Aizvien enerģiskāk mēģina slēpt eksprezidentu vajadzībām izsniegtos transportlīdzekļus
Lato Lapsa15.03.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kancelejas rīcībā transporta pakalpojumu nodrošināšanai šobrīd ir četras automašīnas Audi A6 Limousine un viena automašīna Mercedes Benz Sprinter 313, - šādu oficiālu informāciju sniedz Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja. Pat oficiālā atbildē noklusējot, ka uz tās vārda reģistrēts vēl viens auto – apvidus automašīna Toyota LandCruiser ar „īpašo numuru”, valsts galvas kanceleja uzskatāmi demonstrē dīvainības, kādas valda eksprezidentu nodrošināšanā ar auto uz valsts rēķina, un mēģinājumus šīs dīvainības slēpt.
Automašīnu iegādei bijušo Valsts prezidentu vajadzībām ir likumīgs pamats – vismaz attiecībā uz vienas automašīnas iegādi katram eksprezidentam. Likums „Par Valsts prezidenta darbības nodrošināšanu” noteic, ka persona, kura ieņēma Valsts prezidenta amatu, pēc tā atstāšanas reizē ar ikmēneša pensiju saņem no valsts arī automašīnu.
Likumā noteikts, ka eksprezidents saņem „lietošanā vienu automašīnu, kuras iegādes vai nomas vērtība nepārsniedz tādas automašīnas divkāršu iegādes vai nomas vērtību, uz kādu saskaņā ar Ministru kabineta izdotajiem normatīvajiem aktiem ir tiesības valsts pārvaldes iestādes amatpersonai (darbiniekam)”.
Taču šī likuma norma, to burtiski lasot, noteic, ka pēc amata atstāšanas eksprezidentam ir tiesības tikai uz vienu automašīnu, bet ne tiesības ik pa laikam palietotās vietā saņemt jaunu. Turklāt vēlme pēc īpaši dārgas automašīnas var neatbilst likuma noteiktajiem iegādes cenas ierobežojumiem.
Tieši šī pretruna starp likuma normām un bijušo valsts vadītāju vēlmi ik pēc dažiem gadiem tikt pie jauna, turklāt viņu vēlmēm atbilstoša transportlīdzekļa ir novedusi pie situācijas, kad valsts iestāžu vadība ir spiesta meklēt iespējas likuma „likumīgai” apiešanai un izmantot iespēju šos darījumus piesegt ar norādēm uz valsts noslēpumu vai mēģināt noslēpt vienkārši tāpat.
Pašlaik ir kopumā vienpadsmit automašīnu, kas skaitās „iesaistītas personu, kas ieņēma Valsts prezidenta amatu, aizsardzības (apsardzes) pasākumos”, kā arī izmantotas citām Militārās policijas funkcijām. Šie auto ir divi Mercedes Benz S500, viens Audi A8, viens Toyota LandCruiser, četri VW Touareg, divi VW Passat un viens Chrysler Voyager.
„Iepriekš minētās automašīnas nav un netiks izmantotas kādu citu fizisku vai juridisku personu vajadzībām, tās tiek izmantotas tikai Nacionālo bruņoto spēku likuma 6.1 panta otrajā daļā noteikto personu aizsardzības (apsardzes) pasākumos, kā arī citu Nacionālo bruņoto spēku likuma 6.1 panta otrajā daļā noteikto funkciju izpildē, ja tas ir nepieciešams un/vai nav pieejami citi resursi,” oficiālā dokumentā skaidro Nacionālo bruņoto spēku (NBS) komandiera pienākumu izpildītājs Ivo Mogiļnijs.
Taču, kā liecina publiski pieejamā informācija, faktiski vismaz atsevišķas no šīm automašīnām ir „piestiprinātas” konkrētiem eksprezidentiem un tiek izmantotas tikai un vienīgi kā attiecīgā bijušā valsts galvas „dienesta” auto.
Iepriekšējos gados tas, kāda automašīna piešķirta katram no eksprezidentiem, nebija nekāds noslēpums, taču līdz ar pārmetumiem nodokļu maksātāju līdzekļu pārmērīgā tērēšanā NBS vadība ir mainījusi nostāju un šādu konkrētu informāciju vairs neatklāj, aizbildinoties ar to, ka šīs esot nevis eksprezidentiem piešķirtas automašīnas, bet gan kopējās apsardzes sastāvdaļa.
Turklāt izrādās, ka nemaz nav vienas iestādes, kas centralizēti un ar vienādu attieksmi rūpētos par visu eksprezidentu pārvietošanās vajadzībām un vēlmēm. Kamēr, piemēram, Vairu Vīķi-Freibergu vizina ar Militārās policijas bilancē esošu Mercedes-Benz automašīnu, citāda ir situācija ar bijušo Valsts prezidentu Gunti Ulmani, kurš pārvietojas ar LandCruiser apvidus auto, ko rotā „īpašais” AA sērijas numurs AA6610.
„Kaut kad man piešķīra. Nezinu, kāpēc tieši tādu. Es tur nejaucos. Tur sludina kaut kādu konkursu, es tur neiejaucos. Kāda ir, ar tādu braucu,” – tā par „savu” 2016. gada izlaiduma LandCruiser teic G. Ulmanis. Automašīna esot nodota pilnīgi viņa rīcībā, un nekad nevienam neesot ienācis prātā to „atņemt” kādām citām vajadzībām.
„Informējam, ka kancelejas rīcībā transporta pakalpojumu nodrošināšanai šobrīd ir četras automašīnas Audi A6 Limousine, kuru izlaiduma gads ir 2014., un viena automašīna Mercedes Benz Sprinter 313, kuras izlaiduma gads ir 2001.,” – šādu oficiālu skaidrojumu sniedz R. Vējoņa kancelejas vadītāja pienākumu izpildītāja Kristīne Jaunzeme.
Taču izrādās, ka K. Jaunzeme vismaz vienu automašīnu ir piemirsusi vai arī tās nepieminēšanu atbildē pamato ar to, ka šo auto prezidenta kanceleja tiešām neizmanto, - G. Ulmaņa izmantoto LandCruiser 2016. gada februāra sākumā kā formāli savu ir reģistrējusi tieši Valsts prezidenta kanceleja.
Kura amatpersona un ar kādu pamatojumu pieņēmusi lēmumu šāda auto iegādei par prezidenta kancelejas līdzekļiem, kaut arī par eksprezidentu drošību jārūpējas Militārajai policijai, - par to vismaz pagaidām nekādi skaidrojumi netiek sniegti.
Raksts pirmoreiz publicēts Latvijas Avīzē.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
