Iesaki rakstu: 
Sen nav bijusi vēlme kaut ko paust publiski, jo melu, liekulības un valsts varas orgānu RĪCĪBNESPĒJA ir tik dziļi traumatiska, ka, taupot nervu sistēmu, izvēlējos paklusēt. Taču šobrīd, kad joprojām no visām tējkannām un gludekļiem tiek gānīts Tramps un ASV republikāņu politika, vēlos izteikt arī savu viedokli.
Vakar, noskatoties Dombura Kas notiek Latvijā, pārņēma dziļa kauna sajūta par mūsu politiķu plakano un sīkmanīgo ārpolitikas, tai skaitā Trampa realizētās, izpratni, demonstrējot tuftoloģijas paraugstundu, nēršot standarta frāzes, lavierējot starp Eiropas sarkano globālistu ārpolitikas nostādnēm, vienlaikus baidoties tieši kritizēt Trampa politiku.
Šāda mūsu ārpolitikas stūrmaņu slalomēšana starp lielvarām un sīka vaukšķēšana no aizstūra radīja manī asociatīvu līdzību ar šakāļa tēlu Kiplinga Džungļu grāmatā par Maugli. Atcerēsimies kaut vai Free Palestine atbalstīšanu un balsojumu ANO par Palestīnas valsts izveidi, nemaz nerunājot par atbalstu Mercosur līgumam, ekstāzi par Ursulas for der Leienas līgumiem ar Indiju, kas pavērs ceļu nekontrolētai migrācijai, sajūsmu par Kanādas sadarbības līgumiem ar Ķīnu, kas radīs milzīgus drošības riskus, utt. Īsumā - visu, ko nosoda ASV republikāņi Trampa personā, mūsu šakāļi atbalsta no aizstūra.
Nekomentēšu tos raidījumā izskanējušos pašslavinošos, bet smīnu izraisošos izteikumus par to, kā mūsu ārpolitikas guru esot ietekmējuši procesus, kur piedalījušies, ko atbalstījuši, kam pievienojošies ar muti un pēcpusēm krēslos dažāda līmeņa un formāta saietos. Īsumā - BLĀ, BLĀ, BLĀ turpinās jau kuro gadu desmitu brašā Vienotības + tās proxy vadībā. Visa līdzšinējā Latvijas ārpolitiskā un iekšpolitiskā virzība ir tikai un vienīgi valdošās Vienotības kliķes ATBILDĪBA, bet šodien Braže Saeimas ārpolitiskas debatēs CINISKI LIEKULĪGI pārmet mums, TAUTAI, ka, lūk, mēs esot dzīvojuši "nepamatotās gaidās".
Tāpēc citēju Braži vārds vārdā: "...patiesībā pasaule nebrūk, brūk nepamatotās gaidas, ka demokrātija, drošība, labklājība kādam citam būs svarīgāka kā mums pašiem, ka atbildība par Eiropas aizsardzību būs tikai ASV, ka mūs ar lētu naftu un gāzi apgādās Krievija vai ka ekonomisko izaugsmi nodrošinās Ķīnas tirgus un tehnoloģijas. Nē, par Latviju atbildību nes Latvijas TAUTA un mēs kā daļa no tās...." Tas "mēs" tika piemetināts klusinātā balsī.
Redz kā. Kad gadiem Vienotības šaika realizēja tieši Bražes raksturoto "nepamatoto gaidu" politiku - ka ASV aizsargās, energoresursus pirks no Krievijas un neattīstīs savas tehnoloģijas Latvijā, bet pirks lētas, rietumvalstīm nozagtas tehnoloģijas no Ķīnas, tad tagad par to atbildīga ir Latvijas TAUTA.
Tas, par ko joprojām klusē mūsu varas šakāļi, patiesībā ir sīva cīņa par Rietumu demokrātijas patiesajām vērtībām, kuras tika nīcinātas, sākot no Obamas laikiem, un kuru iznīcināšanā Eiropā sasniedza hipertrofētu līmeni ar visiem inkluzivitātes, LGBT un zaļajiem murgiem, migrācijas kā nacionālu valstu iznīcināšanas instrumentiem, politkorektuma kā cenzūras ieviešanu, utt.
Trampa administrācija šobrīd soli pa solim gan ārpolitikā, gan iekšpolitikā realizē "Common Sense" jeb atgriešanos pie veselā saprāta politikas. ASV mēģina Eiropu kā nabadzīgo, taukas birokrātijas pārņemto, prātā un miesās izvirtušo radinieku, kurš nespēj vairs sevi pat aizsargāt no ārēja ienaidnieka, atgriezt pie realitātes sajūtām - sākotnēji maigi skaidrojot tai maldus un tās neceļus (Venss Minhenes konferencē), bet, kad nabaga radinieks nesaprot vārdus, tam tiek uzšauts ar pātagu.
Nobeigumā - iesaku izlasīt Vijas Beinartes kā vienmēr izcilo, precīzi realitāti atspoguļojošo rakstu:
https://pietiek.com/raksti/rekonstrukcija_pret_dekonstrukciju_kada_ir_latvijas_izvele/.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
