„AirBaltic” perspektīvas: vai nu jauna investīcija, vai ūtrupe

Analoģijai - Jums pieder lauku tūrisma objekts, glempings, viesu māja Pāvilostā, jūra šļakst pie sliekšņa, tūristi plūst straumēm. Nauda nāk, bizness ar zelta maliņu, visa tvitervate šausmīgās skaudības mokās, Ošlejs lej krējumu uz ausīm. Tūristi apliecina - šļakst pa visām ausīm, labprāt braucam, pavadām laiku.

Bet. Jums kā īpašniekam ir saistības, lombarda aizņēmums, viss apķīlāts. Analoģija ir 380 miljonu AirBaltic obligācija par 14%. Lai vai cik glamūrīgs tas bizness, tas principiāli nevar segt šo finansējuma nastu. Tos procentus AirBaltic nevar samaksāt. Ar katru dienu īpašnieka finanšu situācija pasliktinās. Vēl gads, un ūtrupe.

Pārdot? Atnāk investors, bet tad jāpārņem arī saistības. Viss apķīlāts - nevar tā vienkārši nopirkt smukās mājiņas un kredītu norakstīt.

AirBaltic kredīti ir lielāki par īpašumu vērtību, to glempingu. Ja izpārdod mājiņas, glempingu pa daļām, paliek mīnuss. AirBaltic pašu kapitāls ir mīnusā uz 100 miljoniem.

Ko darīt? Ir tikai viena iespēja - īpašnieks ieliek kompānijā 300 miljonus, ar to naudu kompānija atmaksā lombarda aizņēmumu, un tad jau var dzīvot. Dārgo finansējumu nevar refinansēt, aizvietot ar lētāku, jo kompānijai ar mīnusa kapitālu tādu neviens vienkārši nedos.

Vai nu jauna investīcija, vai ūtrupe.

Rekapitalizēt biznesu var īpašnieks pats. Otrs variants - atdot biznesu citam, kurš to naudu ieguldīs. Labākā valsts izeja no AirBaltic - atdot par velti, kas tagad notiek. Lufthansa ieguldīja 14 miljonus, valsts zaudēja 10%, bet pretī valsts nesaņēma neko. Ar IPO būs tas pats.

AirBaltic vērtība ir nulle. Un tā nulle vēl ir labi - ka kāds ir gatavs ieguldīt naudu tajā glempinga biznesā. Labi no esošā īpašnieka viedokļa - viņam tak cilpa ap kaklu ar katru dienu savelkas. Labāk tad atdot šo cilpu kādam citam par velti, kamēr cilpa nav tevi nožņaugusi vai varbūt savilksies lēnāk.

Caur ērkšķiem uz zvaigznēm?

Ja par 10% samaksā 14 miljonus, tad 100% ir 140 - kompānija nedabūs vajadzīgos 300-400 miljonus, pat atdodot valsts šābrīža daļas pa velti. Nekādas Urugvajas tur nepalīdzēs, ja nu vienīgi dalība Kolumbijas narkotrafikā.

Ja reiz viss ir tik slikti, tad kāpēc vispār kāds ir gatavs ieguldīt, kaut vai Lufthansa tos 14 miljonus? Nu, redz, viņi jau neiegulda ar pārliecību, ka AirBaltic obligāti izdzīvos. Paši arī pasaka - mēs ar to nodrošinām lidmašīnu nomas tiesības (lidaparāti šobrīd deficīts, var par to arī samaksāt). Tas tāpat kā glempinga gadījumā iedot īpašniekam naudiņu par mājiņu īres tiesībām. Lai tak tas īpašnieks kuļas, varbūt bankrotēs, varbūt nē, bet es šūpošu kājas un raudzīšos uz jūru.

Lai AirBaltic izdzīvotu, vajag 300-400 miljonus, tas ir nepieciešamais lielums, pamatproblēma. Alfa un Omega.

IPO? Biržā nekad nepārdod 100%, vienmēr avio paliks enkurīpašnieks, kas to biznesu attīsta. IPO orientējoši pārdod 30% akciju. Ja ieguldītāji novērtē kompāniju uz 300-500 miljoniem (pēc naudas ieguldīšanas), tad IPO var iekasēt 100-150 miljonus. Tas nozīmē, ka cilpas likvidēšanai pietrūks vēl 200 miljonu.

Laba iznākuma te nav? Gandrīz. Ir viens variants, bet tas Jums nepatiks.

Starpsolis ir tas, ka var vēl paņemt no valsts, jo politiķi ir 100% tīrradņi. Mega tupaki. Valsts tātad iemet vēl 50-100 miljonus, bet ar to tāpat ir par maz.

Tad nāk reālā un vienīgā kombinācija. Kompāniju var atdzīvināt tikai un vienīgi, ja kāda daļa no dārgo obligāciju turētājiem piekrīt konvertēt savu kredītu uz ieguldījumu kapitālā. Parastam finanšu ieguldītājam tādas intereses nebūs. Priekš kam mainīt 14,5% aizdevumu ar ķīlu uz kaut kādu mistisku Urugvajas biznesa perspektīvu?

Izeja ir tad, ja Gausam ir plāns un daļa obligāciju turētāju ir viņa sarunāti investori, kuru plāns ir pārņemt kompāniju. Ja tāda plāna nav, tad Gauss zin, ka notiks kā ar Malev.

Novērtē šo rakstu: