Iesaki rakstu: 
Pēdējās darbdienās pirms Ziemassvētkiem netālu no manām mājām parādījās trīs hektāru kailcirte egļu mežā vietā, kur to galīgi nebiju gaidījis. Līdz likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam šim mežam bija jāaug vēl vairāk nekā 20 gadus, un, kā liecina Valsts meža dienesta dati, arī galvenās cirtes caurmērs (t.i., koku resnums), kas ļautu mežu nocirst ātrāk, vēl nebija sasniegts. Tātad skaidrs, ka šeit veikta sanitārā cirte[1] vai rekonstruktīvā cirte[2]. Tātad mežs nocirsts tāpēc, ka atzīts par bojātu vai neproduktīvu.
Oficiālā statistika
Lai gan man negaidīta, šī meža bojāeja nav nekas neparasts uz kopējā Latvijas mežu apsaimniekošanas fona. Ja ielūkojamies oficiālajā statistikā, redzams, ka gan rekonstruktīvajā, gan sanitārajā cirtē egļu meži tiek cirsti neproporcionāli bieži, ja salīdzina ar egļu mežu īpatsvaru no kopējās mežu platības. 2022. gadā egļu meži veidoja 19% Latvijas mežu platības, bet 96% rekonstruktīvo ciršu un 50% sanitāro ciršu veiktas tieši egļu mežos.
Protams, jāpatur prātā, ka rekonstruktīvo un sanitāro ciršu īpatsvars atspoguļo ne tikai objektīvu vajadzību tādas veikt, bet arī motivāciju. Reizēm šī motivācija var būt negodprātīga (jo šīs cirtes dod iespēju nocirst mežu tad vai tur, kur galvenā cirte nav atļauta), taču arī tad, ja pieņemam, ka visi mežu apsaimniekotāji ir godprātīgi, var būt gadījumi, kad sanitāro vai rekonstruktīvo ciršu veikšanas motivācija egļu mežos ir neproporcionāla faktiskajai nepieciešamībai. Piemēram, baltalkšņu mežus, kam galvenās cirtes vecums nav noteikts, meža apsaimniekotājs var nocirst, kad vien uzskata par nepieciešamu, un nav vajadzības pierādīt, ka tas noticis meža sanitārā stāvokļa vai zemās produktivitātes dēļ.
Paturot prātā minētās atrunas, tomēr pieņemsim (kā to nereti pieņem arī meža nozares runasvīri), ka sanitāro un rekonstruktīvo ciršu veikšana lielā mērā proporcionāli atbilst to veikšanas nepieciešamībai. Tātad egļu meži patiešām īpaši bieži sliktāk aug (nonākot līdz rekonstruktīvajai cirtei) vai tiek bojāti (dodot iemeslu sanitārajai cirtei).
Egļu meži ir nenoturīgi
Tas, ka tieši egļu meži bieži nenodzīvo līdz galvenās cirtes vecumam, nav nekāds pārsteigums. Ir zināms, ka egle ir īpaši jutīga pret dažādām klimata izpausmēm, piemēram, vēju un sausumu. Klimata apstākļu novājināti koki biežāk arī kļūst par "kaitēkļu" upuriem, kam, protams, ir lielāka iespēja nobendēt visu audzi, ja tā sastāv no vienas sugas viena vecuma kokiem.
Minēto iemeslu dēļ egļu audzes ir arī nenoturīgākas pret klimata pārmaiņām. Eglei liktenīgi var kļūt nākotnē gaidāmie sausuma periodi. Lai gan vairāk vētru Latvijai solīts netiek, zemes retāka un vājāka sasalšana ziemā palielina risku, ka arī ar tādu pašu vēju intensitāti egles tiek biežāk izgāztas. Līdz ar to pašsaprotamas ir zinātnieku prognozes, ka klimata pārmaiņu rezultātā eglei piemēroti apstākļi varētu atkāpties tālāk uz ziemeļiem.
