Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Augstā Satversmes aizsardzības biroja amatpersona Aigars Bors, kura sieva izrādījusies apjomīgā naudas atmazgāšanā aizdomās turētā Arta Hartmaņa ilggadēja biznesa partnere, nav pirmais Latvijas specdienestu vadības pārstāvis, kas aizvadītajos gados muļķīgi „iekritis”. Pietiek publicē fragmentu no apgādā Atēna izdotā trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985-2005, kas uzskatāmi rāda, kādās nemitīgās slepeno dienestu reorganizācijās un kadru tīrīšanās, aizraujošos savstarpējos ķīviņos un „kompromatu karos” aizritējusi Latvijas specdienestu mūslaiku vēsture.

Slepenās konkurences sākums

Lai cik nesimpātiska tautas lielākajai daļai liktos mūžībā aizgājusī čeka, tomēr jau 1991. gada nogalē bija skaidrs, ka kaut kāda drošības struktūra būs vajadzīga arī atjaunotajai Latvijas Republikai. Īsu brīdi gan pastāvēja ideja jauno struktūru veidot uz VDK bāzes, atlasot lojālākos darbiniekus un nosaukumu nomainot uz Latvijas Drošības komiteju, tomēr politiķu aprindās šāds projekts atbalstu neguva, kaut gan 1991. gada vasarā pat bija uzsākta VDK reorganizācija ar domu palielināt komitejas saikni ar Latvijas valdību. Kā savās atmiņās atceras pēdējais VDK šefs Edmunds Johansons, bijis pat noteikts pārejas periods, kura laikā komitejas darbības sankcionētu gan PSRS VDK, gan Ivara Godmaņa valdība. Punktu šai iecerei pielika augusta pučs, pēc kura komiteja ar parlamenta lēmumu uz ātru roku vienkārši tika likvidēta.

Tu nu apmēram pusgadu Latvija dzīvoja bez sava specdienesta, ja vien par tādu neuzskatām vēl padomju laikus piedzīvojušo Iekšlietu ministrijas Informācijas departamentu. Toties vēl pēc brīža slepenie dienesti sāka augt kā sēnes pēc lietus. 1992. gadā uz tā saukto „balto berešu” – par Augstākās padomes apsargiem pārveidotā Pirmā policijas bataljona – bāzes tika izveidots Valsts drošības dienests (DD), par kura pirmo vadītāju kļuva Juris Vectirāns (attēlā), kura amats pirms bataljona komandiera posteņa bija Pārlielupes cietuma priekšnieka vietnieks.

Teorētiski dienestam vajadzēja nodarboties ar valsts institūciju un diplomātisko pārstāvniecību apsardzi, taču praksē tas nereti pievērsās arī informācijas vākšanai, ieskaitot pat Krievijas armijas aktivitāšu novērošanu utt. Augstākās padomes prezidija 1992. gada jūnijā apstiprinātais DD nolikums pāris gadus tika slēpts no sabiedrības, bet, kad beidzot nonāca atklātībā, izrādījās, ka dienesta galveno uzdevumu vidū minēta arī pretizlūkošana, informācijas vākšana un analīze, sadarbība ar ieinteresēto valstu specdienestiem un valsts noslēpumu aizsargāšana.

Loģiski, ka arī DD struktūrā bija gan pretizlūkošanas pārvalde, gan ārējās novērošanas pārvalde, gan speciālo uzdevumu vienība. Turklāt nolikumā brīnumu lietas bija sarakstītas arī par dienesta funkcijām, pienākumiem un jo īpaši tiesībām, kuru vidū, bija piemēram, tiesības lietot arī „fizisku spēku, speciālos cīņas paņēmienus, roku dzelžus, durkļus, dunčus, zobenus, sasiešanas līdzekļus, stekus, asaras izraisošas vielas, speciālas krāsvielas, psiholoģiskas iedarbības gaismas un skaņu ierīces, ierīces likumpārkāpēju ieņemto telpu atvēršanai, šķēršļu sagraušanas un transporta piespiedu apstādināšanas līdzekļus, ūdensmetējus, bruņumašīnas, helikopterus un citus speciālos transportlīdzekļus, kā arī dienesta suņus un zirgus”.

Jau drīz vien DD plašās pilnvaras radīja labi saprotamu politiķu uztraukumu. Par DD „krusttēvu” un aizbildni tika uzskatīts Augstākās Padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš, tādēļ ne viens vien politiķis bažījās, ka dienesta savāktā informācija (un ne tikai tā vien, kas attiecas tieši uz parlamenta apsardzes jautājumiem) taisnā ceļā nonāk pie parlamenta otrās personas. Situāciju vēl jo kuriozāku padarīja fakts, ka pirmo gadu DD darbībai likumīga pamata nemaz tā īsti nebija, jo dienesta darbu reglamentēja nevis likums, bet tikai jau minētais AP prezidija nolikums.

Tajā pašā 1992. gada slepeno dienestu listi papildināja vēl divas iestādes – Aizsardzības ministrijas Informācijas dienests (mazliet vēlāk pārdēvēts par Ziņu dienestu) un zemessardzes dienests G–2. Jau specdienestu veidošanas pirmajos mēnešos attiecības starp tiem veidojās diezgan īpatnējas, un nav brīnums, ka arī vēlākajos gados starp tiem valdošā konkurence brīžam pieņēma viegli neveselīgas formas. Šķiet, antipātiju pirmā izpausme datējama tieši ar 1992. gadu, kad izcēlās konflikts starp Ziņu dienesta šefu Ausekli Pļaviņu un viņa padoto Gunāru Kandi.

Priekšnieks apgalvoja, ka galvenās domstarpības radušās jautājumā par to, kādu informāciju Ziņu dienestam vajadzētu vākt, – ja Pļaviņš koncentrējies uz militāra rakstura datiem par iespējamiem valsts apdraudējumiem, tad Kandim paticis vākt ziņas arī par Latvijas politiķiem, ko gan dienesta specifika nemaz neparedzēja. Strīds beidzās ar to, ka Kandis pacēla cepuri un pameta Ziņu dienestu (cik noprotams, pamešana vainagojās ar pamatīgu skandālu dienesta telpās, no kurām Kandi izmetusi priekšniecības izsauktā automātistu vienība), līdzi paņemot arī vairākus kolēģus un laikam jau arī dienesta datu bāzi.

Vismaz Ziņu dienestā palikušie darbinieki bija pilnīgi pārliecināti, ka datu bāzi paņēmuši „aizgājēji”, kaut gan oficiālā versija apgalvoja, ka dati gājuši zudumā, kad viens no darbiniekiem datorā ievadījis nepareizu paroli. Tomēr, zinot informācijas vācēju visai pedantisko attieksmi pret savāktajiem datiem, versija par to, ka kaut kas tā netīšām varēja vienkārši iet zudumā, neliekas neko ticama.

Zudumā informācija droši vien negāja vēl kāda iemesla dēļ – nekur jau no slepeno dienestu lauciņa Kandis nepazuda, vienkārši pārgāja uz zemessardzi un sāka vadīt tās informācijas vākšanas dienestu G–2. Turklāt darīja to tik veiksmīgi, ka tika uzskatīts par īstu zemessardzes „pelēko kardinālu”, kura informācijas apcirkņos ir interesantas lietas ne tikai par aizsardzības jautājumiem vien. Bet, kas attiecas uz datu bāzu zudībām, tad deviņdesmito gadu sākumā tās nebija nekas pārsteidzošs – diezgan pamatīgu skandālu tolaik sarūpēja arī Iekšlietu ministrijas Informācijas departamenta priekšnieka vietnieks Sergejs Ļubimovs, kurš daļu dienesta dokumentu bija pārvietojis uz savu personīgo kartotēku. Par šādu pārkāpumu gan viņam nācās šķirties no amata. Tāpat ar datu pilnām rokām, pēc visa spriežot, valsts darbu (gan ne pēc savas iniciatīvas) pameta prāvs pulks Kriminālpolicijas organizētās noziedzības apkarošanas – 6. daļas darbinieku ar daļas vadītāju Sergeju Čerņonoku priekšgalā.

Gluži tāpat nekas pārsteidzošs un tiem laikiem ārkārtējs nebija slepeno dienestu darbinieku savdabīgā uzvedība. Piemēram, jau pieminētais G–2 dienests deviņdesmitajos gados ļoti čakli vāca informāciju par dažādām komercfirmām, meklējot tajās valstij kaitīgus kadrus. Kas uzskatāmi par kaitīgiem kadriem – to lēma paši G–2 darbinieki. Ja par šādām izdarībām informācija atklātībā tā arī neparādījās, tad kādu 1995. gadā notikušu skandālu notušēt neizdevās. Proti, kādu nakti Rīgas ceļu policijas patruļa apturēja trīs automašīnas, kuras pārsniedza braukšanas ātrumu. Kad policisti gribēja pārbaudīt, vai mašīnu vadītāji nav dzēruši, tad braucēji ieslēdzās mašīnās un pa rāciju izsauca papildspēkus. Tad arī atklājās, ka kompāniju veido G–2 darbinieki, kuri nule nosvinējuši kādas kolēģes dzimšanas dienu.

Jau pēc brīža konflikta dalībnieku pulks ievērojami palielinājās, jo policistus atbalstīt atbrauca Olaines zemessargi, bet G–2 brigādi – Kandis kopā ar zemessardzes specvienību. Sekoja vētraina izskaidrošanās par tēmu, vai policijai vispār ir tiesības pārbaudīt G–2 darbiniekus, ko noslēdza kārtīga izvillošanās: Kandis vienu policistu esot iedunkājis un norāvis viņam uzpleci, ko mēģinājis iebāzt likuma sargam mutē, savukārt pārējie policisti tikmēr kāvušies ar citiem zemessargiem. Nav izpalikusi arī ieroču vicināšana, ko pārtrauca tikai kāda augsta ranga policijas virsnieka ierašanās.

„Ja cilvēks savu personisko ambīciju apmierināšanai izmanto bruņotus valsts formējumus, uzbrūk un piekauj policistu, kā arī ir gatavs apšaut Ceļu policijas darbiniekus tikai tāpēc, ka tie pilda savu pienākumu, proti, aiztur iereibušus autovadītājus, tad viņam nedrīkst uzticēt ieroci un, vēl jo vairāk, ļaut komandēt citus bruņotus cilvēkus. Tas liek arī apšaubīt Kanda kā specdienesta vadītāja lojalitāti valstij un liek domāt par to, kādiem nolūkiem viņš varētu izmantot savā rīcībā esošo informāciju,” – tik kategoriski atklātā vēstulē G–2 šefa uzvedību novērtēja Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas loceklis Odisejs Kostanda (kuram, starp citu, 1996. gada sākumā pašam nācās publiski sūdzēties par „tautas ienaidniekiem”, kuri cenšoties viņu izsviest no Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītāja posteņa), un varētu domāt, ka pēc šādas reakcijas Kandim no amata tā kā būtu jāšķiras. Bet nekā nebija, jo zemessardzes vadība izrādījās krietni mīkstsirdīgāka: lai gan ekspertīze secināja, ka divu mašīnu vadītāji tiešām bija iereibuši, G. Kandim par sacelto traci tika vien izteikts rājiens.

Eksčekistu jautājums

1993. gadā esošajiem dienestiem pievienojās vēl viens – Iekšlietu ministrijas Valsts ekonomiskās suverenitātes aizsardzības departaments jeb VESAD, kurā apvienojās tās pašas ministrijas 1991. gadā izveidotais Informācijas departaments (par kuru iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram nācās vēl un vēlreiz publiski apliecināt, ka tas nav, nu nav nodarbojies ar izlūkošanu un pretizlūkošanu) un valdības apsardzes dienests. Tieši šis dienests, par kura pirmo šefu tika iecelts valdības apsardzes priekšnieks Raimonds Rožkalns, mantojumā no Informācijas departamenta saņēma bariņu bijušo čekistu (no 172 departamenta darbiniekiem bijušie VDK štata darbinieki bija aptuveni 50), un tā darba lauks bija ievērojami plašāks nekā konkurentiem – sākot ar ekonomiskās noziedzības apkarošanu un radikālu grupējumu pieskatīšanu un beidzot ar ministru apsardzību un terorisma apkarošanu. Tieši nepieciešamība stingrāk apkarot ekonomisko noziedzību arī tika minēta kā galvenais iemesls VESAD izveidošanai.

1993. gada martā Čevers bez mazākā mulsuma publiski paziņoja – jā, jaunizveidotā VESAD funkcijas tiešām pārsniedzot Iekšlietu ministrijai likumdošanā noteiktās pilnvaras, taču tas tikšot labots, mainot likumus. Loģiski, ka pārējiem dienestiem jaunais veidojums ar plašajām pilnvarām ne visai patika, tādēļ ik pa brīdim „labi ļaudis” politiķiem atgādināja, ka VESAD nevar uzticēties, jo tur taču strādā arī bijušie čekisti. Piemēram, kāds Drošības dienesta virsnieks ziņojumā priekšniecībai (ko tā savukārt gādīgi nodeva parlamenta deputātiem) skaidri un gaiši norādīja: „Nav saprotams, ar kādu atļauju Čevers pieņēma darbā veselu rindu čekistu un PSRS VDK izlūkdaļu pilnā sastāvā (izņemot priekšnieku), izveidojot Informācijas departamentu, pēc tam VESAD. Par šā veidojuma lojalitāti Latvijai ir lielas šaubas.”

Bijušo štata čekistu (kuru vidū bija arī ne mazums patiešām unikālu speciālistu – piemēram, rokrakstu ekspertu utml.) jautājums kā karsts kartupelis tika viļāts vēl vairākus gadus. Galīgo lēmumu par valsts drošības iestādēs strādājošo bijušo VDK un izlūkdienesta – GRU darbinieku atlaišanu Nacionālās drošības padome pieņēma tikai 1995. gada 11. septembrī (tad tas vēl nebija nekāds nozīmīgais datums), un arī tad nācās secināt, ka atvēlēto trīs mēnešu laikā no četriem desmitiem valsts darbā palikušo eksčekistu valsts darbu pametuši tikai 15.

Turklāt tas nebūt nenozīmēja, ka bijušie padomju drošībnieki pameta arī valsts darbu: piemēram, tas pats Pļaviņš kļuva par jaunradītās Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes (kaut arī jau līdz tam NBS bija tieši tāda paša nosaukuma struktūra) priekšnieku – uz šo struktūru lēmums, lūk, neattiecās, jo tā nebija iekļauta oficiālo valsts drošības iestāžu skaitā. Savukārt vēl pēc tam izrādījās, ka sevišķi nozīmīgi speciālisti ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas atļauju darbu valsts drošības iestādēs varēja turpināt arī nākamajos gados, – pēdējie pieci eksčekisti, tostarp arī specvienības Omega (kura 1994. gadā tika pie pirmā ķīlnieka atbrīvošanas – noziedznieks bija sagūstījis aptiekas darbinieci Rīgā, Elizabetes ielā 12 un pieprasījis degvīnu, šampanieti un narkotikas) komandieris Juris Grabovskis, tās pameta tikai 2003. gadā. (Un arī tad viņi neaizgāja nebūtībā: piemēram, darbā Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā stājās divi eksčekisti –bijušais Ekonomikas policijas biroja vadītāja vietnieks Valdis Bekešs un Drošības policijas bijušais darbinieks Ilmārs Susējs. Tiesa, 2005. gadā aiziet viņiem nācās arī no turienes, un lieta beidzās – kaut patiesībā vēl nemaz nebeidzās – ar Satversmes tiesu, kura sāka skatīt lietu par amatu aizliegumiem bijušajiem VDK darbiniekiem.)

Tikmēr strīdiem par specdienestu uzdevumiem un slepenas informācijas sargāšanu zināmu pikantuma devu piešķīra fakts, ka līdz pat deviņdesmito gadu vidum Latvijā ar likumu nebija noteikts, kas īsti uzskatāms par valsts noslēpumu, kā šie noslēpumi glabājami un kas draud personām, kuras noslēpumus izpaudīs. Gadījās pat viena otra kurioza situācija, piemēram, jau 1994. gadā informācija par valsts drošības iestāžu štatiem, aprīkojumu un finansēm tika pasludināta par valsts noslēpumu, taču, tā kā attiecīga likuma nebija, tad, ja kādam būtu pieticis drosmes šādus datus publiskot, ar šīs personas saukšanu pie atbildības varētu rasties šādas tādas problēmas.

1996. gada rudenī gan likums par valsts noslēpumu beidzot tika pieņemts, nosakot, ka valsts noslēpums ir „tāda militāra, politiska, ekonomiska, zinātniska, tehniska vai cita rakstura informācija, kura iekļauta Ministru kabineta apstiprinātā sarakstā un kuras nozaudēšana vai nelikumīga izpaušana var nodarīt kaitējumu valsts drošībai, ekonomiskajām vai politiskajām interesēm”. Tika arī noteikta informācija, kas nekādā gadījumā nedrīkst būt valsts noslēpums – „1) par stihiskām nelaimēm, dabas vai citām katastrofām un to sekām; 2) par vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli, kā arī demogrāfisko situāciju; 3) par cilvēktiesību pārkāpumiem; 4) par noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību; 5) par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām; 6) par valsts vadītāju veselības stāvokli”. Taču vienalga vēl pagāja labs brīdis, kamēr valsts iestādes izstrādāja noslēpumu sarakstus, nosakot, kādi tieši dati uzskatāmi par konfidenciāliem un slepeniem.

Slepenie skandālisti

Iepazīstoties ar specdienestu domstarpībām un strīdiem, vietā būtu jautājums – bet kāds labums valstij un tās vadītājiem tika no daudzo dienestu eksistences un konkurences? Vai valdība un parlaments no tiem saņēma precīzu un noderīgu informāciju? Premjerministrs Valdis Birkavs 1993. gada vasarā, jautāts par specdienestu konkurenci, varēja vien dziļdomīgi bilst: „Konkurējoši informācijas dienesti nav nekas slikts. Slikti ir tad, ja viņi tērē pārāk daudz valsts naudas un tiem ir pārāk maza atdeve. Manuprāt, situācija Latvijā ir tuvu tam. [..] Informācija, ko es saņemu no pašreizējiem dienestiem, ir acīm redzami nepilnīga un bez pietiekamas analīzes. Es nesaņemu informācijas savstarpējo salīdzinājumu, analīzi un secinājumus. Es esmu spiests to darīt pats, lai gan tas nav mans darbs.” Viņam piebalsot nācās arī Krastiņam, kuru nekāda informācija no VESAD nebija sasniegusi, neko prātīgu nepiegādājot arī G–2: „Runāt par kaut kādu regulāru un nopietnu informāciju vismaz es personiski nevaru.”

Vienu gan specdienesti nodrošināja visus deviņdesmitos gadus – regulārus skandālus un pārmetumus sīkākās un lielākās pretlikumībās. Tā, piemēram, 1993. gadā Drošības dienesta darbinieki tika turēti aizdomās par kontrabandistu „piesegšanu”: DD pārstāvji pie ostā iebraukušas jahtas Marika vienkārši nepielaida Jūras spēku pārstāvjus, kuri varēja vien noskatīties, kā piebraukušā automašīnā no jahtas tiek pārkrauti nezināma satura saiņi. Savukārt vēlāk tika apgalvots, ka saiņos bijusi... saplēsta bura, bet J. Vectirāns publiski mēģināja izlikties, ka tas viss bijis tik tāds joks.

DD savu īpatno dabu apliecināja arī tā paša 1993. gada augustā, kad tā darbinieki – viens no viņiem sevi nosauca par Uldi Aksiku, otrs par Aivaru Knoku (liekot presei izdomāt sugas vārdu „knoksiki”) – ieradās pāris redakcijās preses namā un paziņoja, ka turpmāk būšot attiecīgo izdevumu kuratori un pārbaudīšot patiesībai neatbilstošo informāciju, kas atrasta laikrakstu slejās. Savukārt 1994. gada pavasarī izrādījās, ka Drošības dienesta darbinieki mīl strādāt, izmantojot Saeimas preses dienesta žurnālistu akreditācijas kartes, un dienesta Informācijas pārvaldes priekšnieka Aļika Akmentiņa apgalvojumi, ka tas bijis vienkārši nepieciešams pasākums augstu ārvalstu amatpersonu vizīšu laikam, neizklausījās īsti ticami.

