Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Augstā Satversmes aizsardzības biroja amatpersona Aigars Bors, kura sieva izrādījusies apjomīgā naudas atmazgāšanā aizdomās turētā Arta Hartmaņa ilggadēja biznesa partnere, nav pirmais Latvijas specdienestu vadības pārstāvis, kas aizvadītajos gados muļķīgi „iekritis”. Pietiek publicē fragmentu no apgādā Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005, kas uzskatāmi rāda, kādās nemitīgās slepeno dienestu reorganizācijās un kadru tīrīšanās, aizraujošos savstarpējos ķīviņos un „kompromatu karos” aizritējusi Latvijas specdienestu mūslaiku vēsture.

Slepenās konkurences sākums

Lai cik nesimpātiska tautas lielākajai daļai liktos mūžībā aizgājusī čeka, tomēr jau 1991. gada nogalē bija skaidrs, ka kaut kāda drošības struktūra būs vajadzīga arī atjaunotajai Latvijas Republikai. Īsu brīdi gan pastāvēja ideja jauno struktūru veidot uz VDK bāzes, atlasot lojālākos darbiniekus un nosaukumu nomainot uz Latvijas Drošības komiteju, tomēr politiķu aprindās šāds projekts atbalstu neguva, kaut gan 1991. gada vasarā pat bija uzsākta VDK reorganizācija ar domu palielināt komitejas saikni ar Latvijas valdību. Kā savās atmiņās atceras pēdējais VDK šefs Edmunds Johansons, bijis pat noteikts pārejas periods, kura laikā komitejas darbības sankcionētu gan PSRS VDK, gan Ivara Godmaņa valdība. Punktu šai iecerei pielika augusta pučs, pēc kura komiteja ar parlamenta lēmumu uz ātru roku vienkārši tika likvidēta.

Tu nu apmēram pusgadu Latvija dzīvoja bez sava specdienesta, ja vien par tādu neuzskatām vēl padomju laikus piedzīvojušo Iekšlietu ministrijas Informācijas departamentu. Toties vēl pēc brīža slepenie dienesti sāka augt kā sēnes pēc lietus. 1992. gadā uz tā saukto „balto berešu” – par Augstākās padomes apsargiem pārveidotā Pirmā policijas bataljona – bāzes tika izveidots Valsts drošības dienests (DD), par kura pirmo vadītāju kļuva Juris Vectirāns (attēlā), kura amats pirms bataljona komandiera posteņa bija Pārlielupes cietuma priekšnieka vietnieks.

Teorētiski dienestam vajadzēja nodarboties ar valsts institūciju un diplomātisko pārstāvniecību apsardzi, taču praksē tas nereti pievērsās arī informācijas vākšanai, ieskaitot pat Krievijas armijas aktivitāšu novērošanu utt. Augstākās padomes prezidija 1992. gada jūnijā apstiprinātais DD nolikums pāris gadus tika slēpts no sabiedrības, bet, kad beidzot nonāca atklātībā, izrādījās, ka dienesta galveno uzdevumu vidū minēta arī pretizlūkošana, informācijas vākšana un analīze, sadarbība ar ieinteresēto valstu specdienestiem un valsts noslēpumu aizsargāšana.

Loģiski, ka arī DD struktūrā bija gan pretizlūkošanas pārvalde, gan ārējās novērošanas pārvalde, gan speciālo uzdevumu vienība. Turklāt nolikumā brīnumu lietas bija sarakstītas arī par dienesta funkcijām, pienākumiem un jo īpaši tiesībām, kuru vidū, bija piemēram, tiesības lietot arī „fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, durkļus, dunčus, zobenus, sasiešanas līdzekļus, stekus, asaras izraisošas vielas, speciālas krāsvielas, psiholoģiskas iedarbības gaismas un skaņu ierīces, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanas un transporta piespiedu apstādināšanas līdzekļus, ūdensmetējus, bruņumašīnas, helikopterus un citus speciālos transportlīdzekļus, kā arī dienesta suņus un zirgus”.

Jau drīz vien DD plašās pilnvaras radīja labi saprotamu politiķu uztraukumu. Par DD „krusttēvu” un aizbildni tika uzskatīts Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, tādēļ ne viens vien politiķis bažījās, ka dienesta savāktā informācija (un ne tikai tā vien, kas attiecas tieši uz parlamenta apsardzes jautājumiem) taisnā ceļā nonāk pie parlamenta otrās personas. Situāciju vēl jo kuriozāku padarīja fakts, ka pirmo gadu DD darbībai likumīga pamata nemaz tā īsti nebija, jo dienesta darbu reglamentēja nevis likums, bet tikai jau minētais AP prezidija nolikums.

Tajā pašā 1992. gada slepeno dienestu listi papildināja vēl divas iestādes – Aizsardzības ministrijas Informācijas dienests (mazliet vēlāk pārdēvēts par Ziņu dienestu) un zemessardzes dienests G–2. Jau specdienestu veidošanas pirmajos mēnešos attiecības starp tiem veidojās diezgan īpatnējas, un nav brīnums, ka arī vēlākajos gados starp tiem valdošā konkurence brīžam pieņēma viegli neveselīgas formas. Šķiet, antipātiju pirmā izpausme datējama tieši ar 1992. gadu, kad izcēlās konflikts starp Ziņu dienesta šefu Ausekli Pļaviņu un viņa padoto Gunāru Kandi.

Priekšnieks apgalvoja, ka galvenās domstarpības radušās jautājumā par to, kādu informāciju Ziņu dienestam vajadzētu vākt, – ja Pļaviņš koncentrējies uz militāra rakstura datiem par iespējamiem valsts apdraudējumiem, tad Kandim paticis vākt ziņas arī par Latvijas politiķiem, ko gan dienesta specifika nemaz neparedzēja. Strīds beidzās ar to, ka Kandis pacēla cepuri un pameta Ziņu dienestu (cik noprotams, pamešana vainagojās ar pamatīgu skandālu dienesta telpās, no kurām Kandi izmetusi priekšniecības izsauktā automātistu vienība), līdzi paņemot arī vairākus kolēģus un laikam jau arī dienesta datu bāzi.

Vismaz Ziņu dienestā palikušie darbinieki bija pilnīgi pārliecināti, ka datu bāzi paņēmuši „aizgājēji”, kaut gan oficiālā versija apgalvoja, ka dati gājuši zudumā, kad viens no darbiniekiem datorā ievadījis nepareizu paroli. Tomēr, zinot informācijas vācēju visai pedantisko attieksmi pret savāktajiem datiem, versija par to, ka kaut kas tā netīšām varēja vienkārši iet zudumā, neliekas neko ticama.

Zudumā informācija droši vien negāja vēl kāda iemesla dēļ – nekur jau no slepeno dienestu lauciņa Kandis nepazuda, vienkārši pārgāja uz zemessardzi un sāka vadīt tās informācijas vākšanas dienestu G–2. Turklāt darīja to tik veiksmīgi, ka tika uzskatīts par īstu zemessardzes „pelēko kardinālu”, kura informācijas apcirkņos ir interesantas lietas ne tikai par aizsardzības jautājumiem vien. Bet, kas attiecas uz datu bāzu zudībām, tad deviņdesmito gadu sākumā tās nebija nekas pārsteidzošs – diezgan pamatīgu skandālu tolaik sarūpēja arī Iekšlietu ministrijas Informācijas departamenta priekšnieka vietnieks Sergejs Ļubimovs, kurš daļu dienesta dokumentu bija pārvietojis uz savu personīgo kartotēku. Par šādu pārkāpumu gan viņam nācās šķirties no amata. Tāpat ar datu pilnām rokām, pēc visa spriežot, valsts darbu (gan ne pēc savas iniciatīvas) pameta prāvs pulks Kriminālpolicijas organizētās noziedzības apkarošanas – 6. daļas darbinieku ar daļas vadītāju Sergeju Čerņonoku priekšgalā.

Gluži tāpat nekas pārsteidzošs un tiem laikiem ārkārtējs nebija slepeno dienestu darbinieku savdabīgā uzvedība. Piemēram, jau pieminētais G–2 dienests deviņdesmitajos gados ļoti čakli vāca informāciju par dažādām komercfirmām, meklējot tajās valstij kaitīgus kadrus. Kas uzskatāmi par kaitīgiem kadriem – to lēma paši G–2 darbinieki. Ja par šādām izdarībām informācija atklātībā tā arī neparādījās, tad kādu 1995. gadā notikušu skandālu notušēt neizdevās. Proti, kādu nakti Rīgas ceļu policijas patruļa apturēja trīs automašīnas, kuras pārsniedza braukšanas ātrumu. Kad policisti gribēja pārbaudīt, vai mašīnu vadītāji nav dzēruši, tad braucēji ieslēdzās mašīnās un pa rāciju izsauca papildspēkus. Tad arī atklājās, ka kompāniju veido G–2 darbinieki, kuri nule nosvinējuši kādas kolēģes dzimšanas dienu.

Jau pēc brīža konflikta dalībnieku pulks ievērojami palielinājās, jo policistus atbalstīt atbrauca Olaines zemessargi, bet G–2 brigādi – Kandis kopā ar zemessardzes specvienību. Sekoja vētraina izskaidrošanās par tēmu, vai policijai vispār ir tiesības pārbaudīt G–2 darbiniekus, ko noslēdza kārtīga izvillošanās: Kandis vienu policistu esot iedunkājis un norāvis viņam uzpleci, ko mēģinājis iebāzt likuma sargam mutē, savukārt pārējie policisti tikmēr kāvušies ar citiem zemessargiem. Nav izpalikusi arī ieroču vicināšana, ko pārtrauca tikai kāda augsta ranga policijas virsnieka ierašanās.

„Ja cilvēks savu personisko ambīciju apmierināšanai izmanto bruņotus valsts formējumus, uzbrūk un piekauj policistu, kā arī ir gatavs apšaut Ceļu policijas darbiniekus tikai tāpēc, ka tie pilda savu pienākumu, proti, aiztur iereibušus autovadītājus, tad viņam nedrīkst uzticēt ieroci un, vēl jo vairāk, ļaut komandēt citus bruņotus cilvēkus. Tas liek arī apšaubīt Kanda kā specdienesta vadītāja lojalitāti valstij un liek domāt par to, kādiem nolūkiem viņš varētu izmantot savā rīcībā esošo informāciju,” – tik kategoriski atklātā vēstulē G–2 šefa uzvedību novērtēja Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis Odisejs Kostanda (kuram, starp citu, 1996. gada sākumā pašam nācās publiski sūdzēties par „tautas ienaidniekiem”, kuri cenšoties viņu izsviest no Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja posteņa), un varētu domāt, ka pēc šādas reakcijas Kandim no amata tā kā būtu jāšķiras. Bet nekā nebija, jo zemessardzes vadība izrādījās krietni mīkstsirdīgāka: lai gan ekspertīze secināja, ka divu mašīnu vadītāji tiešām bija iereibuši, G. Kandim par sacelto traci tika vien izteikts rājiens.

Eksčekistu jautājums

1993. gadā esošajiem dienestiem pievienojās vēl viens – Iekšlietu ministrijas Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments jeb VESAD, kurā apvienojās tās pašas ministrijas 1991. gadā izveidotais Informācijas departaments (par kuru iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram nācās vēl un vēlreiz publiski apliecināt, ka tas nav, nu nav nodarbojies ar izlūkošanu un pretizlūkošanu) un valdības apsardzes dienests. Tieši šis dienests, par kura pirmo šefu tika iecelts valdības apsardzes priekšnieks Raimonds Rožkalns, mantojumā no Informācijas departamenta saņēma bariņu bijušo čekistu (no 172 departamenta darbiniekiem bijušie VDK štata darbinieki bija aptuveni 50), un tā darba lauks bija ievērojami plašāks nekā konkurentiem – sākot ar ekonomiskās noziedzības apkarošanu un radikālu grupējumu pieskatīšanu un beidzot ar ministru apsardzību un terorisma apkarošanu. Tieši nepieciešamība stingrāk apkarot ekonomisko noziedzību arī tika minēta kā galvenais iemesls VESAD izveidošanai.

1993. gada martā Čevers bez mazākā mulsuma publiski paziņoja – jā, jaunizveidotā VESAD funkcijas tiešām pārsniedzot Iekšlietu ministrijai likumdošanā noteiktās pilnvaras, taču tas tikšot labots, mainot likumus. Loģiski, ka pārējiem dienestiem jaunais veidojums ar plašajām pilnvarām ne visai patika, tādēļ ik pa brīdim „labi ļaudis” politiķiem atgādināja, ka VESAD nevar uzticēties, jo tur taču strādā arī bijušie čekisti. Piemēram, kāds Drošības dienesta virsnieks ziņojumā priekšniecībai (ko tā savukārt gādīgi nodeva parlamenta deputātiem) skaidri un gaiši norādīja: „Nav saprotams, ar kādu atļauju Čevers pieņēma darbā veselu rindu čekistu un PSRS VDK izlūkdaļu pilnā sastāvā (izņemot priekšnieku), izveidojot Informācijas departamentu, pēc tam VESAD. Par šā veidojuma lojalitāti Latvijai ir lielas šaubas.”

Bijušo štata čekistu (kuru vidū bija arī ne mazums patiešām unikālu speciālistu – piemēram, rokrakstu ekspertu utml.) jautājums kā karsts kartupelis tika viļāts vēl vairākus gadus. Galīgo lēmumu par valsts drošības iestādēs strādājošo bijušo VDK un izlūkdienesta – GRU darbinieku atlaišanu Nacionālās drošības padome pieņēma tikai 1995. gada 11. septembrī (tad tas vēl nebija nekāds nozīmīgais datums), un arī tad nācās secināt, ka atvēlēto trīs mēnešu laikā no četriem desmitiem valsts darbā palikušo eksčekistu valsts darbu pametuši tikai 15.

Turklāt tas nebūt nenozīmēja, ka bijušie padomju drošībnieki pameta arī valsts darbu: piemēram, tas pats Pļaviņš kļuva par jaunradītās Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes (kaut arī jau līdz tam NBS bija tieši tāda paša nosaukuma struktūra) priekšnieku – uz šo struktūru lēmums, lūk, neattiecās, jo tā nebija iekļauta oficiālo valsts drošības iestāžu skaitā. Savukārt vēl pēc tam izrādījās, ka sevišķi nozīmīgi speciālisti ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas atļauju darbu valsts drošības iestādēs varēja turpināt arī nākamajos gados, – pēdējie pieci eksčekisti, tostarp arī specvienības Omega (kura 1994. gadā tika pie pirmā ķīlnieka atbrīvošanas – noziedznieks bija sagūstījis aptiekas darbinieci Rīgā, Elizabetes ielā 12 un pieprasījis degvīnu, šampanieti un narkotikas) komandieris Juris Grabovskis, tās pameta tikai 2003. gadā. (Un arī tad viņi neaizgāja nebūtībā: piemēram, darbā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā stājās divi eksčekisti –bijušais Ekonomikas policijas biroja vadītāja vietnieks Valdis Bekešs un Drošības policijas bijušais darbinieks Ilmārs Susējs. Tiesa, 2005. gadā aiziet viņiem nācās arī no turienes, un lieta beidzās – kaut patiesībā vēl nemaz nebeidzās – ar Satversmes tiesu, kura sāka skatīt lietu par amatu aizliegumiem bijušajiem VDK darbiniekiem.)

Tikmēr strīdiem par specdienestu uzdevumiem un slepenas informācijas sargāšanu zināmu pikantuma devu piešķīra fakts, ka līdz pat deviņdesmito gadu vidum Latvijā ar likumu nebija noteikts, kas īsti uzskatāms par valsts noslēpumu, kā šie noslēpumi glabājami un kas draud personām, kuras noslēpumus izpaudīs. Gadījās pat viena otra kurioza situācija, piemēram, jau 1994. gadā informācija par valsts drošības iestāžu štatiem, aprīkojumu un finansēm tika pasludināta par valsts noslēpumu, taču, tā kā attiecīga likuma nebija, tad, ja kādam būtu pieticis drosmes šādus datus publiskot, ar šīs personas saukšanu pie atbildības varētu rasties šādas tādas problēmas.

1996. gada rudenī gan likums par valsts noslēpumu beidzot tika pieņemts, nosakot, ka valsts noslēpums ir „tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm”. Tika arī noteikta informācija, kas nekādā gadījumā nedrīkst būt valsts noslēpums – „1) par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām un to sekām; 2) par vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli, kā arī demogrāfisko situāciju; 3) par cilvēktiesību pārkāpumiem; 4) par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību; 5) par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām; 6) par valsts vadītāju veselības stāvokli”. Taču vienalga vēl pagāja labs brīdis, kamēr valsts iestādes izstrādāja noslēpumu sarakstus, nosakot, kādi tieši dati uzskatāmi par konfidenciāliem un slepeniem.

Slepenie skandālisti

Iepazīstoties ar specdienestu domstarpībām un strīdiem, vietā būtu jautājums – bet kāds labums valstij un tās vadītājiem tika no daudzo dienestu eksistences un konkurences? Vai valdība un parlaments no tiem saņēma precīzu un noderīgu informāciju? Premjerministrs Valdis Birkavs 1993. gada vasarā, jautāts par specdienestu konkurenci, varēja vien dziļdomīgi bilst: „Konkurējoši informācijas dienesti nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja viņi tērē pārāk daudz valsts naudas un tiem ir pārāk maza atdeve. Manuprāt, situācija Latvijā ir tuvu tam. [..] Informācija, ko es saņemu no pašreizējiem dienestiem, ir acīm redzami nepilnīga un bez pietiekamas analīzes. Es nesaņemu informācijas savstarpējo salīdzinājumu, analīzi un secinājumus. Es esmu spiests to darīt pats, lai gan tas nav mans darbs.” Viņam piebalsot nācās arī Krastiņam, kuru nekāda informācija no VESAD nebija sasniegusi, neko prātīgu nepiegādājot arī G–2: „Runāt par kaut kādu regulāru un nopietnu informāciju vismaz es personiski nevaru.”

Vienu gan specdienesti nodrošināja visus deviņdesmitos gadus – regulārus skandālus un pārmetumus sīkākās un lielākās pretlikumībās. Tā, piemēram, 1993. gadā Drošības dienesta darbinieki tika turēti aizdomās par kontrabandistu „piesegšanu”: DD pārstāvji pie ostā iebraukušas jahtas Marika vienkārši nepielaida Jūras spēku pārstāvjus, kuri varēja vien noskatīties, kā piebraukušā automašīnā no jahtas tiek pārkrauti nezināma satura saiņi. Savukārt vēlāk tika apgalvots, ka saiņos bijusi... saplēsta bura, bet J. Vectirāns publiski mēģināja izlikties, ka tas viss bijis tik tāds joks.

DD savu īpatno dabu apliecināja arī tā paša 1993. gada augustā, kad tā darbinieki – viens no viņiem sevi nosauca par Uldi Aksiku, otrs par Aivaru Knoku (liekot presei izdomāt sugas vārdu „knoksiki”) – ieradās pāris redakcijās preses namā un paziņoja, ka turpmāk būšot attiecīgo izdevumu kuratori un pārbaudīšot patiesībai neatbilstošo informāciju, kas atrasta laikrakstu slejās. Savukārt 1994. gada pavasarī izrādījās, ka Drošības dienesta darbinieki mīl strādāt, izmantojot Saeimas preses dienesta žurnālistu akreditācijas kartes, un dienesta Informācijas pārvaldes priekšnieka Aļika Akmentiņa apgalvojumi, ka tas bijis vienkārši nepieciešams pasākums augstu ārvalstu amatpersonu vizīšu laikam, neizklausījās īsti ticami.

Vēl gadu vēlāk, 1995. gada martā DD darbinieki izcēlās jaunā skandālā: kad kriminālpolicijas darbinieku grupa ar aizturēšanas sankciju ieradās mājās pie kriminālās autoritātes Borisa Raigorodska, viņus pat pēc sankcijas uzrādīšanas mājā neielaida Raigorodska nolīgtie apsargi – DD darbinieki. Lieki teikt, ka pēc tam „krusttēvs” no Latvijas aši vien pazuda – tā vismaz ziņoja iekšlietu darbinieki. Savukārt vienīgā nepatikšana, kas piemeklēja attiecīgos DD darbiniekus, – viņus paklusām atvaļināja no darba, tā ka nav ko brīnīties, ka presei nācās ziņot par dienesta darbinieku „piehalturēšanu” arī Bankas Baltija saimnieka Aleksandra Laventa apsargāšanā.

Savu artavu specdienestu izdarību hronikai deva arī VESAD, kas 1994. gada janvārī ar valdības lēmumu bija likvidēts un pārveidots par Drošības policiju, un citi drošībnieki. Tā, piemēram, 1995. gada septembrī izrādījās, ka Militārās pretizlūkošanas dienests izrādījis interesi par iespējamu politisko aģitāciju bijušā Robežsargu brigādes komandiera Ivara Redisona un Valsts prezidenta padomnieka Daiņa Turlā izpildījumā. Savukārt pusotru gadu vēlāk kļuva zināms par Drošības policijas pārmērīgu entuziasmu Latvijas ekonomiskās suverenitātes nodrošināšanā – atklātībā nonāca jau bijušā Drošības policijas priekšnieka Rožkalna vēstule saistībā ar uzņēmuma Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršanu Latvijā, kurā bija arī šādas gana izteiksmīgas rindas: „Sakarā ar to, ka naftas produktu tirgus Latvijā ir nostabilizējies, firmas Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršana Latvijā nav vēlama...”

Turklāt, neraugoties uz visiem skandāliņiem un skandāliem, gan bijušie, gan esošie drošībnieki darbojās ar milzīgu dedzību un aizrautību. Rožkalns nespēja likties mierā pat pēc daļēji piespiedu pārcelšanās uz citu drošības struktūru: piemēram, Vakara Ziņās viņš cita starpā paziņoja – „uzmanīgu dara tas, ka no iekšlietu ministra puses notiek cenšanās „saņemt grožos” Drošības policijas konkrētu darbību – šito nedrīkst darīt, par tām amatpersonām nedrīkst vākt informāciju, savukārt par citām ir jāvāc kompromitējoši materiāli”. Izcēlās kārtējais skandāls, līdz beigu beigās augstās valsts amatpersonas nonāca pie diplomātiska atzinuma – Rožkalns vienkārši kā privātpersona esot atminējies senseno darbu Drošības policijā...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

FotoTieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver dažādas formas – tā var būt gan verbāla, gan neverbāla, gan fiziska seksuālā uzvedība, tā var tikt īstenota, izmantojot dažādus saziņas kanālus, tostarp digitālo vidi,” minēts ministrijas izplatītajā skaidrojumā.
Lasīt visu...

20

Nē seksuālai vardarbībai!

FotoIzskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek ar attiecīgiem noturības solījumiem un liecinieku (eparaksta) klātbūtnē. Paga, nevaru atcerēties, nebija šitāda štelle jau iepriekš izgudrota?
Lasīt visu...

21

Latvijas Pastu ved uz maksātnespēju

FotoLatvijas Pasta pašreizējā valde (Beate Krauze-Čebotare, Andris Puriņš, Jānis Kūliņš un Pēteris Lauriņš) mērķtiecīgi gremdē Latvijas Pastu.
Lasīt visu...

21

Donalds Tramps, Ādolfs Hitlers un dzīve uz muļķu kuģa

Foto2016. gadā, pēc referenduma par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un Donalda Trampa uzvaras ASV prezidenta velēšanās jēdziens “post patiesība” tik bieži un enerģiski tika lietots un analizēts visā Rietumu pasaulē, ka “Oxford dictionary” to atzina par gada vārdu. 
Lasīt visu...

21

Cik nopietnas ir Latvijas spējas pretoties Krievijas agresijai?

FotoNesenais Nacionālo bruņoto spēku (NBS) paziņojums, ka “Latvijā drošības situācija ir tikpat stabila un līdzvērtīga tai, kāda ir citās NATO dalībvalstīs, kuras nerobežojas ar krieviju, piemēram, Spānijā, Francijā vai Itālijā”, tautu nevis nomierināja, bet gan lika vēl vairāk satraukties par to, kas īsti valstī tiek darīts aizsardzības spēju stiprināšanā. Tā vietā, lai mierinātu iedzīvotājus ar tukšpļāpību, Polija intensīvi bruņojas. Bet ko šajā jomā dara Latvija?
Lasīt visu...

6

Vai sabiedrība pieprasīja “cūkskandālu” un Gunāra Astras izsmiešanu?

FotoKļūdījos, domādama, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) ir jelkādas iespējas teikt savu “biezo vārdu”, vērtējot sabiedrisko mediju darbību. Padomes mājaslapā varam vien iepazīties ar 14 punktiem, kas vispārīgi iezīmē padomes darba jomas. Taču pēdējie skandāli un cilvēku neizpratne par sabiedrisko mediju izpausmēm liek uzdot daudzus jautājumus.
Lasīt visu...

20

Pēc kulturālas spermas nolaišanas uz krūtīm* progresīvā kultūras ministre ir atradusi jaunu kultūras aktualitāti – iesaistīšanos kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupā

FotoValdība 19. marta sēdē izskatīja Kultūras ministrijas (KM) sagatavoto informatīvo ziņojumu „Par Latvijas Republikas pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) 1992. gada 9. maija Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām** Kultūrā balstītas klimata rīcības draugu grupai” un atbalstīja šo iniciatīvu.
Lasīt visu...

21

Aivars Lembergs nekādus Kremļa naratīvus nav izplatījis, toties LSM darbojas Kremļa interesēs

FotoŠī gada 19. martā portāla lsm.lv publikācijā "Lembergs vaino Latvijas valdību "Krievijas provocēšanā"; viņa teikto lūdz vērtēt Saeimas komisijā” tās autors Ģirts Zvirbulis apgalvo:
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Uzmācīgie IRši

Pagājušas vien dažas dienas, kopš rakstīju par dažādiem “ķīmiskajiem elementiem”, kas pavada „Jauno vienotību”, un kā vecajā latviešu parunā: “Kā velnu piemin, velns klāt!”...

Foto

Tas, ka cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

Pazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara...

Foto

Vai esi gatavs pievienoties MeriDemokrātiem?

Ļoti skumji, nē - sāpīgi redzēt, kā pasaule jūk prātā. Burtiski! Romas pāvests sludina politisku vājprātu, psihopātu kliķe okupējusi Kremli Krievijā,...

Foto

Krūšturis, spiegi un ietekmes aģenti

Kārtīgam padomju produktam ir pazīstamas anekdotes par padomju spiegu Štirlicu, kuru, pastaigājoties pa bulvāri Unter Den Linden zem Berlīnes liepām, nodod pie krūts...

Foto

Sistēmiskā "pareizuma" vieta atbrīvojas

Pēdējo mēnešu mediju refleksijas uz notikumiem politikā veido dīvainu dežavū sajūtu. Lai kā negribētos būt klišejiski banālam, jāteic, ka vēsturei ir cikliskuma...

Foto

Partnerības regulējums stāsies spēkā, tad arī korupcija noteikti mazināsies

Šodien Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā uzklausījām Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) un Sabiedrības par atklātību...