Taču egle Latvijā cietusi ne tikai no nelabvēlīga klimata, bet arī no mežu apsaimniekošanas kļūdām. Egļu dzīvotspēja ir mazāka gan kādreiz par vēlamajiem atzītajos pārbiezinātajos stādījumos, gan stādījumos uz meliorētām kūdras augsnēm. Savukārt veģetācijas laikā veikta mežizstrāde veicina sakņu trupes izplatību.
Īsāk sakot, ir pašsaprotami, ka tieši egļu mežos tiek veikts tik daudz sanitāro un rekonstruktīvo ciršu.
Iespēja - jaukti meži
Ņemot vērā jau pašreizējās problēmas ar egļu audzēm un šo audžu nenoturību pret klimata pārmaiņām, loģiska pieeja šķistu koku sugu daudzveidības nodrošināšana mežos. Vislabāk šo daudzveidību būtu iespējams panākt, ļaujot mežiem atjaunoties dabiski. Dabiskas atjaunošanās gadījumā lielākas iespējas izdzīvot un augt ir tieši tiem kokiem, kas attiecīgajos apstākļos jūtas vislabāk, tāpēc nav jāpaļaujas uz cerību, ka cilvēka veiktās izvēles koku stādīšanā pēc dažām desmitgadēm neizrādīsies kļūdainas. Turklāt, ja kādai koku sugai klimata vai citu pārmaiņu rezultātā apstākļi kļūs pilnīgi nepiemēroti, citi koki izdzīvos un mežs turpinās pastāvēt. Protams, šajos dabiskas izcelsmes jauktajos mežos arī pēc simts gadiem būtu egles, gan ne tik daudz kā mūsdienās.
Zinātnieku jau sen teikto, ka fokusēšanās uz mākslīgi veidotām egļu tīraudzēm nav saprātīga, šķiet sapratuši arī tālāk uz ziemeļiem no mums saimniekojošie skandināvu mežsaimnieki. Ja kādreiz Zviedrijā un Somijā lapu koki mežos tika izskausti kā nezāles (pat ar herbicīdiem!), tad tagad Somijas meža īpašnieku žurnāls "Metsälehti" ziņo: "Egļu tīraudžu ēra ir beigusies, tagad mūsu mērķis ir jaukti meži." (sk. šeit).
Bet ko tad mēs?
Par spīti visam iepriekš minētajam Latvijas meža nozares priekšstāvji un mežzinātnieki kā vēlamo izvirzījuši tādu mežu apsaimniekošanas scenāriju (sauktu par "mērķtiecīgas meža apsaimniekošanas" scenāriju vai līdzīgi), kas balstīts uz mākslīgu atjaunošanu un egļu mežu īpatsvara palielināšanu. LVMI "Silava" prognožu scenāriji rāda, ka, saimniekojot pēc šī scenārija, pēc 100 gadiem egļu meži Latvijā būtu dominējošie un veidotu 41% Latvijas mežu platības (sk. šeit). Aizsargājamo teritoriju paplašināšana ļautu šo mežu daudzveidības samazināšanos piebremzēt, taču, pārējos mežos īstenojot "mērķtiecīgās mežsaimniecības" scenāriju, vienalga prognozējams ievērojams egļu mežu īpatsvara pieaugums un lapu koku mežu rēķina (sk. šeit).
Uz šiem pieņēmumiem tiek būvētas arī prognozes, kā Latvijas meži piesaistīs oglekli. Tātad prognozes par to, kādi nākotnē būs Latvijas meži un kāda būs to loma klimata pārmaiņu mazināšanā, būtībā balstītas uz pieņēmumu, ka klimats Latvijā nemainīsies un nemainīsies arī izpratne par to, kā būtu apsaimniekojami meži, uz pārliecību, ka pat pēc 100 gadiem mēs nebūsim tikuši vaļā no kailciršu kultūras.
Šī kailciršu kultūra it spilgti redzama arī izcirtumos pie manām mājām. Ja reiz problēma, kas radījusi nepieciešamību mežu nocirst, izriet no eglēm, varētu pieņemt, ka pārējo sugu koki mežā tiek saglabāti. Bet, nē, ja kailcirte, tad kailcirte - ceļmalās sakrautajās baļķu grēdās redzami gan bērzu, gan priežu stumbri. Atļaušos prognozēt, ka izcirtums atkal tiks apstādīts ar egli.