Vēl gadu vēlāk, 1995. gada martā DD darbinieki izcēlās jaunā skandālā: kad kriminālpolicijas darbinieku grupa ar aizturēšanas sankciju ieradās mājās pie kriminālās autoritātes Borisa Raigorodska, viņus pat pēc sankcijas uzrādīšanas mājā neielaida Raigorodska nolīgtie apsargi – DD darbinieki. Lieki teikt, ka pēc tam „krusttēvs” no Latvijas aši vien pazuda – tā vismaz ziņoja iekšlietu darbinieki. Savukārt vienīgā nepatikšana, kas piemeklēja attiecīgos DD darbiniekus, – viņus paklusām atvaļināja no darba, tā ka nav ko brīnīties, ka presei nācās ziņot par dienesta darbinieku „piehalturēšanu” arī Bankas Baltija saimnieka Aleksandra Laventa apsargāšanā.

Savu artavu specdienestu izdarību hronikai deva arī VESAD, kas 1994. gada janvārī ar valdības lēmumu bija likvidēts un pārveidots par Drošības policiju, un citi drošībnieki. Tā, piemēram, 1995. gada septembrī izrādījās, ka Militārās pretizlūkošanas dienests izrādījis interesi par iespējamu politisko aģitāciju bijušā Robežsargu brigādes komandiera Ivara Redisona un Valsts prezidenta padomnieka Daiņa Turlā izpildījumā. Savukārt pusotru gadu vēlāk kļuva zināms par Drošības policijas pārmērīgu entuziasmu Latvijas ekonomiskās suverenitātes nodrošināšanā – atklātībā nonāca jau bijušā Drošības policijas priekšnieka Rožkalna vēstule saistībā ar uzņēmuma Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršanu Latvijā, kurā bija arī šādas gana izteiksmīgas rindas: „Sakarā ar to, ka naftas produktu tirgus Latvijā ir nostabilizējies, firmas Jukoneks–Samara pārstāvniecības atvēršana Latvijā nav vēlama...”

Turklāt, neraugoties uz visiem skandāliņiem un skandāliem, gan bijušie, gan esošie drošībnieki darbojās ar milzīgu dedzību un aizrautību. Rožkalns nespēja likties mierā pat pēc daļēji piespiedu pārcelšanās uz citu drošības struktūru: piemēram, Vakara Ziņās viņš cita starpā paziņoja – „uzmanīgu dara tas, ka no iekšlietu ministra puses notiek cenšanās „saņemt grožos” Drošības policijas konkrētu darbību – šito nedrīkst darīt, par tām amatpersonām nedrīkst vākt informāciju, savukārt par citām ir jāvāc kompromitējoši materiāli”. Izcēlās kārtējais skandāls, līdz beigu beigās augstās valsts amatpersonas nonāca pie diplomātiska atzinuma – Rožkalns vienkārši kā privātpersona esot atminējies senseno darbu Drošības policijā...

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Covidiotisms vai dezinformācija par Ķīnas vīrusa Anglijas celmu

FotoŠonedēļ klajā nāca LETAs ziņa par Ķīnas vīrusa Anglijas celma izplatību Latvijā. Tajā trūka būtiskas informācijas: jaunā celma slimnieku inficēšanās apstākļi. Toties bija tāda mierinoša rindkopa:
Lasīt visu...

21

Ārkārtas situācijā kaut pliks un bass

FotoLiegumu iegādāties klātienē virkni preču par jēdzīgu grūti nodēvēt. Mūsu valsts šajā ziņā kļuvusi par apsmiekla objektu pat daudzviet ārzemēs, kur mērenāk eksperimentē ar saviem iedzīvotājiem.
Lasīt visu...

21

Kad pērkama eksministres padomniece cenšas panākt netīkamas „Facebook” lapas slēgšanu

FotoIlzes Viņķeles ekspadomniece un Veselības ministrijas PR darbiniece Marta Krivade apmelo "Vakcīnrealitāti Latvijā" un aicina uz reiderismu Savā privātajā “Facebook” lapā viņa publicē aicinājumu lietotājiem ziņot administrācijai par "Vakcīnrealitātes Latvijā" “Facebook” lapu ar mērķi panāk tās bloķēšanu.
Lasīt visu...

21

Nav pieļaujama necienīga attieksme pret tradīciju kopējiem un viņu viedokļa dēvēšana par "homofobisku"

FotoAtsaucoties uz aktualizējušos jautājumu par ģimenes jēdziena pārdefinēšanu, Latvijas Dievturu sadraudze uzskata par pienākumu sabiedrībai paust savu viedokli.
Lasīt visu...

