Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
VDK kartotēka

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Nu jau bijušā izglītības un zinātnes ministra pašaizliedzīgā reformatoriskā rosīšanās ap augstskolām ir organiski vienota ar interesantu parādību Rietumu garīgajā vēsturē.

Kā zināms, mūsu bijušais ministrs un reizē latviešu valdošās kliķes vulgāri primitīvās vienotības vienotajā barā pašizslavētais analītiķis-stratēģis un tagad arī autoidentificētais analītiskās stratēģijas analītiskais politisko karikatūru memuārists piedzīvoja spožu un neaizmirstamu fiasko.

Viņa profesionāli haotiskie un gaiši bezjēdzīgie priekšlikumi jau no paša sākuma sastapās ar vietējo apburoši inteliģento un savas tautas apgaismības caurdurto „akadēmisko aprindu” vīrišķīgo feministiski konsolidēto un naudas ziņā personiski neieinteresēto pretestību. Un, lūk, šī pretestība attiecas uz interesanto parādību Rietumu garīgajā vēsturē.

Runa ir par Rietumu (pirmām kārtām Eiropas) tā dēvētās akadēmiskās korporācijas vēsturi, ko tagad jautri papildina mūsu „akadēmisko aprindu” pieredze. Arī mūsu „akadēmiskās aprindas” formāli iederas šajā akadēmiskajā korporācijā. Tāpēc mūsu „akadēmisko aprindu” pieredzi drīkstam apjūsmot Rietumu akadēmiskās korporācijas kopainā.

Eiropā jēdzienu „akadēmiskā korporācija” visbiežāk attiecina uz universitātēm. Tiek uzskatīts, ka Eiropā viens no stabilākajiem sociāli organizatoriskajiem institūtiem ir universitāte. Gadsimtu gaitā universitāte nav būtiski izmainījusies. Piemēram, valsts kā sociāli organizatoriskais institūts ir radikāli izmainījusies kopš XII gadsimta, kad radās pirmās universitātes. Kopš šī laika ir izmainījusies arī baznīca. Pašlaik baznīca sabiedrībā ieņem pilnīgi citu lomu nekā viduslaikos.

Eiropā nav izmainījusies vienīgi universitāte (jauno biznesmeņu „eksperimenti” Austrumeiropā nopietnā sarunā par universitāti, protams, netiek ņemti vērā un tiek uzskatīti par īslaicīgu anomāliju vai parādību, kas neattiecas uz tēmu).

Universitātes kanonisko stabilitāti skaidro ar tās misijas nemainību - zināšanu uzkrāšanu un translāciju studiju formā. Nenoliedzami, aizvadītajos gadsimtos ir izmainījušies priekšstati par zināšanu vērtību. Atbilde uz jautājumu, kas ir zināšanas un kāpēc tās ir vajadzīgas sabiedrībai, noteikti ir izmainījusies kopš XII gadsimta. Zināšanas ir papildinājušās. Attieksme pret zināšanām ir izmainījusies. Taču pati universitāte kā sociāli organizatorisks institūts nav manāmi izmainījusies.

Zināms ir tas, ka universitātei nekad nav bijusi politiskā vara. Universitātei nekad nav bijusi arī nauda pietiekamā mērā. Turklāt eiropiešu sabiedrība nekad nav varējusi lepoties ar savu milzīgo interesi par universitāti. Drīzāk pretēji - eiropiešu sabiedrība pret universitāti vienmēr ir izturējusies samērā vienaldzīgi. Universitāte par to daudz nebēdājās. Universitāte visaugstāk vērtēja savu autonomiju un akadēmisko brīvību, ko tai Rietumos izdevās nosargāt līdz mūsdienām.

