribas prezidents šeit norādīts kā institūcija), bet no aplikācijas PR baļķa skabargas šis svešlatvietis vīlē nepārtraukti, cita starpā uzsverot savu piederību par visiem visgodīgākajam politiskajam veidojumam – Jaunajai konservatīvajai partijai.
Jaunākajā no PR baļķim novīlētajām publikācijām Bērziņš aizņem brīvdienu žurnāla Sestdiena lappusi, noslēgumā tā arī nepasakot neko konkrētu, bet ļaujot noprast izlietās sviedru jūras un ļaužu pūļus, kas līdzīgi kā Mozum tieši viņam sekojuši ceļā uz mērķi.
Pati aplikācija šķiet īpatnējs rīks, lai “apzinātu kontaktu ar saslimušajiem”, un tās formālais izstrādes autors - SPKC, iestāde, kuras karogs kā formālajam izstrādātājam rādās android un apple ierīču aplikāciju veikalos. Lieki teikt, ka SPKC štatā nav tādu resursu, lai veidotu aplikācijas un pašā aplikācijas mājaslapā atrodamajā “memorandā” tiek runāts par iespējamām nākotnē sedzamam izmaksām. Te gan nevar atrast konkrētību – par kādu ziedojumu, labās gribas dāvinājumu u.tml. aplikāciju sagatavojot īsti ir runa.
Demokrātijas un tiesiskuma sargsuņi ne mirkli nemirkšķina, kad publiski neparādās nedz iesaistīto programmētāju skaits, nedz viņu kopējās darba stundas, nedz dāvanas budžets – ko taču varētu likt pie māmuļas Latvijas kājām un pelnītu punktus triju zvaigžņu apbalvojumiem. Tieši tāpat kā pie aplikācijas veidotājiem pieskaitīti PR baļķa nesēji prezidenta kancelejā un individuāli sociopāti, bet nav norādītas summas par izstrādi un skaidrs katras puses ieguldījums.
Aizplīvuroti neskaidra ir arī aplikācijas masīvā reklāmas kampaņa – vides reklāmu un online mikss pēc vispārējas aplēses varētu būt ne mazāks par 50 000 EUR. Taču visi draudzīgā korī runā par dāvanu Latvijai. Nesen reklāmas industrija sūkstījās, ka tai pandēmijas laikā nāksies lūgt atbalstu valstij, jo ieņēmumi apsīkuši un būs jāatbrīvo darbinieki, taču nācijas veselības vārdā atradās desmiti tūkstoši barterziedojumu. Vai tas nav jauki?
Situācijas absurdu un mazmelus varam atrast arī versijās par to, kā tad aplikācija tiek lietota šobrīd. Publiski parādījies skaitlis – 40 tūkstoši lejuplāžu. Aplikāciju izstrādātāji zina – ne jau vienreizējs aplikācijas lejuplādes skaitlis, bet dati par regulāru lietošanu ir patiesi svarīgi. Aplikācijas veidotāji un SPKC nepublisko šādus datus, statistiku par lejuplādējušo dzimumu un vecumu sadalījumu, kas taču šādā, tik sabiedriski nozīmīga projekta gadījumā būtu svarīgi.
Ik pa laikam baļķa nesēji par spīti inovācijai sagādā nepatīkamus brīžus naivajiem aplikācijas lietotājiem - “Apturi covid” darbojas nekorekti un, piemēram, uz apple tālruņiem tā darbojas vien tikai tajos telefonos, kuros iespējama jaunākā programmatūra (tātad lielais vairums iedzīvotāju ar vecākām ierīcēm paliek ārpus “novēršošanas” vairoga).
Neviens nekomentē arī to, kādēļ pie aplikācijas lejuplādes statistikas parādās tādas valstis, kurās aplikācija nedarbojas, bet kur vēl pirms masīvā taisnības cīnītāju PR, ka aplikācija pieejama, uzzināja par Latvijas inovāciju. Kā SPKC komentē lejuplādes no Omānas, Kambodžas un Kirgizstānas?
Un visbeidzot – lai šī aplikācija darbotos, nepieciešami apmēram 400 tūkstoši aktīvu lietotāju. Līdz šim, neraugoties uz masīvo reklāmu un PR atbalstu, sasniegta desmitā daļa no rezultāta.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
