Iesaki rakstu: 
Valdības manupulācijās un "komunikācijā" ap nacionālās lidsabiedrības akciju notirgošanu ir jūtams kaut kas arhetipiski atpazīstams. Mamma nāk mājās no darba, steigšus jāslēpj nedarbi – izēsta zaptesburka, saplīsusi bļodiņa – vai vismaz jāizdomā kāds, rezgaļprāt, ticams skaidrojums.
Uzticību pelnoši vēji no Briseles atnesa vēsti, ka "mamma" – Eiropas Komisijas jaunais sastāvs, kura pilnvaras drīz sāksies, – taisās bargi vērtēt Latvijas valsts varas gadiem ilgās rūpes par airBaltic. Tas ir Eiropas vienotās ekonomiskās politikas "nāvesgrēks": valsts ar budžeta naudu gadiem ilgi dotē pašai piederošu uzņēmumu, kropļojot konkurenci tirgū. Mūsu nodokļu maksātājiem šī auklēšanās ir izmaksājusi vismaz 571 miljonu eiro, kurus Evikas Siliņas valdība 30.augustā sēdē "grāmatvediski" norakstīja kā it kā nekad nebijušus.
Vēl vēji vēsta, ka komisāriem atvērt acis čakli palīdz mūsu baltiešu māsas Lietuva un Igaunija. Ja saniknotā Eiropas Komisijai šai lietai pieslēgs arī Eiropas Prokuratūru, sāksies tiesu darbi un pat cietumsodi. Protams, tas nozīmēs arī nacionālās lidsabiedrības loģisku sabrukumu, tās drupās aprokot visu triju koalīcijas partneru nākotnes izredzes. Savukārt Latvijas tauta kārtējo reizi varēs pārliecināties par savu lētticīgo panesību.
Valdībai tieša naudas grūšana rijīgajā lidsabiedrībā kļuva pārāk bīstama, tādēļ problēmu dzēšanai un galu slēpšanai maijā tirgū tika laistas airBaltic parādzīmes ar uzkrītoši augstiem peļņas procentiem par 340 miljoniem eiro. Latvijas valsts tādas – no pati sev piederoša uzņēmuma! – iegādājās par 50 miljoniem, un formāli tā it kā nav dotācija. Politiķiem šķita, ka tādā veidā politisko skandālu varēs novilcināt līdz jaunam politiskajam ciklam – pēc 15.Saeimas ievēlēšanas.
Taču tas bija jau mēģinājums aizmālēt acis arī Eiropas Komisijai. Nevis tikai ierasti muļķot Latvijas nodokļu maksātājus ar stāstiem, ka reiz airBaltic būs vistiņa, kas mums dēs zelta oliņas – vajag tikai to izlolot pietiekami stipru, lai konkurenti nenoknābā. Taču vai Brisele gribēs būt tik lētticīga un piedodoša? Būs interesanti.
Protams, vēju vēstis jau ir zināmas Brīvības bulvāra 36.namā. Tādēļ arī valdības rosība, steigā organizējot airBaltic privatizāciju un norakstot tās pamatkapitālu (izsniegtos aizdevumus), ir tik histēriska. Savukārt paziņojumi Latvijas sabiedrībai – naivi demagoģiski. Līdzīgu politiķu uzvedību jau piedzīvojām "banku kapitālremontā". Pašu astes deg, rūtainas debesis sapņos rādās…
Rīgas pils pārmetumos satiksmes ministram var saklausīt: no Kaspara Briškena tika sagaidīta prasmīgāka izlocīšanās. Varbūt pat pavisam klaji meli? Hm, varbūt valsts galva – bijušais ministrs vairākās valdībās – baidās, ka arī viņam tādēļ "aste gruzd"? Šķiet, Briškena neveiklība valodā un juceklība terminos, ko valdības kolēģi izliekas nesaprotam vai, kas ļaunāk, tiešām nesaprot – ir pat ļoti tīša. Nedomāju, ka bijušais airBaltic padomes priekšsēdētāja vietnieks (2012–2020) būtu tik stulbs, lai runātu, kā pagadās.
Tas viss izskatās it kā ļoti smieklīgi, taču smiekli nenāk, jo šī "komēdija" mums ir aprijusi vairāk nekā pusmiljardu eiro. Jau kopš 2011.gada visi premjeri (kaut Valdis Dombrovskis sākotnēji it kā bija skeptisks), satiksmes ministri un citi valdības locekļi turpināja airBaltic grūst valsts līdzekļus. Tādēļ ātri vien iestājās brīdis, kad uzņēmuma bankrots kļuva politiski neiespējams. Katra valsts dotācija, kas kļuva arvien lielākas, tika sabiedrībai skaidrota kā drošs ieguldījums, kas nekur nezudīs un tiks atgūts ar uzviju. Tautas atmiņa ir īsa, taču tīmeklis neko neaizmirst.
Vien 2011.gadā toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (V) publiski pažēlojās, ka valsts veiktā lidsabiedrības pamatkapitāla palielināšana par 15 miljoniem latu rezultējās tās 18 miljonu zaudējumos piecu mēnešu laikā. Tābrīža valdības satiksmes ministrs Uldis Augulis (ZZS, tagad labklājības ministrs) viņam tūlīt pat klupa krāgā: tieši tādas kolēģa runas mazināja biļešu tirdzniecību un uzņēmuma labo slavu....
Šāds uzvedības modelis ir vērojams to cilvēku rīcībā, kuri, jau pazaudējuši lielu naudu krāpnieku piedāvātajās shēmās, izmisīgi turpina tajās "investēt". Jo cerība "atspēlēties" ir pārāk spēcīga. Taču politiķu apmātās spēlītes notiek ar mūsu naudu.
Seko mums 
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
