Aicina noteikt, ka sabiedriski nozīmīgas ēkas drīkst būvēt tikai kvalificēti strādnieki
PIETIEK03.10.2016.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pietiek turpina rakstu sēriju, kas veltīta pēc Zolitūdes traģēdijas it kā „racionāli sakārtotajai” un „apdomīgi regulētajai” būvniecības nozarei un patiesajam stāvoklim tajā. Latvijas Būvnieku asociācija vēlas ar likuma spēku noteikt, ka būvniecībā kā paaugstināta riska nozarē drīkst strādāt tikai kvalificēti darbinieki ar atbilstošām zināšanām un kvalifikāciju: šdu prasību, pēc asociācijas domām, būtu vēlams ieviest kopā ar identifikācijas kartēm būvniecībā.
Pašreiz normatīvie akti nosaka, ka atbilstoša kvalifikācija un sertifikāts ir nepieciešams tikai būvdarbu vadītājam un viņa palīgiem, respektīvi - organizatoriem, bet pārējiem, kas reāli veic būvniecības darbu, var vispār nebūt nekādas izglītības, atgādina Latvijas Būvnieku asociācijas prezidents Normunds Grinbergs, piebilstot, ka arī Zolitūdes traģēdijas ziņojumā norādīts, ka riģipsi skrūvējis teoloģijas students, kurš bija nolēmis piepelnīties no studijām brīvajā laikā, un būvniecība ir viena no nozarēm, kur šāda piepelnīšanās bez atbilstošām zināšanām ir iespējama.
Pēc asociācijas vadītāja domām, būvniecībā kā paaugstināta riska nozarē būtu nepieciešamas līdzīgas prasības pēc kvalifikācijas kā medicīnā, kur gan ārstiem, gan medicīnas māsām tiek prasīta ne tikai atbilstoša izglītība, bet arī regulāra kvalifikācijas paaugstināšana dažādās apmācībās un konferencēs.
“Ja mums ir tāda attieksme, ka būvniecībā var strādāt pārsvarā nekvalificēti cilvēki, tad par kādu kvalitāti mēs varam runāt,” norāda Grinbergs. Turklāt nekvalificēta darbaspēka izvēle ļauj maksāt viņiem mazāk nekā tiem, kuriem ir atbilstoša izglītība, tādēļ būvniecības speciālisti lielākoties izvēlas doties strādāt uz ārzemēm, kur viņu zināšanas un kvalifikācija tiek atbilstoši novērtēta.
Prakse, ka būvniecībā var strādāt arī bez izglītības, arī radījusi situāciju, ka pēc būvnieku profesionālās izglītības nav pieprasījuma. “Kāpēc gan jaunietim pēc vidusskolas iet uz profesionālo vidusskolu mācīties par būvnieku, ja viņš var uzreiz iet uz būvlaukumu, iemācīties vienu darbiņu un pelnīt. Un viņš jau sevi uzskata par būvnieku,” situāciju skaidro asociācijas vadītājs.
Grinbergs atgādina, ka bērnudārzos pat auklītēm tiek prasīta augstākā izglītība, jo sabiedrība saprot, ka tie ir cilvēki, kam viņi uztic savus bērnus. Taču būvniecībā, kur pastāv ļoti augsti riski, vispār netiek prasīta nekāda izglītība.
Viņš nenoliedz, ka šādas prasības ieviešana var radīt grūtības, jo lielākā daļa speciālistu ir valsti pametuši un jaunie nealkst iegūt būvnieka specialitāti mācību iestādēs. Taču, ieviešot šo prasību vispirms sabiedriski nozīmīgās jeb trešās grupas būvēs, ar laiku būvnieka specialitāte atgūtu prestižu, un jaunieši izvēlētos mācīties būvnieka specialitāti. Turklāt būvniecībā ir daudz un dažādu specialitāšu, atgādina Grinbergs, piemēram, flīzētājs, apdares speciālists, santehniķis utt.
Turklāt visās šajās jomās mainās ne tikai normatīvais regulējums, bet arī tehnoloģijas, tādēļ būtu tikai normāli, ja arī būvniecībā iedibinātu mūža izglītības tradīcijas, lai speciālisti būtu lietas kursā par jaunāko savā profesijā.
Būvnieku asociācija aicina kvalifikācijas jautājumu risināt kompleksi ar identifikācijas karšu ieviešanu būvniecībā. Tomēr valsts pagaidām identifikācijas kartes saista tikai ar darba laika uzskaiti, lai varētu kontrolēt nodokļus. Tomēr Grinbergs ir pārliecināts, ka identifikācijas karšu sistēma nedarbosies, ja ar to tiks mēģināts risināt tikai nodokļu jautājumu.
Viņš atgādina Itālijas pieredzi, kur šāda identifikācijas karšu sistēma ir izgāzusies. “Tam strādniekam jau tā karte nav svarīga, jo tā ir vajadzīga Valsts ieņēmumu dienestam. Viņš par šo karti nerūpēsies, jo tā nav bankas karte, kur mēs skatāmies, lai tā nepazustu, jo tā ir mana nauda. Strādnieks aizmirsīs karti mājās. Viņu neielaidīs objektā? Nu, pievērs acis. Kāds, ejot garām karšu lasītājam, ar kādu dēļa gabalu sasit šo lasītāju. Nu, nekas jau traks nenotiks,” iespējamo situāciju ar identifikācijas kartēm modelē asociācijas prezidents.
Taču, ja šī karte būtu kā celtnieka kvalifikācijas apliecinājums, kurā būtu apkopota visa informācija par viņa izglītību, papildu apmācībām, iepriekšējiem objektiem, un cita informācija, kas apliecina viņa kvalifikāciju, viņš būtu ieinteresēts par šo karti rūpēties. Grinbergs ir pārliecināts, ka tad pats celtnieks būtu ieinteresēts ikreiz, ieejot objektā, autorizēt šo karti, jo tādā veidā parādītos viņa nostrādātās stundas, kas ļautu pierādīt kvalifikāciju.
“Tikai tad, ja paši celtnieki būs ieinteresēti rūpēties, lietot šo karti, tad valsts varēs arī caur šo mehānismu kontrolēt nodokļu nomaksu,” ir pārliecināts Grinbergs. Ziņojumu par identifikācijas kartēm būvniecībā tuvākajā laikā plānots izskatīt valdībā, lai izšķirtos, vai tādas vispār ieviest un kādus jautājumus ar šīm kartēm risināt.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