Tiesa, universitātes autonomijas un akadēmiskās brīvības realitātes ir atkarīgas no universitātes funkcionēšanas zināmām tradīcijām. Rietumu pasaulē pastāv trīs universitātes funkcionēšanas tradīcijas – eiropiešu kontinentālā, britu un amerikāņu. Katra no tām ir gājusi relatīvi savu ceļu. Kontinentālajai universitātei ir raksturīga valsts koordinējošā klātbūtne. Britu universitātes ir autonomākas, un tajās pastāv kolektīvās vadības princips. Valstij ir atvēlēta moderatora loma. Amerikāņu universitātēs pārsvaru guva spēcīga autonomija, taču profesori maz piedalās pārvaldīšanā.

Šodien mēs dzīvojam korporatīvisma laikmetā, kad korporatīvisma tendence jau ir pārklājusi ekonomisko dzīvi un lielā mērā arī garīgo kultūru. Tas ne visiem patīk. Tie, kuriem tas nepatīk, mēdz kritizēt universitāti. Viņi universitātei mēdz dzēlīgi atgādināt, ka tā ir vissenākā korporācija. Tā ir patiesība. Universitāte kā stabila un veiksmīga korporācija funkcionē jau daudzus gadsimtus. Cita lieta, pie kā tas ir novedis.

Universitāšu dibināšanas bums Eiropā XII un XIII gadsimtā sasaucās ar sociuma vispārējo enerģiskumu, mentalitātes tipu, mērķtiecīgumu, zinātkāri. Universitāte jau no paša sākuma kļuva par zināmu opozīciju ne tikai baznīcas varai, bet arī laicīgajai varai. Universitāte pretendēja uz savu varu – trešo varu pār pasauli.

Sabiedrībai tas patika, un cilvēki pret universitāti izturējās ar zināmām simpātijām. Baznīca centās neatpalikt sabiedrības simpātiju iemantošanā un 1179.gadā atļāva mācīt arī nabadzīgo slāņu bērnus. Tas nepatika universitāšu vadībai. Universitātes par savu neatkarību cīnījās pat ar ieročiem rokās, kā tas, piemēram, ir ierakstīts Oksfordas universitātes vēsturē.

Eiropas politiskajā vēsturē no XIII gadsimta noteikta loma ir ne tikai reliģiskajai (sacerdotium) un laicīgajai (regnum) varai, bet arī profesionālās izglītības (studium) varai. Universitāte kā institūcija iesaistās varas dalīšanā un, vissliktākais, šajā procesā iepin arī zināšanas un zinātni. No XIII gadsimta zināšanu profesionalizācija ir saistīta ar varas fenomena baciļu intoksikāciju, - zinātne saindējas ar politiskās varas baciļiem, un zinātne tiek ģenētiski sakodēta ar varas gribu – alkām pēc kundzības pār pasauli.

Jaunajos laikos, kad Eiropas garīgajā dzīvē atkal notika lielas pārmaiņas un sociumā izveidojās cilvēku jauna kārta – politiķu kārta, izglītības pretenzijas uz varu pār pasauli tika manāmi ierobežotas. Protams, to izdarīja politiķu kārta. Tā kārta, kas šodien demonstratīvi cenšas valdīt bez profesionālās izglītības un zinātnes izmantošanas ne tikai Latvijā. Mūsdienās politiķi var būt bez augstākās izglītības un turklāt nesāt izglītības un zinātnes ministra portfeli. Gaišajai latviešu tautai, kuru vācu fašisti pēc kara paredzēja iznīcināt kā nevērtīgu etnosu, tas ir ne tikai ļoti labi pazīstams, bet iecienīts risinājums aizvadītajos pēcpadomju barbariskās visatļautības gados.

Faktiski universitātes korporatīvisms nav nevienam noslēpums. Jau Apgaismības laikmetā un Jaunajos laikos universitātes korporatīvisms ne reti ir bijis izsmiekla objekts. Tā tas notika galvenokārt tāpēc, ka universitātei vienmēr ir piemitusi nosliece pārvērsties par stagnatīvu korporāciju, nonākot intelektuālās dzīves nomalē. Stagnatīvais korporatīvisms izpaudās tāpēc, ka universitāte tiecās saglabāt monopolu uz zināšanām. Universitāte sevi sludināja kā zināšanu galveno un vienīgo avotu. Universitātes grandiozās ambīcijas pārvērtās par intelektuālo šķērsli kultūrā. To vajadzēja pārvarēt. Taču vienmēr un visur notika tā, ka šo šķērsli nevienam spēkam neizdevās pārvarēt. Savā laikā universitāti centās ierobežot baznīca. Taču universitāte spēja atbrīvoties no baznīcas ietekmes. Vatikāns cieta sakāvi. Universitātes vienmēr un visur spēja sevi nosargāt, aizbildinoties ar savu autonomiju un citām demagoģiskajām atrunām.

Laika gaitā eiropieši samierinājās ar universitātes autonomiju. Samierinājās tāpēc, ka universitāte principā gāja kopsolī ar pārējo kultūru un tādējādi apmierināja sociuma garīgās prasības. Taču stāvoklis radikāli izmainījās XVIII gadsimta beigās, kad politiskajā, ekonomiskajā, militārajā jomā notika lielas pārmaiņas. Universitāte strauji atpalika un nespēja sekot līdzi pārmaiņām. Tolaik politiskā vara bija spiesta balstīties uz dinamiskiem un pragmātiski orientētiem zināšanu institūtiem. Tāpēc tika radīts jauns institūts – Zinātņu akadēmija.

Tas bija ļoti gudrs politiskās varas solis. Politiskā vara zināja, ka nav vērts tērēt spēku universitātes pielāgošanai kultūras jaunajiem apstākļiem. Gudrā politiskā vara necentās voluntāri pārkārtot universitāti. Taču gudrā politiskā vara arī nepalīdzēja universitātei, tādējādi viltīgi mazinot universitātes perspektīvas.

Zinātņu akadēmija ir apgaismotas monarhijas un absolūtisma laikmeta produkts. Absolūtisma vara nevēlējās tērēt laiku cīņā ar stagnatīvo universitāti un tāpēc izveidoja jaunu institūtu – Zinātņu akadēmiju, lai izplatītu savu ietekmi garīgajā kultūrā un saimnieciskajā dzīvē. Universitāte varēja traucēt šīs ietekmes pieaugumu, jo universitāte pati pretendēja uz noteiktu viedokli par visu un vienmēr. Piemēram, Krievijā cara valdīšanas laikmetā un arī padomju varas periodā universitātei bija utilitāras funkcijas, kuras definēja valsts. Zinātne koncentrējās Zinātņu akadēmijā. Mūsdienās Zinātņu akadēmijas loma mazinās, izņemot Franciju un Krieviju. Savukārt ASV, prasmīgi mācoties un izmantojot Francijas, Vācijas un Anglijas augstākās izglītības pieredzi, plaši pazīstami zinātnes centri ir t.s. research universities. Publika ir mazāk informēta par amerikāņu teaching universities, kuras nereti ir dārgākas un labākas. Tur gatavo eliti, un tiek praktizēta pasniedzēju individuālā pieeja katram studentam. ASV masu auditoriju apkalpo t.s. štatu universitātes.

Gudrās valstīs politiskā vara ar universitāti nespēkojās arī mūsdienās. Politiskā vara dibina jaunu, šodienas kultūras prasībām ideāli atbilstošu universitāti. Tā, piemēram, rīkojas Krievija, netiecoties „pāraudzināt” akadēmiskās korporācijas pīlārus – Maskavas un Pēterburgas vecās universitātes.

Ja pirmajos pastāvēšanas gadsimtos universitātei nācās rēķināties ar baznīcas varu un laicīgo varu, tad no XX gadsimta nācās rēķināties arī ar tirgus varu. Profesiju konjunktūra, zinātnes izmantošana preču ražošanā, menedžmentā, polittehnoloģijās, reklāmā, public relations, mārketinga komunikācijā, mediju sfērā atsaucās uz universitātes dzīvi. Tirgus vara faktiski ir naudas vara. Kā zināms, nauda visu sabojā. Nauda tagad bojā arī universitāti – Rietumu akadēmisko korporāciju.

Tirgus apstākļos universitātei nākas pievērsties autonomijas saglabāšanai, naudas iegūšanai un kompromisiem ar varu. Dereks Boks, Harvardas universitātes ilggadējais prezidents, ir sarakstījis grāmatu ar zīmīgu nosaukumu Universities in the Marketplace.

Un vēl ko ir svarīgi zināt. Cenšoties izprast un vērtēt šodienas procesus augstākajā izglītībā, nākas atcerēties zināšanu ceļu no izteikti individuālās sfēras uz korporatīvo sfēru. Eiropā šis ceļš aizsākās XII un XIII gadsimtā. Vēsturnieki uzskata, ka XII gadsimtā zināšanām bija individuāla forma, bet jau XIII gadsimtā bija radusies cita forma – korporatīvā forma. Korporatīvajā formā zināšanas ir ietērptas universitāšu statūtos, zinātņu doktora mantijā. To, kas ir vai nav zinātne un kurš ir vai nav zinātnieks, nosaka korporācija. Korporatīvajā formā, kas, saprotams, dominē arī tagad, zināšanas ir iepakotas respektabilitātes un pašpārliecinātības futrālī, zināšanu esamība tiek fiksēta dažādu simbolisko rituālu veidā. Zināšanu individuālā forma nav iespējama, un jebkuru tās pretendentu akadēmiskā korporācija pasludina par šarlatānu. Tāda mēroga domātājs kā Rainis savā laikā vienu no šīm ambiciozajām korporācijām (vietējo universitāti) poētiski nosauca par „reakcijas stipro pili”.

Korporatīvisma process jaunu stadiju ir sasniedzis šodienas sabiedrībā, kad zināšanu korporatīvo formu ir pārklājis totāls merkantīlisms un kastas marginalizācija. Tā, piemēram, žēlabām par ASV universitāšu akadēmiskā personāla marginalizāciju šodien jau ir hronisks raksturs. Amerikāņu profesori vai nu pelna naudu ar saviem projektiem vai arī, sapņojot par Nobela prēmiju, maniakāli nododas jaunu teoriju izdomāšanai. Tagad ASV universitātēs nodarbības nereti vada studenti, jo profesori ir aizņemti ar zinātni.

Totālais merkantīlisms visuzskatāmāk atspoguļojas izglītības komercializācijā, pārvēršot augstāko izglītību par masu parādību un augstskolās uzņemot visus, kuri ir gatavi samaksāt izsludināto summu. Šodienas izglītībā tāpēc dominē pretrunas, kuras izraisa atsacīšanās no klasiskā principa, ka zināšanas ir vienotas ar personību un tā prāta formēšanos. Kēnigsbergas universitātes profesors Imanuels Kants šajā sakarā mēdza atgādināt: „No cilvēku dzimuma greizajiem kupriem neko taisnu nepagatavosi." Augstākā izglītība prasa noteiktu intelektuālo kapacitāti, kas visiem nav vienādā mērā.

Šodien ir pilnīgi skaidrs, ka tirgus vara graujoši ietekmē Rietumu akadēmisko korporāciju. Saprotams, ne visās zemēs vienādā mērā. Tomēr Rietumu akadēmiskā korporācija šodien ne tik daudz aizsargā savu akadēmisko autonomiju un akadēmisko brīvību, kā aizsargā materiālās intereses.

Par šodienas Latvijas „akadēmisko aprindu” materiālajām interesēm publika ir labi informēta. Tas ir bijušā ministra lielākais nopelns, ka sabiedrība beidzot ir patīkami informēta par rektoru algām, akreditācijas miljona sadalīšanu utt. Sabiedrībai ir parādīti mūsu „akadēmisko aprindu” spilgtākie portreti.

