Amatpersona, kas dzīvē it visu saņēmusi no valsts, aicina iedzīvotājus “neko negaidīt no valsts”
N. Andersons15.01.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Egils Levits, kurš visu mūžu saņēmis lieliskas algas, pagodinājumus un izglītības iespējas no valsts, nosodījis cilvēku vēlmi sagaidīt atbalstu no valsts.
“Valdība un Saeima, Saeimas vairākums, ir atbildīgi par politisko situāciju valstī, bet visiem ir jāzina un jāaptver arī tas, ka valsts nevar visu regulēt un visas problēmas atrisināt. Tā ir senā padomju domāšana, ka valsts visu nokārtos. Te ir jautājums, ko valsts var un ko mēs varam prasīt no valsts, tas ir, valdības?” — TV24 ēterā sacījis E. Levits.
Kā lasāms E. Levita biogrāfijā, viņš pēc ģimenes došanās uz Rietumiem absolvējis Minsteres Latviešu ģimnāziju (Vācijas nodokļu maksātāju uzturēta mazākumtautību skola), tālāk studējis Hamburgas Universitātē, atgriezies Minsterē jau kā skolotājs, pēc otras augstākās izglītības iegūšanas strādājis Ķīles prokuratūrā un Zemestiesas civillietu nodaļā, pēc tam pildīja Plēnes pilsētas juridiskā referenta pienākumus, strādāja advokātu birojā Bonnā, kādā rūpniecības lobijā Ķelnē un Bundestāga Zinātniskajā dienestā. Praktizējis kā zvērināts tulks pie Šlēsvigas-Holšteinas federālās zemes apgabaltiesas. Praktizējis kā jurists un veicis zinātniskā referenta darbu Vācijas un Austrumeiropas pētniecības institūtā Getingenē. Tātad gandrīz pilnībā guvis ienākumus tikai un vienīgi no valsts darba Vācijā.
Tālāk lasām Wikipēdijā: “Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Levits bija LR AP padomnieks līdz 1992. gadam, tad Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē no 1992. līdz 1993. gadam, kad 5. Saeimas vēlēšanās ievēlēts Saeimā no "Latvijas Ceļa" saraksta; bija deputāts no 1993. līdz 1994. gadam. Vienlaikus Ministru prezidenta Valda Birkava biedrs no 1993. līdz 1994. gadam un tieslietu ministrs no 1993. līdz 1994. gadam. Vēlāk no 1994. līdz 1995. gadam bija Latvijas vēstnieks Austrijā, Ungārijā un Šveicē.” Tātad algu deputātam, ministram un vēstniekam E. Levitam maksāja valsts — tā pati Latvijas Republika, no kuras tagad prezidents E. Levits iesaka cilvēkiem neko neprasīt.
1995. gadā Latvija virzīja Levitu uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu, ko E. Levits ieņēma līdz 2004. gadam. Vienlaikus EDSO Samierināšanas un arbitrāžas tiesas darbinieks, Starptautiskās Arbitrāžas tiesas tiesnesis. No 2004. gada — Eiropas Kopienu Tiesas, vēlāk — Eiropas Savienības Tiesas tiesnesis, par ko nostrādāja līdz ievēlēšanai pašreizējā amatā. Tātad atkal amati, kuros E. Levitam algu maksā nodokļu maksātāji, kurus E. Levits mudina negaidīt palīdzību no valsts.
Pat E. Levita grāmatu “Valstsgriba. Idejas un domas Latvijai 1985-2018” izdeva valsts SIA “Latvijas Vēstnesis”, nevis kāda no neskaitāmajām īstajām izdevniecībām, kas darbojas uz komerciāliem pamatiem.
Rezumējot: valsts augstākā amatpersona, kas aicina cilvēkus negaidīt palīdzību no valsts un sauc to par “padomju palieku”, pati visu mūžu ir saņēmusi augstākās algas, naudu, dienesta dzīvokļus un citus labumus no valsts.
Seko mums 
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
