Algas diena klāt, mediķi nesaņem solīto, bet Čakša sēž Saeimā kā lielmāte
Pēteris Apinis10.02.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pienākusi algas diena par janvāri. Medicīnas māsa, ārsta palīgs NMPD, ārsti uzņemšanas nodaļā un visi medicīnas darbinieki gaida savu 20% algu pielikumu. Šī pielikuma nebūs, taču būs mediķi, kas ieraudzīs reālu algas samazinājumu, jo būs samazinātas piemaksas, atņemtas pusslodzes.
Atgādināšu tikai trīs Andas Čakšas paziņojumus. Pirmais nāk jau no 2017. gada, kad Anda Čakša satraucas, ka mediķu algas pieaugs pārāk strauji. Informācija vēl joprojām internetā atrodama.
Pērnā gada 5. decembrī mediji ziņoja: „Čakša: mediķu algas par 20% tiks palielinātas jau no janvāra”. Un vēl paziņojums 18. decembrī: „No nākamā gada 1. janvāra mediķu darba samaksa pieaugs vidēji par 20%, salīdzinot ar šo gadu, paredz otrdien – šāgada pēdējā Ministru Kabineta (MK) sēdē pieņemtais valdības lēmums apstiprināt grozījumus MK noteikumos”. Šis gan ir izraksts no preses relīzes, bet visādos locījumos ar svinīgiem ministres solījumiem, tas joprojām atrodams avīzēs un portālos.
Ja mēs palasām pērnā gada Andas Čakšas solījumus, tad tagad mediķiem kredītkartei būtu jāuzsprāgst no pārpilnības.
Solījumi savu ir sasnieguši, Anda Čakša kā lielmāte sēž Saeimā, saņem milzu algu (salīdzinājumā ar ārstiem un māsām), reizi nedēļā nospiež balsošanas pogas, bet divas reizes nedēļā – stundu vai pusotru gudri par visiem jautājumiem izsakās komisiju sēdēs.
Solījumi ir viņu atveduši uz Saeimu. Tiesa, Andas Čakšas solījumi bija krietni plašāki par algas pielikumu. Augustā pirms vēlēšanām viņa ārstiem solīja tikai algas pielikumu, bet pacientiem – turpat vai saules mūžu.
Vai politiķis drīkst nesolīt? Ja paskatām, ko sasolījušas iesācēju partijas, tad šajos solījumos pensijas tiks pasniegtas zelta stieņos, bet algas piecsimt eiro banknotēs. Bet uz šīm partijām visi raudzījās ar izpratni – nezina taču, ka nauda kokos neaug.
Ja solītājs ir ministre ar divu gadu amatprasmi, kura piedalījusies divu budžetu pieņemšanā, viņas vārdos klausās.
Ja priekšvēlēšanu solījumu došanā tiktu rīkots nacionālais čempionāts, veselības ministre Anda Čakša to būtu pārliecinoši uzvarējusi, saņēmusi kausu, medaļu un arodbiedrības priekšsēža parakstītu diplomu.
Viņa solīja pārliecinoši, solīja katru dienu televīzijā, radio, avīzēs un feisbuka kontā, solīja milzu algas ārstiem, māsām un neatliekamās palīdzības šoferiem, zaļus koridorus pacientiem ar vēzi, insultu, infarktu, iesnām un pumpām, solīja lielas kvotas, superātru e-veselību un medicīnisko palīdzību visiem NATO karavīriem ar tādu ķirurģisku pieredzi, kādu tikai Sīrijas karā var šobrīd iegūt.
Fantastisks solījums bija būtiskākā nākamā gada iecere, lai mazinātu senioru izdevumus par veselības aprūpi, atcelt pensionāriem desmit eiro pacienta līdzmaksājumu par katru slimnīcas gultā pavadīto dienu. Un kur tad vēl ikdienas solījumi, ka zāles kļūs lētākas tieši pēc vēlēšanām.
Šie solījumi televīzijā, radio, laikrakstos un portālos labo darbu čempionei Andai Čakšai nebija par brīvu. Šīs priekšvēlēšanu reklāmas maksāja milzu naudu, jautājums, kas to naudu deva un vai deva par padarītiem darbiem (iepirkumiem?) vai solījumiem kaut ko darīt (iepirkt par valsts naudu?).
Problēma tāda, ka naudu veselības budžets saņēma lielu (papildus 200 miljonus), bet ministrei Čakšai to izdevās iztērēt zāļu un tehnikas iepirkumos, e-veselības un jaunās finansēšanas kārtības e-sistēmas ieviešanā, patiesībā visur, izņemot mediķu algās. Varbūt tādēļ, ka mediķu algas ir vienīgais, no kā nevar paņemt „otkatu”?
Un tomēr es aicinu visus kolēģus, kas šajās dienās saņems algu, bet nesaņems cerētos papildu 20% (vienkāršoti – ja Jūs saņēmāt „uz rokas” 600 eiro, Jums vajadzētu šonedēļ algā „uz rokas” saņemt 720 eiro), atcerēties šos solījumus.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