Protams, zagļu un blēžu bandu neviens negrasās ieskaitīt Rietumu akadēmiskajā korporācijā. Ne velti vārdus „akadēmiskās aprindas” lieku pēdiņās, kā arī norādīju par pašmāju „akadēmisko aprindu”, pasvītroju, formālo piederību Rietumu akadēmiskajai korporācijai. Iemesls nav tikai morālais pagrimums. Iemesls ir arī Rietumu akadēmisko vērtību neizpratne, iespējams – nezināšana, ciniska ignorēšana u.tml.

Ja mūsu „akadēmiskās aprindas” drīkstētu cienīgi iekļaut Rietumu akadēmiskajā korporācijā, tad šodien mūsu kultūra un visa mūsu dzīve virzītos pilnīgi savādāk. Mēs nebūtu nonākuši līdz katastrofai augstākajā izglītībā un zinātnē. Bijušais ministrs nekad nebūtu kļuvis par ministru un, iespējams, jau būtu laimīgi realizējis savu svēto sapni sacerēt kopotus memuārus par fantastiski valdzinošo priekšmetu – „vietējo politisko eliti”.

Ja mums būtu īstas akadēmiskās aprindas, tad mēs netiktos ar vulgāri primitīvo izglītības stratēģiju, ar kuru nesen tikāmies intervijās ar bijušo ministru (īpaši - tāpat nu jau bijušajā laikrakstā Čas). Viņa idejiskā pozīcija nekādā gadījumā neiederas Rietumu akadēmiskās korporācijas akceptētajā izglītības klasiskajā paradigmā. Mūsu „akadēmiskās aprindas” nevērsās pret ministra idejisko pozīciju, kas noteikti būtu noticis citās zemēs. Tas ir milzīgs trūkums. Tas ļoti uzskatāmi atsedz mūsu „akadēmisko aprindu” intelektuālo un profesionālo niecību.

Bijušā ministra ieskatā šodienas izglītības galvenā misija esot pāreja no „fundamentālā uz fragmentāro”. Viņš atbalsta zināšanu fragmentāciju, jo fragmentārās zināšanas ir racionālākas un tām ir lielākas perspektīvas darba tirgū. Viņaprāt, ir aplami „investēt akadēmiskajā izglītībā”. Viņaprāt, cilvēks var ērti un laimīgi dzīvot bez zināšanām par garīgās kultūras mantojumu.

Rietumu publiskajā telpā tamlīdzīgu izteikumu autors nevar būt ne izglītības ministrs, ne akadēmisko aprindu pārstāvis. Rietumu publiskajā telpā demonstrēt tādu mežonību faktiski neviens nevar atļauties. Ne valstsvīrs, ne politiķis, ne žurnālists, ne profesors, ne deputāts, ne ierēdnis. Burtiski – neviens, ja vien apzināti nevēlas izraisīt milzīgu skandālu.

Pie mums ir citādāk. Pie mums ir citādāk, jo pie mums nav akadēmisko aprindu šo vārdu tradicionālajā nozīmē. Pie mums ir aprindas, kuras prot aizstāvēt savas intereses ne sliktāk kā īsta akadēmiskā vai kāda cita profila mūsdienu korporācija. Un tas nekas, ka vārda „korporācija” vietā gribas lietot vārdu „mafija”. Tas nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka brašie tautieši prot aizstāvēt savas intereses. Svarīgi ir tas, pie kā tas mūs jau ir novedis un novedīs turpmāk. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Cik zaļi dzīvosim vecumdienās? Pensiju sistēmas ilgtspējas šķietamība

FotoDaudz ir rakstīts un diskutēts par mūsu pensiju sistēmas nākotnes finansiālo ilgtspēju, t.i., par nākotnē sagaidāmo budžeta ieņēmumu spēju segt izdevumus pensijām. Taču tikpat svarīgs jautājums ir, vai esošā pensiju sistēma ir spējīga nodrošināt nākotnes pensionāriem pienācīgu dzīves līmeni vecumdienās. Jau pašreizējais pensijas apmērs ir salīdzinoši neliels, ar vienu no zemākajiem darba ienākumu aizvietojamības līmeņiem Eiropas Savienībā. Pensijas salīdzinošajai vērtībai vēl samazinoties, sabiedrība varētu pārstāt samierināties ar pensionāru zemajiem ienākumiem un pieprasīt politikas pārmaiņas. Līdz ar to arī formulās labi iezīmētā pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja varētu tikt apdraudēta.
Lasīt visu...

12

„Naida runas” fabricēšana un orveliskā domu kontrole

Foto"Visapkārt mums plosās naida runas uzplaiksnījumi,” - tā apgalvo tie, kuri vēlas attēlot noteiktus viedokļus vissliktākajā iespējamajā skatījumā, lai tos deleģitimizētu. Ja jūs uzdrošināsieties uzturēt atšķirīgus viedokļus par konkrētiem jautājumiem un atklāti paudīsiet šos viedokļus, tad to uzskatīs par naida runu. Nevis tāpēc, ka tā ir naidpilna, bet tāpēc, ka tiem, kas iebilst pret atšķirīgiem viedokļiem, nav nekādu pretargumentu, un tad nu tie tos apzīmē par kaut ko morāli sliktu.
Lasīt visu...

18

Politiku vairs nevērošu, bet pievienošos Viņķelei un Pūcem, lai tiktu pie vietas Eiroparlamentā

FotoMani sauc Ivars Ījabs. Esmu politoloģijas profesors Latvijas Universitātē, taču žurnālisti reizēm mani dēvē arī par “politikas vērotāju”. Lai nu tā būtu, tomēr ir pienācis laiks, kad ar vērošanu vien ir par maz. Ir jānāk darīšanai. Tādēļ esmu pieņēmis lēmumu iesaistīties politikā un kandidēt Eiropas Parlamenta vēlēšanās no Attīstībai/Par saraksta. Paskaidrošu, kāpēc.
Lasīt visu...

21

Transformeri jeb Putas vai krējums?

FotoKā vienmēr iedvesmu kaut ko uzrakstīt dod pati dzīve, bet dzīve Latvijā radošam cilvēkam ir īpaši piemērota, jo materiālu pārdomām piespēlē vai ik dienas.
Lasīt visu...

21

Kremļa ierocis

FotoLai ilustrētu ne tikai mākslas, bet arī plašāk – kultūras un cilvēka attiecības, Jānis Miezītis savā grāmatā «Būt latvietim» runā par ūdeni peldošu cilvēku. Viss, kas palīdz cilvēkam peldot noturēties virs ūdens, ir māksla (kultūra), bet viss, kas to velk uz dzelmi, ir antimāksla (antikultūra).
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Zagšana un tautas vara

Pie neliela lauku veikaliņa pienāca bārdains vīrs, sev priekšā stumjot ķerru. No tās viņš izņēma vairākus audekla maisus un iegāja veikalā. Pārdevēja...

Foto

Nacionālā ideālisma strupceļš un humanitātes noziedzība

Ideālisms tradicionāli asociējas ar atsevišķa cilvēka garīgo pasauli. Tajā ietilpst cilvēka domas, sirdsapziņas morālā pulsācija, prāta iztēles radošie sapņi. Bez...

Foto

Kāpēc leftisti neieredz vīrišķību

Nepārtraukti skanošā leftistu mantra pauž pārliecību, ka visi ir balto vīriešu upuri, un diezgan daudzas sievietes arī dzied līdzi šim meldiņam....

Foto

Valsts "augstākā līmeņa vadītājus" par jūsu naudu turpināsim attīstīt vēl līdz pat 2022.gadam

Nepārtraukta attīstība – tas ir atslēgvārds, kas attiecas uz ikvienu mūsdienīgu cilvēku, tai...

Foto

Viņš pats sev bija varonis

Šis teksts ir mana pateicība profesoram Mavrikam Vulfsonam. Viņam šodien ir dzimšanas diena. Profesors bija un ir viens no lielākajiem cilvēkiem...