15

Egils Borats

FotoAcīmredzot prezidents Egils Levits uzskata, ka pēdējā laikā viņa  neveiklo frāžu un paziņojumu skaits nav pietiekams, lai pilnībā samulsinātu Latvijas cilvēkus, un tāpēc viņš turpina runāt arvien dīvainākas lietas.
Lasīt visu...

21

Alda Gobzema rekviēms

FotoTuba Mirum (Pastarā diena) – ar to mūsu valdībai un visiem ļaunajiem spēkiem draud Aldis Gobzems kopš tā brīža, kad iesaistījās par cīņu pie varas galda. Gobzema aktivitātes var pielīdzināt kopējai plūsmai, kura sākās ar Brexit kampaņu un Donalda Trampu nākšanu pie varas ASV un notikumiem citur pasaulē, kur par galveno dzinuli ir ārējs vai iekšējs drauds, briesmas, netaisnība. Gobzems draud ar procesu sākšanu visiem par neslavas celšanu, bet sausais atlikums ir tāds, ka nekas tāds nav noticis. Turpretim ir ierosināti procesi pret viņu par neslavas celšanu, kur verdikts ir bijis viens ne Aldim par labu.
Lasīt visu...

12

Mieru, tikai mieru

FotoŠie slavenā, gudrā un šarmantā vīreļa ar propelleri uz muguras - Karlsona vārdi mūsdienās ieguvuši sevišķu aktualitāti. Jo nav viegli saglabāt mieru tik masīva infoterora un valsts terora apstākļos. Piemēram, izrādās (un tas pat netiek vairs slēpts), ka "brīvprātīgi" pieejamās vakcīnas ir ekperimentālas, attiecīgi - vakcinējamie cilvēki piedalās klīniskā eksperimentā. Bez samaksas. Ar risku savai veselībai vai dzīvībai. Pat oficiālajos medijos ir "pasprukusi" šī informācija.
Lasīt visu...

21

Kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19 (jo īpaši ar mRNA tipa vakcīnām)?

FotoTā kā arī Latvijā valdība sāk apšaubāmu masveida vakcinācijas propagandas kampaņu, kas var izvērsties pat mēģinājumos uzsākt piespiedu vakcināciju modernizēta totalitārisma stilā, īsumā jānorāda galvenie iemesli, kādēļ nav ieteicams vakcinēties pret COVID19, jo īpaši ar jaunā tipa mRNA vakcīnām.
Lasīt visu...

6

Labklājības ministrijas un pašvaldību neizdarība noved pie dzīvības apdraudējuma cilvēkiem, kuri uzturas sociālās aprūpes centros

FotoKopš ārkārtējās situācijas valstī, ko izraisījusi Covid-19 krīze, tiesībsargs ar vērību seko līdzi notikumiem, kas saistīti ar personām, kas ilgstoši atrodas sociālās aprūpes centros. Tiesībsargs uzskata, ka Labklājības ministrijas un pašvaldību neefektīvās sadarbības dēļ tiek pārkāptas personu tiesības uz veselību un dzīvību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pele spēlējas ar kaķi: Ivo Leitāns pret Aivaru Lembergu

Kad vienā no Ventspils mēra Aivara Lemberga preses konferencēm jautājumus sāka uzdot LTV žurnālists Ivo Leitāns, uzreiz...

Foto

Pieaug slēgto tirgotāju skaits, jāglābj nozare

Nozare turpina darboties sarežģīta regulējuma apstākļos. Atbalstu saņem regulāri apturēto uzņēmumu darbinieki, turpinās pieteikšanās uz apgrozāmo līdzekļu pabalstiem, ar nepacietību...

Foto

Atbilde ir tuvāk, nekā tu domā

Cik labi, ka mēs dzīvojam laikā, kad ir tik daudz iespēju! Piemēram, ir tik daudz iespēju baidīties:...

Foto

Pilsoni! Ja gribi paspēt nodibināt partiju, tad kur ņemt nosaukumu? Tev palīgā nāks Ukraina

Skatoties uz pašvaldību vēlēšanām šogad un Saeimas vēlēšanām nākamgad, plāno dibināties ne...

Foto

Esmu brīvs un spēcīgs cilvēks, tāpēc iesūdzēšu visus, kas man darīs pāri

Esmu ar savu parakstu apliecinājis dalību partijā Likums un kārtība! Un Tu? Seko man un...

Foto

Kam tic tie, kas grib, lai netici nekam

Brīžos, kad plašākam sabiedrības lokam piemin okultismu, tad vieni smīkņā klusi, citi steigtu pildīt savu operatīvo armijai pielīdzināmo...

Foto

Tikai slikti cilvēki iebilst pret datu nesēju atlīdzību mobilajiem telefoniem

Latvijas autoru, mūzikas izpildītāju un producentu organizācijas ir gandarītas par LR Kultūras ministrijas (KM) virzītajām izmaiņām...

Foto

Pietiek norādīt kā piemēru citu valstu neizdarību, attaisnojot mūsējās

Kas mainījies? Kad studēju medicīnu, mums mācīja, ka no desmit cilvēkiem vismaz viens ir savādāk domājošs. Vai...