Foto

Man izteiktās apsūdzības piesegšanā ir meli

Patiesi sāpīgi bija lasīt, ka Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) padome izsaka man neuzticību un prasa atkāpšanos. Īpaši sāpīgi –...

Foto

Tā nauda pati iekrita aploksnēs, un tā nebija mūsu nauda, un par aploksnēm mēs neko nezinām, un mūsu darbinieki bija priecīgi saņemt tik mazas algas, kā oficiāli deklarēts!

Reaģējot uz partijas Vienotība biroja bijušā darbinieka Normunda Orleāna pārmetumiem partijai, kas publicēti Latvijas medijos, Vienotība uzsver – partijā nekad nav maksātas aplokšņu algas, un tā stingri iestājas pret...

Foto

Aicinu Saeimas deputātu Smiltēnu pārcelties dzīvot uz Latgali

„Apvienotā saraksta” mēģinājums "uzkačāt" savu reitingu pirms Eiropas Parlamenta vēlēšanām izskatās vienkārši nožēlojami. Neiedziļinoties nedz manu vārdu būtībā,...

Foto

Krievijas apdraudējuma veidi Latvijai 2024. gadā

Pēdējā laikā saasinājusies diskusija par to, kādi militāri riski pastāv vai nepastāv Latvijai. Nacionālie bruņotie spēki (NBS) ir izplatījuši paziņojumu,...

Foto

„Sabiedriskā” medija paustais, ka akadēmijas vadība par kādiem pasniedzējiem ir saņēmusi sūdzības gadiem ilgi, neatbilst patiesībai

Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija (JVLMA) ar vislielāko nopietnību attiecas...

Foto

Vai Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās izraisīs būtiskas pārmaiņas sabiedrisko mediju politikā?

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā –...

Foto

„Rail Baltica” projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās

Rail Baltica projekta problēmu risinājums labākajās ierēdņu tradīcijās. Vispirms izveidojam tematisko komisiju, kur gudri parunāt un pašausmināties....

Foto

Es atkāpjos principu dēļ

Šodien, 2024. gada 5. martā esmu iesniegusi Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) paziņojumu par amata atstāšanu pēc pašas vēlēšanās. Saskaņā ar...

Foto

Nacionālā apvienība rosina attaisnoto izdevumu slieksni palielināt līdz 1000 eiro

Nacionālā apvienība (NA) rosina palielināt gada ienākumu deklarācijā iekļaujamo attaisnoto izdevumu limitu no esošajiem 600 eiro...

Foto

Mūsu modeļa krīze

20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas...

Foto

Pret cilvēku apkrāpšanu – moralizēšana, bet pret politiķu atdarināšanu – kriminālsods

Uzmanību piesaistīja divi ziņu virsraksti. Abi saistīti ar krāpniecību. Taču ar to atšķirību, ka vienā...

Foto

Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Latvijas Universitātes padomes loceklis Mārcis Auziņš ar Mediju atbalsta fonda finansējumu Kas jauns[i] vietnē publicējis viedokli par krievu imperiālistu Andreja Saharova,...

Foto

Nedrīkst Ropažu pašvaldības finanšu problēmas risināt uz darbinieku rēķina

Jau kādu laiku cirkulē baumas, ka tiek organizēta Ropažu novada domes esošās varas nomaiņa. Šīs runas sākās...

Foto

Vai līdz rudenim gaidāms pamiers?

Drīzumā varēs noskaidrot, cik lielā mērā ir patiesas sazvērestību teorijas attiecībā uz Zeļenska un Baidena nerakstītajām sadarbībām. Šo teoriju ticamība izgaismosies tad,...

Foto

Kā saimnieks pavēlēs, tā runāsim! Galvenais - nedomāt!

Portālā Pietiek.com kādu laiku atpakaļ atļāvos publicēt pārdomas par ASV, Izraēlu. Biju pārsteigts, cik daudzi cilvēki lasa šo...