Foto

Tieši augstākā līmeņa Latvijas valsts vadītājus visvairāk demonstrē izdegšanas pazīmes

Par Valsts kancelejas organizētajiem apzinātības treniņiem “Augstākā līmeņa vadītāju attīstības programmā”: apzinātības treniņi bija viena no Augstākā...

Foto

Iesniegums KNAB par Madonas novada atbildīgo amatpersonu rīcību

Ar šo vēlos informēt par Madonas novada atbildīgo amatpersonu Gunta Ķevera un Ivara Miķelsona ieņemamā amata iespējamo ļaunprātīgo...

Foto

Krievija

Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski...

Foto

Reputācijas šķidrā reputācija

Reputācijas sociālais institūts (uzstādījums, iekārtojums sabiedrībā) uz planētas nodibinājās reizē ar pirmo divu cilvēku piedzimšanu. Ievas un Ādama laikā jau bija reputācijas sociālais...

Foto

Slēptās verdzības darbības principi

Patērētāju kults, kas valda mūsdienu Rietumu pasaulē, nav brīvas sabiedrības izpausme. Tas tiek uzturēts ar mūsdienu verdzības mehānismu palīdzību....

Foto

Latvijas „sabiedriskā” radio žurnālists: ja kāds ierēdnis vai politiķis ir dusmīgs, darbs ir padarīts labi

Latvijas Žurnālistu asociācija turpina interviju sēriju mediju kritikas projekta ietvaros. Viens...

Foto

Nostāja, ka migrācija var radīt apdraudējumu Latvijas sabiedrībai, ir pretrunā žurnālistu ētikas kodeksam

Decembrī Latvijas publisko telpu sarunās par migrāciju dominēja spraiga viedokļu apmaiņa par ANO...

Foto

Vējoņa un Kučinska gadumijas uzrunas

Publicējam Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa un Ministru prezidenta Māra Kučinska gadumijas uzrunas....

Foto

Helisata

Viņa dzīvoja kaimiņos vienu māju tālāk. Veca sieviete. Ar dziļām rievām sejā, vairāk līdzīgas cirtuma rētām nekā laika pēdām. Sirmi, sirmi mati. Smaga nospiedoša gaita,...

Foto

Es balsošu pret „Vienotības” valdību un uz to aicināšu arī KPV frakciju

Esmu izlēmis - es balsošu pret Vienotības valdību un uz to aicināšu arī frakciju...

Foto

MVU žurnālistikas fakultātē bija nākamo spiegu kalve. S.V. arī?

Ideoloģiskie apsvērumi ir svarīgi, bet ne vienīgie, kādēļ VDK tik ļoti uzmanīja un pārbaudīja Maskavas Valsts universitātes...

Foto

Vai Latvija ir demokrātiska valsts un Ārlietu ministrija to zina?

Kad biju mazs, es tam ticēju. Tagad, it īpaši pēc pēdējām vēlēšanām, tam tic retais. Jo...

Foto

Vēlreiz par valsts drošību

Ja tauta ir valstsnespējīga, tautas politiskā apziņa ir nulles līmenī, tauta neciena valstisko suverenitāti un savu valsti ar prieku nodod valdīt ārpasaules...

Foto

Vēstījums 2018. gada Ziemsvētkos

Ziemsvētkus sauc par brīnumu laiku. Mēs varam pārnest mājās eglīti, skatīties uz to un domāt – lūk, brīnums! Mazā sēkliņā Dievs ir...

Foto

Bērnu galēšana... ar cirvjiem

Šis ir laiks, kad cirvju vicināšanu vismaz uz brīdi varētu nolikt malā. Vismaz attiecībā pret neaizsargātiem bērniem! Par tiem šodien būs runa. Jo...

Foto

Juta Anna nodarbojas ar mūsu partijas biedru vervēšanu VDK vislabākajā manierē un tradīcijās

Mūsu partiju šobrīd cenšas šķelt, cerot, ka mūsu partijā būs nodevēji. Ļoti aktīvi....