Iesaki rakstu: 
Kaut valdošā koalīcija lepojas ar sasniegumiem kā nodokļu reforma un naudas pielikumi nozarēm, reāli ieguvumus varēs novērtēt pēc pirmā pusgada. Veselības aprūpes finansiālais pielikums līdzinās valdības nolemtajam par 200 miljoniem eiro atpirkt pašai savas zemes dzīles jeb caurumu, kas piepildīts ar nevienam nevajadzīgu gāzi. Var tikai apskaust mūsu valsts slēptos resursus, kur faktiski melnā caurumā var mest tik lielu naudu.
Visiem zināms ir fakts, ka kvantitāte negarantē kvalitāti, ko skaidri var redzēt miljonos, ko dāsni sev vien zināmu prioritāšu secībā ir sadalījusi Veselības ministrija (VM) ar ministri Andu Čakšu priekšgalā. Praktiski neizvērtējot nozares kvalitatīvo rezultātu sasaisti ar ieguldītajiem līdzekļiem, jau atkal nauda tiek birdināta, kur pagadās. Galvenais ir pasniegt iespaidīgus skaitļus, kaut jau iepriekšējā gada 33,4 miljonus ir grūti izsekot, kur nu 113 miljonus. Galvenā iezīme abām budžeta atkāpēm – pretēji ekspertu norādēm netiek ievērots, ka papildus kvantitātei jābūt kvalitātes sistēmai un vismaz elementāriem veselības aprūpes standartiem.
Tieši neskaidrais izlietojums rada pamatotas bažas un korupciju, kura pēc KNAB datiem veselības nozarē ir viena no visaugstākajām. Ne tikai iedzīvotāji, bet arī veselības aprūpes speciālisti ar bažām skatās VM uzspiestajās reformās – tādās kā centralizētos iepirkumos onkoloģijā, jo Nacionālais veselības dienests (NVD) ar savu vājo vadību un A.Čakšas padomnieci augstā amatā nerada uzticību, ka process ir vērsts pacientu interesēs.
NVD nespēj noorganizēt pat centralizēto iepirkumu savlaicīgai vēstuļu izsūtīšanai par onkoskrīningu iedzīvotājiem, un veselu pusgadu šī informācija netika saņemta, - tad kur nu vēl šāds iepirkums?! No jaunā gada NVD ir jāpārņem Elektroniskā iepirkumu sistēma (EIS) kopumā no Valsts reģionālās attīstības aģentūras, - šis pasākums atcelts jau divreiz, un nekas neliecina, ka šī EIS tagad sāks darboties pie NVD jau no 1. janvāra. Laikam jau A.Čakša nemaz nezina par tādu, jo kā galvenais arguments abu lielo universitāšu slimnīcu apvienošanai ir kopīgie iepirkumi un EIS pamatā atrisina šo problēmu, taču tieši abas lielās slimnīcas to spītīgi atsakās lietot.
Neizskatās, ka VM kā kapitāldaļu turētājs ir spējīga uzraudzīt un kontrolēt savā īpašumā esošās slimnīcas, iespējams, īpašnieka maiņa uz Latvijas Privatizācijas aģentūru ir labāks risinājums, kas spēs realizēt gan slimnīcu noteikto darba stratēģiju, apvienot un uzlabot nodaļas, likvidēt nevajadzīgu administratīvo slogu un liekas vakances, kā to parādīja Infektoloģijas centra Baibas Rozentāles direktīvas, kur stacionē visus, kas parādās uz sliekšņa uzņemšanas nodaļā.
Iespējams, problēma ir nevis slimnīcās, bet gan to vājā pārvaldībā tieši no VM puses, un ne mazāk jautājumu izsauc A.Čakšas uzrunātie kandidāti amatiem un to "negaidītās " uzvaras konkursos vai ierotēšana atbildīgos amatos. NATO sabiedroto pārstāvji, lai veiktu diagnostiku un ārstniecību, arī izvēlējušies privātas ārstniecības iestādes, kas parāda, ka universitātes slimnīcas var slavēt sevi tikai konferencēs, bet praktiskā dzīvē un konkurencē zaudē.
Faktiski vājais un nesaimnieciskais valsts slimnīcu darbs ir visas veselības aprūpes spogulis. Pašvaldības par savām veselības iestādēm un to pārvaldību interesējas daudz vairāk, un faktiski sniegtā kvalitāte un mediķu attieksme jau nodrošina pacientu plūsmu no Rīgas uz reģioniem.
To, ka nav vēlēšanās ieviest jebkādu kvalitātes kontroli ārpus ģimenes ārstu praksēm, ir vairāk nekā skaidri redzams, jo iespēja kontrolēt veselības sistēmu ir caur NVD līgumiem: kaut arī tarifi galīgi neatbilst faktiskajiem, nav neviena, kas no šīm kvotām atteiktos. Arī izdevīgie ambulatorie tarifi, nu jau ar algu pielikuma piedevu, ir izdevīgi privātajam sektoram, īpaši laboratorijām un diagnostikai.
Ne velti Ivars Eglītis no Kuldīgas slimnīcas ir pametis savu amatu Kuldīgas slimnīcas valdes priekšsēdētāja amatā un pievērsīsies privātam uzņēmumam, ko faktiski ir izveidojis (lielāko daļu esot veselības ministra amatā) uz pašvaldību slimnīcas bāzes, tai skaitā arī sevis pārvaldītajā slimnīcā. Kur kopā ar Veselības centra īpašnieku Māri Rēvaldu gūst 25-30% lielu peļņu, t.i. 2016. gadā 1 miljonu eiro. Tieši tikpat izdevīgs ir privāto laboratoriju bizness.
Ir skaidrs, ka, ieviešot kvalitātes standartus, veselības aprūpes bizness prasīs vairāk ieguldījumu, un šādi privātie biznesmeņi nevarēs vairs tik veiksmīgi pelnīt, jo kvalitāte prasa izmaksas. Arī slimnīcu sektoru varētu gaidīt izmaiņas, jo atbilstību standartiem varēs viegli izkontrolēt un nebūs iespējams tāds bardaks (citādi to nevar nosaukt) tieši universitātes slimnīcu uzņemšanās un nodaļas, kas šobrīd ir neaizskaramas. Lai arī Valsts kontrole atrod izsaimniekotus līdzekļus, par to neviens nav atbildīgs, turpretī, ja netiks ievēroti ārstniecības standarti, atbildība būs skaidra un ikvienam.
Plūstot miljoniem, ir aizmirsts ir Mātes un bērna veselības plāns, - kaut arī sastādīts un arī ieplānoti miljoni, nevienā naudas dalīšanas dokumentā tas nav iekļauts. Arī garīgā veselība, kaut definēta kā viena no prioritātēm, nav saņēmusi nekādu finansējumu. Pazudusi arī A.Čakšas vēlme veselības aprūpē iesaistīt pašvaldības un skaidri definēt jēdzienu "pieejamīiba", par kuru tika plaši diskutēts gada sākumā, deficīta sadalē nav ievērots reģionālais princips, kaut nauda tiek paņemta no visiem valsts iedzīvotājiem.
Iegūtā atkāpes nauda tiek vienkārši izšķaidīta, un būtiskām reformām vai strukturālām reformām nav novirzīts neviens cents. Naudu iztērēs, un tā tiks prasīta vēl un vēl, un faktiski neviens neizjutīs nekādu uzlabojumu - mediķiem solītās "lielās" algas pazudīs privāto uzņēmumu peļņā vai slimnīcu administrāciju makos, pacienti bez uzlabotas kvalitātes tiks griezti pa sistēmu, jo tiek izmantoti kā naudas avots un tikai, ja kādam palaimējas, arī tiek izārstēti. Tāda, lūk, ir aizejošās A.Čakšas dāvana valdībai un visiem iedzīvotājiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