Bet varbūt, plānojot egļu audžu palielināšanos nākotnē, runa ir par mistraudzēm, t.i., audzēm, kur egle gan ir valdošā, bet ne vienīgā koku suga? Nē. "Vēja izraisīto mežaudžu bojājumu samazināšanai zinātnieki iesaka mežaudzes veidot viendabīgākas gan pēc sugu sastāva, gan atsevišķu koku dimensiju līmenī," raksta žurnāls "Baltijas koks" šī gada janvāra numurā. "Pareiza egļu audzēšana no tāda oglekļsaistīgas saistīšanas apsaimniekošanas viedokļa un ražīga meža viedokļa būtu, ja stādītu retu egļu audzi. Nebaidoties, ka tā tomēr ir tīraudze," kādā portālā skaidro AS "Latvijas valsts meži" un arī Latvijas Meža īpašnieku biedrības padomes loceklis Mārtiņš Līdums.
Vajag tik cirst!
Visu, ko šeit esmu rakstījis, protams, zina un ir lasījuši arī meža nozares runasvīri un politikas veidotāji. Bet ja reiz viņi zina par riskiem, kas saistīti ar egļu tīraudžu īpatsvara palielināšanu, kā gan viņi plāno šos riskus mazināt? Protams, tieši tā, kā tiek piedāvāts risināt jebkuru problēmu meža nozarē - ar intensīvāku ciršanu. Lūk, ja egļu mežus nocērtot 40-50 gadu vecumā, nevis gaidot līdz Meža likumā noteiktajam galvenās cirtes vecumam - 81 gadam, neesot ne vainas. Un tieši to palīdzēšot nodrošināt arī grozījumi Noteikumos par koku ciršanu mežā, ko vides organizācijas apstrīdējušas Satversmes tiesā (sk. šeit).
Urā! Mūsu mežu apsaimniekošanas un mežu zinātnes sasniegums ir tas, ka koku, kura dabiskais mūža ilgums ir 200 vai līdz pat 500 gadiem, mums "jānovāc" jau 40 gadu vecumā, lai neaiziet bojā. Jāatzīmē, ka pagaidām saskaņā ar Meža likumā iekļauto definīciju 40 gadus vecs egļu mežs ir jaunaudze. Tā mežu apsaimniekošana tiek vēl vairāk virzīta un lauksaimniecības pusi - ātri izaudzē, ātri nokauj un audzē jaunu, kā tādu broilera cāli. Un gluži kā broilera cālis mūsu meži kļūst nespējīgi izdzīvot savvaļā (lai cik ironiski tas izklausītos Latvijā, kur "mežs" un "savvaļa" ir sinonīmi).
Turklāt arī augu un dzīvnieku sugu, kas var apdzīvot šādas egļu jaunaudzes, ir daudz mazāk nekā to, kas mīt vecos jauktos mežos. Tātad šāda mākslīgu egļu audžu vēršana plašumā ne tikai mazina mežu noturību, bet arī noplicina to bioloģisko daudzveidību. Bet pa to laiku Meža likuma 1. pantā skumji apput meža ilgtspējīgas apsaimniekošanas definīcija: "Meža pārvaldīšana un izmantošana tādā veidā un intensitātē, kas saglabā meža bioloģisko daudzveidību, produktivitāti, atjaunošanās spēju, dzīvotspēju un potenciālu tagadnē un nākotnē..."
______
1 - sanitārā cirte — cirtes veids meža veselības stāvokļa uzlabošanai, cērtot meža slimību, kaitēkļu, dzīvnieku vai citādi bojātos, vēja gāztos un lauztos kokus vienlaidus vai izlases veidā
2 - rekonstruktīvā cirte — cirtes veids neproduktīvas mežaudzes nociršanai vienlaidus vai izlases veidā
Pārpublicēts no vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