Foto

Zakatistovam, Nemiro un kompānijai nāksies atskaitīties

Šā gada 7.janvārī Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs ir apstiprinājis 2020.gada 6.decembra politiskās partijas KPV LV ārkārtas biedru sapulcē ievēlēto valdi:...

Foto

Vajadzētu pieprasīt arī izglītības un zinātnes ministres demisiju

Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) valde aicina Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu neatstāt bez ievērības Latvijas Izglītības un zinātnes...

Foto

Par cenzūru portālā Draugiem (ja vēl atceraties tādu)

Līdz 2017.gada maijam biju pārliecināts par to, ka visi cilvēki pasaulē  vissiltākos pateicības vārdus saka un vislielāko cieņu...

Foto

Kāpēc Latvijas vara un mediji nekomentē Lielā Restarta konceptu?

Pēc gandrīz gada juku un haosa atbilde uz šo jautājumu ir acīmredzama. „Jaunās Perestroikas” ieviešanai uzsvars tiek...

Foto

Šoreiz mēģināšu atbildēt par saviem vārdiem: politiskās partijas "Likums un kārtība" dibināšanas manifests

Mēs neticam papīru kalniem. Papīrs panes visu. Līdz šim Latvijā ir bijušas simtiem...

Foto

Praktiski padomi - kā apturēt vīrusu

Kopš pavasara nekas nav mainījies, vēl joprojām tie paši labie, vecie, efektīvie ieteikumi! Tātad vīruss nekad nesākas uzreiz plaušās, tas...

Foto

Pietiek muļļāties

Lai nu kā kādam nepatiktu Latvijas pašreizējā valdība, kura rīkojas pēc Krilova fabulas motīviem, tad nu šoreiz jānoņem cepure premjera priekšā....

Foto

Kas traucē?

Gada pirmajā pusē mēs lepojāmies ar to, ka mūsu „aktīvās” rīcības rezultātā esam labā epidemioloģiskā situācijā, salīdzinot ar citām valstīm. To, lepni krūtis izgāzuši,...

Foto

Es sekoju un izprotu

Pastāvīgi un rūpīgi sekojot līdzi situācijai, izprotu Ministru prezidenta lēmumu un tā pamatojumu pieprasīt veselības ministres demisiju....

Foto

Pareiziem medijiem, kas cer uz valsts finansiālu atbalstu, ir jāuzvedas pareizi

Jau kopš marta Latvijas iedzīvotāju ikdienu būtiski ietekmē koronavīrusa izraisītā pandēmija, ar to saistītie ierobežojumi...

Foto

Ir nepieciešamas skaidras atbildes

Ir skaidrs, ka šis šovs ar varas sevis slavinošo vakcinācijas uzvaras gājienu turpināsies ar arvien lielāku jaudu. Tieši tāpat kā turpināsies krāpnieciskās...

Foto

Es jums atkal došu daudzus lieliskus padomus: kad un kā Latvija sāks ķert kaimiņus?

Vienmēr ir interesanti un noderīgi salīdzināt dažādu valstu datus, it sevišķi, ja...

Foto

Kur ir manas ragaviņas?

Labdien, valdība! Vispirms apsveicu ar iespēju sākt vakcinēties! Gaidu ar nepacietību arī savu kārtu. Bet, kamēr gaidu (un, cerams, sagaidu), nenocietos un...

Foto

Aicinu ikvienu saglabāt piesardzību un rīkoties atbildīgi

Godājamie Latvijas iedzīvotāji un visi, kuriem dārga mūsu mīļā Latvija! Aizejošais gads ir bijis izturības un pārbaudījumu gads. Covid-19...

Foto

Izturību, iejūtību un drosmi

Mīļie Latvijas cilvēki! Jaunajā gadā es gribu mums visiem novēlēt izturību, iejūtību un drosmi....

Foto

Šodienas izaicinājumi prasa tikai veselo saprātu

Mūsu vēsturē ne reizi vien Ziemassvētki bijis smagu kauju laiks. Gan strēlnieki, gan leģionāri ar asiņu sarkano krāsojuši gada garākās...

Foto

Ieteikumi par COVID-19 ambulatoru ārstēšanu

Atsaucoties uz Latvijas Ārstu biedrības aicinājumu iesaistīties COVID-19 pandēmijas apkarošanā, varu rekomendēt dažus ieteikumus ambulatoram ārstēšanas procesam....

Foto

Ministrs Plešs ignorē Būtiņģes termināla naftas noplūdi

Būtiņģes naftas termināla atrašanās Baltijas jūrā ir bumba ar laika degli, tādēļ naftas noplūde no Būtiņges termināla ir likumsakarīga....

Foto

Ko vajag darīt, lai cilvēki Latvijā neticētu vakcīnai pret koronavīrusu. 10 punkti

1. Vairākas desmitgades nepiešķirt pietiekami daudz līdzekļu izglītībai un zinātnei. Lai cilvēki tic instagram influenceriem ne...

Foto

Aicinājums valsts augstākajām amatpersonām

2020. gada 12. novembrī Satversmes tiesa taisīja spriedumu, kas ir guvis plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā. Likumdevējiem tas nozīmē nopietnus izaicinājumus nākotnē. Latvijas...

Foto

Ko es darītu, ja pats saslimtu ar Covid–19

Vakardienas saruna. Atstāstīšu, kā nu mācēšu. Mans sarunu biedrs – mans sens paziņa, tik sens, ka esam vienaudži,...

Foto

Kārtējais „eksperts” kārtējo reizi paredz Vladimira Putina valdīšanas gaidāmās beigas

Politologs, demagogs un bijušais sektants Andis Kudors savā nesenajā intervijā vēlreiz paredz Vladimira Putina valdīšanas gaidāmās...

Foto

Vīrieši, appreciet savas sievietes: vēstījums 2020. gada Ziemsvētkos

Dieva mīļotie, es sirsnīgi sveicu jūs Kristus dzimšanas svētkos! Septiņsimt gadus pirms Jēzus dzimšanas pravietis Jesaja vēstīja, ka...

Foto

Mīlestības likums liek mums raudzīties uz ikvienu kā savu laikabiedru

Kā vadmotīvu šai svētku uzrunai paņemsim tekstu no Lūkasa Evaņģēlija: Un viņi steigā atnāca un atrada...

Foto

Mūsdienu Ziemassvētku stāsts

Vakar pa nakti sniga. 8:00 - uzcēlu sniegavīru....

Foto

Aicinām priesteri Aleksandru Stepanovu nevērsties pret pāvesta kalpojumu

A. god. priesterim Aleksandram Stepanovam (attēlā), Tukuma Romas katoļu draudzes prāvestam un portāla www.civitas.lv redaktoram. Latvijas Romas katoļu...

Foto

Arhibīskaps Stankevičs, viņa sirdsapziņa un Gērings, kurš tika notiesāts…

Rīgas arhibīskapa metropolīta Zbigņeva Stankeviča uzruna Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē izraisīja sašutumu ne tikai...

Foto

Mans piedāvājums – ieviest formulējumu “Kopīgas deklarētās mājsaimniecības un savstarpējās aprūpes likums”

15. decembrī es piedalījos Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, kurā aicināju, nemainot...

Foto

Alkoholu un cigaretes drīkst, grāmatas nedrīkst

Gudri ļaudis vienmēr ir teikuši: meitiņ, neej gulēt nikna. Vakar izlasīju valdības lēmumu, izdarīju visu, lai dusmas mazinātu (vienīgi pastaigāties...

Foto

Pasaule pesimista acīm jeb nepatīkamā patiesība

Cik ir divi reiz divi? Nu, ja godīgi, tikai tev – divi reiz divi ir pieci. Iegaumē, lai kur tu...

Foto

Ministriem nepelnītais algas pielikums ir jāziedo labdarībai

Saskaņā ar Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma normu, kas paredz ņemt vērā gan vidējās algas,...

Foto

Izbrauciet no auzām un atveriet brīvdienās veikalus

Godātie valdības vīri! Laiku pa laikam katram mums sanāk “iebraukt auzās”. Šoreiz no valdības gaidām izbraukšanu no auzām, jo...

Foto

Ir īstais laiks, lai daži desmiti tūkstošu eiro nodokļu maksātāju naudas tiktu samaksāti par dievkalpojumu pārraidīšanu komercmedijos

Tieslietu ministrija ir sagatavojusi informatīvo ziņojumu “Par Ziemassvētku dievkalpojumu...

Foto

„Nekā personīga” „galma dziesminieku" meli par viltus ziņu izplatītājiem un viņu sekotājiem

TV3 raidījumā „Nekā personīga” "galma dziesminieki", stāstot par viltus ziņu izplatītājiem un viņu sekotājiem,...

Foto

Konservatīvo cenzūra – “radikāļu sazvērestība” vai realitāte?

Pēdējās nedēļās Latvijā un pasaulē ir izskanējušas diezgan likumsakarīgas ziņas, proti, daudzi Nacionālās apvienības (NA) biedri, tostarp Saeimas deputāts...

Foto

Mēs visi zinām, ka šo pandēmijas vilni, kas veļas pāri visai pasaulei, nav radījuši Latvijas politiķi, - un vēl citas manas svarīgās domas

Mēs visi ejam...

Foto

Var risināt cilvēku problēmas citu kopdzīves veidu gadījumā, nepielīdzinot tās ģimenei un laulībai

Latvijas sabiedrībā plašu rezonansi ieguva Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums, kas...

Foto

Dodiet naudiņu mūsu kontrolētajām NVO, bet valsts aizsardzības mācību skolās nevajag: vēstule valsts prezidentam Egilam Levitam

Augsti godātais Levita kungs! 2020. gada 3. decembrī Saeima pieņēma...

Foto

Mēs prasām savu valsti atpakaļ

Azeru nesenais panākums Kalnu Karabahas atgūšanā un dekolonizācijā, kā arī Lukašenko nespēja apklusināt protestus Baltkrievijā lika atcerēties Krievijas politiķa Viktora Alkšņa...

Foto

K.Kariņa k-gam no Latvieša Pelēkā

Premjera kungs! Rakstu Jums, jo vēl ir laiks novērst problēmas, ko var radīt savstarpēja nesaprašanās. Mani senči te dzīvoja cara laikos,...