Ak, tauta, kā tu krāpta tiec

Interesants jau ir pats “politkorektuma” jēdziens un tas, kādēļ šāds jēdziens vispār ir izgudrots. Ar jēdzienu “korekts”, mēs saprotam kaut ko tādu, kas ir pareizs, atbilstošs, brīvs no kļūdām. Piemēram, apgalvojums, ka Zeme riņķo ap Sauli, ir korekts un zinātniski pierādīts. Teikt, ka Saule riņķo ap Zemi, ir aplami, kļūdaini, jeb nekorekti. Viss šeit zinātnes atziņās ir skaidrs un saprotams. Tad kādēļ politikā arī nevar būt šāda skaidrība jeb korektums? Kādēļ šeit ir jābūt kaut kādam īpašam “politkorektumam”?

Īstenībā “politkorektums” ir tāds ļoti viltīgs jēdziens. Tas korektumu kā atbilstību īstenībai un patiesībai pārveido par atbilstību subjektīvām cilvēku izjūtām, nevis patiesībai. Šeit kā svarīgākais kritērijs tiek izvirzīta nevis patiesība, bet kāda cilvēka, cilvēku grupas, rases vai seksuālās orientācijas pārstāvju jūtu neaizvainošana.

Tātad, ja kāds jums apgalvo, ka Saule riņķo ap zemi, “politkorekti” būs viņam par to neaizrādīt, neteikt, ka viņš kļūdās, runā aplamības vai ir muļķis. Tā mēs aizskārtu viņa jūtas, un tas būtu “politnekorekti”. Politkorekti būs izlikties, ka arī šāds muļķīgs viedoklis ir vērā ņemams un varbūt pat zināmā mērā atbalstāms.

Ko šāds “politkorektums” dod negodīgiem politiķiem un valstsvīriem? Ļoti daudz! Var nesodīti pieņemt prettautiskus lēmumus, var nesodīti muļķot un aplaupīt tautu un panākt, ka tas viss tiek “politkorekti” noklusēts. Var panākt, ka “politkorekti” žurnālisti visam tam “politkorekti” piemeklē attaisnojošus un pat cildinošus epitetus. Bet tauta šāda “politkorektuma” apmulsināta kļūst bezpalīdzīga, ļauj sevi izmantot un aplaupīt.

Korektuma jēdziens jau ne tuvu nav pirmais, kam mūsu “dvēseļu inženieri” cilvēku prātos cenšas piešķirt pilnīgi pretēju nozīmi. Piemēram, demokrātija no vairākuma uzskatu pārstāvniecības faktiski ir pārvērsta par mazākuma uzskatu un vajadzību diktatūru. Nacionālā jēdziens ir tik tālu “paplašināts”, ka tas tagad ir kļuvis internacionāls, kosmopolītisks un multikulturāls. Kā tajā latviešu sakāmvārdā: “Jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas.”

Jo vairāk tiek izkropļoti pamatjēdzieni, jo vairāk aplamības cilvēku prātos. Mums tagad ir multikulturāla nacionālā kultūra, internacionāla nacionāla valsts, demokrātiska minoritāšu tiesību diktatūra, godājami negodīgi valstsvīri, svešu varu intereses pārstāvoša nacionālo interešu aizsardzība… Un viss ir tik “politkorekti”, tik “politpareizi”…, ka uzdzen riebumu. Un riebumu tas uzdzen tādēļ, ka cilvēki jūt - nekas šeit nav pareizi. Mūsu apziņā pamatjēdzieniem ļaunprātīgi tiek izmainīts saturs, šādā veidā atņemot mums spēju saprast notiekošo un loģiski spriest.

Līdzīgi ir ar tiem izslavētajiem “kompromisiem”. To, ka “politika esot kompromisu māksla”, mūsu politiķi atkārto tik bieži, ka daļa tautas tam jau sākusi ticēt. Taču kompromiss var būt tikai interešu sfērā, nevis jautājumos par veidiem, metodēm un to pielietošanu.

Mēģināšu paskaidrot. Iedomāsimies divus kaimiņus (tās var būt arī valstis), kas nevar savā starpā sadalīt zemes īpašumu. Katram no viņiem interesē iegūt vairāk zemes. Un tad viņi starp šīm savām interesēm atrod kompromisu, nospraužot kopēju robežu.

Savstarpēju kompromisu var atrast arī divas partijas, kuru interesēs ir iespējami vairāk pakampt no kopējās valsts siles. Tās sarīko neformālu tikšanos un atrod kompromisu pēc principa “ja jūs mums atļausiet no valsts nozagt šo, tad mēs pievērsim acis un atbalstīsim, ka jūs no valsts nozogat to”. Tā ar kompromisu palīdzību partiju vidū tiek dalīti valsts amati un ietekmes sfēras.

Taču kompromiss nevar būt, piemēram, starp diviem lidmašīnu projektiem, kurus izstrādājuši divi atsevišķi konstruktoru biroji. Kurš no jums gribēs doties lidojumā ar lidmašīnu, kura sastāv no kompromisa ceļā kopā samontētām, dažādām lidmašīnām piederošām detaļām. Un vai šāds lidaparāts vispār spēs pacelties gaisā?

Bet tieši ar šādiem “kompromisiem” pilna ir mūsdienu politika. Šāds “kompromiss” ir jau iestrādāts pašos pamatos mūsu valsts parlamentā izveidotajā pozīcijas – opozīcijas sistēmā. Ja tautas vēlētie priekšstāvji kā patrioti ir uzņēmušies darboties valsts pārvaldē, tad kāda viņu starpā var būt opozīcija? Kam opozīcija? Kā opozīcija savas zemes un valsts patriotiem var būt tikai tie, kas ienīst šo zemi un valsti. Valstiskumam opozīcijā var būt tikai valstiskuma ienaidnieki.

Vai var būt kompromiss starp tiem, kuri grib saglabāt un kuri grib iznīcināt šo valsti? Un kāds tad būtu šis kompromiss? Atstāt valsts nosaukumu, karogu un himnu, bet likvidēt visu, kas nodrošina valstiskumu? Kad tika spriests par Latvijas deokupāciju un dekolonizāciju, arī tikai atrasts “kompromiss”. Deokupācija un dekolonizācija netika veikta, bet šeit sabraukušajām PSRS militārpersonām, viņu ģimenes locekļiem un citiem civilokupantiem tika piešķirts nepilsoņa statuss, kas deva viņiem iespējas brīvi dzīvot šai valstī un baudīt visas valsts sociālās garantijas. Vai viņi par to ir pateicīgi? Tieši otrādi, viņi nikni brēc par savu cilvēktiesību ierobežošanu, apspiešanu, diskriminēšanu un uzstāda arvien lielākas un kategoriskākas prasības.

Ir jāsaprot, ka jebkurš kompromiss starp labo un ļauno degradē labo. Jebkurš kompromiss starp kulturālo un nekulturālo degradē kulturālo. Jebkurš kompromiss starp tikumisko un netikumisko degradē tikumisko. Jebkurš kompromiss starp tiem, kuri aizstāv latviešu tautas tiesības brīvi dzīvot savā zemē, un tiem, kuri šīs tiesības latviešiem grib atņemt, nenovēršami noved latviešu tautu pie šo tiesību zaudēšanas. Tieši tāpēc mums ir vajadzīga nacionāla valsts. Tieši tāpēc mums ir nepieciešama nacionāla valsts pārvalde, ko īsteno savas tautas patrioti, nevis sevi par partijām nodēvējušu ekonomisko grupējumu ielikteņi.

Novērtē šo rakstu: