Iesaki rakstu: 
Dievs ir cilvēcei novēlējis grēku un ciešanu pilnu dzīvi ne tikai saimnieciskajā darbībā un simboliskajā realitātē*, bet arī etniskajās attiecībās. Uz latviešu tautu Dieva lāsts atsaucas sāpīgi.
Cilvēces sociālo vēsturi ievada cilšu rašanās. Ciltis ilgu laiku dzīvoja izolēti un neko nezināja viena par otru. Tomēr tikšanās bija neizbēgama, un nācās samierināties ar svešo etnosu klātbūtni „aiz kalniem”, „ezera otrā krastā”, „upes lejtecē”, „meža otrajā pusē”, „pie jūras”, „vairāku dienu gājienā no mums”.
Jau no cilvēces pirmsākumiem cilšu savstarpējā sadzīvošana liecina par izaicinoši naidīgu izturēšanos. Etnoloģija par to ir simtprocentīgi pārliecināta. Svešajās etniskajās grupās netika saskatīta minimāla cilvēciskā vērtība. Dominēja agresīva vēlēšanās iznīcināt svešos „puscilvēkus”, „briesmoņus”, „suņus”, „nešķīsteņus”, „nelabos dzīvniekus”, „cilvēkēdājus”, „asinssūcējus”, „cilvēkpērtiķus”. Speciālajā literatūrā ir nosaukti vēl citi skaisti apzīmējumi „svešajiem”.
Tagad mēs dzīvojam pilnīgi savādākos apstākļos. Iedzīvotāju blīvums planētas atsevišķos reģionos ir neapskaužami liels. Savukārt informāciju vienam par otru nodrošina ne tikai tiešie kontakti, pasts un mediji, bet arī internets un mobilie telefoni. Taču vēsturiski pirmatnējais cilšu izolētības atavisms šodien atbalsojas cilvēku attiecībās. Reliģiskajā, politiskajā, ekonomiskajā, ideoloģiskajā konfrontācijā nav grūti saskatīt etniskās identitātes māniju. Respektīvi, etniskās piederības pārspīlētu akcentēšanu saskaņā ar strikto dalījumu „savējos” un „svešajos”.
Atavisms cilvēku attiecībās ir loģisks. Cilvēces vēsturē viena no vissenākajām opozīcijām ir „savējais” - „svešais”. Tas ir viens no vissenākajiem arhetipiem neiecietības stimulēšanā. Mūsdienās neiecietība ne reti ir tāda pati kā pirms tūkstošiem gadu. Mūsdienās konstatējamais tolerances trūkums asociējas ar pirmatnējo mežonību – intoleranci. XX gadsimta beigās ANO iniciētajām tolerances kampaņām nav gandrīz nekādu rezultātu, un XXI gadsimtā tās vairs nav modē vispār. Vārdus „tolerance”, „politkorektums”, „cilvēktiesības”, „vispārcilvēciskās morālās vērtības” tagad visbiežāk lieto izsmejoši.
Etnisko nesaticību atspoguļo vēsturiskie teksti. Jau senajā Ēģiptē pastāvēja demagoģija, retoriski apliecinot svešo etnosu mīlestību, bet reāli apkarojot svešos etnosus. Šajā sakarā citē faraona Ehnatona vārdus, svešajiem novēlot noslīkšanu: „Debesu Nīla – tā ir priekš svešām tautām”. Savukārt faraons Jahmoss 1580.g.p.m.ē. esot teicis: „Kā saķēršos cīniņā, tā zarnas tiem izlaidīšu! Es izglābšu Ēģipti, no troņa gāzīšu aziātus!”.
Senie grieķi izjuta cilvēku vienotību, taču svešās etniskās grupas neuzskatīja par sev līdzvērtīgām. Turklāt ne visas ciltis tika uzskatītas par cilvēku ciltīm.
Pirms mūsu ēras grieķu valodā par barbariem dēvēja „svešos”. Viņiem bija sava valoda un savs dzīvesveids. Taču atšķirības tika uzlūkotas kā nepilnības, un vārdam „barbars” bija negatīva nozīme. Barbari asociējās ar nekulturālību, necivilizētību, cilvēcisko nevērtību. Radās jēdziens „barbarisms”. Mūsdienās angļu valodā vārds „barbarity” apzīmē ne tikai barbarismu, bet arī necilvēcību un nežēlību.
Kolumba un pārējo ceļotāju ģeogrāfiskie atklājumi veicināja baumas par citu kontinentu iemītnieku līdzību dzīvniekiem un puscilvēkiem. Romas pāvestam nācās speciālā ediktā brīdināt eiropiešus - Amerikas indiāņi arī ir cilvēki. Bet tas anglosakšiem nebija šķērslis Ziemeļamerikā iznīcināt gandrīz visus indiāņus. Romas pāvestam paklausīgie spāņi un portugāļi Dienvidamerikā tā nedarīja.
Ļoti sena izcelsme ir mūsdienās sastopamajai negatīvajai attieksmei pret migrantiem. Jau no senseniem laikiem cilvēkus, kuri atrāvās no savas etniskās grupas un sāka dzīvot citur, pasludināja par nevēlamiem un nevērtīgiem atkritējiem. Uz viņiem neattiecās likumi. Pret viņiem izturējās kā pret nezvēriem un būtnēm bez dzimtas un zemes.
Plaši zināms ir šausmīgais fakts par asiņaino XX gadsimtu. Tajā notika visnežēlīgākā un vismasveidīgākā cilvēku iznīcināšana. Eiropas reliģiskie kari un Napoleona kari liekas humāni un niecīgi, salīdzinot ar XX gadsimta masveida slepkavībām, pasaules karos kritušajiem miljoniem, holokausta un genocīda upuriem.
Asiņainais XX gadsimts nepagāja secen latviešu tautai. Krievijas vēsturnieki arhīvos ir noskaidrojuši, ka Padomju Savienībā 1937.-1938.g. tika nošauti 681 692 cilvēki, bet 1921.-1953.g. notiesāja 4 060 306 cilvēkus, cietumā un nometnēs nonāca 2 634 397 cilvēki. Viņu vidū bija tūkstošiem latviešu.
Latviešu inteliģenci un lauku saimniecību īpašniekus būtiski skāra deportācijas – sociālo un etnisko grupu voluntāra pārvietošana uz nomaļu dzīves teritoriju. Deportēšanas antihumāno formu XVIII gs. ieviesa franči. Viņi to pārtrauca lietot XIX gs. beigās. Toties padomju vara ļoti cienīja deportēšanas formu. PSRS vēsturē bija intensīvas deportācijas vismaz četri periodi, sākot no 1928.gada līdz 1953. gadam. Padomju Savienībā deportēja ļoti daudzas etniskās grupas: korejiešus, poļus, somus, čigānus, vāciešus, armēņus, kurdus, bulgārus, irāņus, ķīniešus, kalmikus, Krimas tatārus, moldāvus, grieķus. Internetā ir pieejams precīzs uzskaitījums.
Tā, piemēram, 1941.gada augustā Maskavā tika pieņemts lēmums pārvietot 479 841 vācieti no Saratovas, Staļingradas apgabala, Vācu Pievolgas republikas uz Sibīriju un Kazahstanu. No Latvijas 1941.g. naktī no 13. uz 14.jūniju deportēja vairāk nekā 15 000 cilvēkus, bet 1949.g. 25.-29. martā deportēja 42 149 cilvēkus.
XX gadsimta asiņaino konfliktu iemesli vēl nav pilnā mērā izprasti. Tiek uzskatīts, ka mūsdienās labi pazīstamais nacionālisms un tā odiozā koncentrācija nacismā ir kaut kas pilnīgi pretējs ļaužu etnosociālajām nostādnēm līdz XVIII gadsimta otrajai pusei. Senāk valdīja priekšstats par cilvēciskās dabas relatīvo vienādību un morālo stabilitāti. Ja arī pastāvēja objektīvas atšķirības starp cilvēkiem, kultūrām, tautām, tad tomēr kopība bija svarīgāka nekā atšķirības. Cilvēciskajā dabā par galveno vērtību uzskatīja saprātu. Saprāts deva iespēju katram cilvēkam saskatīt patiesību. Visās dzīves norisēs ir saskatāma patiesība, un patiesība ir visiem svarīga. Ja kāds negribēja vai nespēja saskatīt patiesību, tad viņam palīdzēja saskatīt patiesību. Varēja palīdzēt piespiedu kārtā. No tā nevairījās. Cilvēks pēc tam bija pateicīgs par to, ka viņam palīdzēja saskatīt patiesību.
XX gadsimtā (īpaši no 70.gadiem) saprāta universalitāte zaudēja aktualitāti. Tā pārstāja kalpot kā dzīves pamats, patiesības noskaidrošanas instruments, cilvēku garīgais dzinējspēks. XX gadsimtā sociuma viena daļa (inteliģence) vairs netiecās palīdzēt citiem saskatīt patiesību. Izglītības iestādes nevis norādīja ceļu uz patiesību, bet sāka tirgot izglītības dokumentus.
Modē nāca sociālais darvinisms. Austrumeiropā to visaktīvāk iemanījās sludināt tipisku „padomju cilvēku” bērni. Pašlaik no viņiem viena dāma ir nolēmusi kļūt pasaules lielākās valsts prezidente. Tas nekas, ka dāma šo valsti nesen nolamāja par „страна генетического отребья”.
XX gadsimtā nacisti pirmie demonstratīvi atsacījās palīdzēt cilvēkiem iepazīt patiesību. Nacistu konceptos cilvēku viena daļa vispār nav spējīga pacelties līdz patiesības līmenim. Nacistu pārliecībā šī cilvēku daļa ir pilnīgi nevērtīga un tāpēc iznīcināma.
Par latviešu tautai piespriesto nāves sodu pirmo reizi uzzināju 1991.gada 12.janvārī Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Stokholmas vēsturnieka Kārļa Kangera lekcijā. Viņš bija strādājis Vācijas arhīvos un lasījis dokumentus par vāciešu plāniem. Vācieši pēc uzvaras II Pasaules karā latviešus paredzēja iznīcināt kā nevērtīgu tautu.
Dieva lāsts uz latviešu tautu sāpīgi atsaucas ne tikai tajā ziņā, ka vienas svešas tautas politiskā elite kādreiz histēriski rīstījās par latviešu tautas nevērtību. Arī pašiem latviešiem ir sava vērtību skala attieksmē pret svešām tautām. Tā tam ir jābūt, un tas ir normāli. Taču nenormāli ir šīs skalas neprātīgie pavērsieni. Arī pašlaik tie ir sastopami. Tos nav iespējams izskaidrot. Gribot negribot nākas atsaukties uz Dieva lāstu, latviešu vērtību orientācijā iemudžinot neprātīgus pavērsienus.
Tā, piemēram, latvieši vāciešus neieredzēja daudzus gadsimtus. Iegansts nav jāatgādina. Latvieši 1905.gadā nodedzināja gandrīz visas vāciešu pilis. Pēc LR proklamēšanas latvieši tūlīt nacionalizēja vācu baronu īpašumus. Beigu beigās Hitlers vāciešus aizvāca no Latvijas.
XX gadsimta vidū atkal izšļācās jauns iegansts neieredzēt vāciešus. 1941.gadā vācieši okupēja Latviju un nepieļāva nekādas valstiski nacionālās patstāvības izpausmes. Vācieši nerīkojās kā krievi, kuri Latviju meistariski iekļāva PSRS sastāvā ar latviešu sirsniņu un rociņu masveida atbalstu. Vēsturiskajā 5.augustā Maskavā latviešu tautas lūgumrakstu Latviju uzņemt PSRS sastāvā Kirhenšteinam lika nolasīt latviešu valodā. Pirms svinīgās ceremonijas krievi Kirhenšteinu kabrioletā vizināja pa Maskavas ielām LR armijas ģenerāļa pavadībā. Tā laika kinohronikā ir redzami kabrioletā stāvoši braši kungi, saņemot ziedus no ielas malā jūsmojošajām pilsētniecēm.
Vācu okupācijā nekas tāds nebija iespējams. Vācieši rīkojās kā īsti okupanti. Kara beigās vācieši sagrāva Latvijas Centrālo padomi (LCP), kas ir latviešu vērtīgākais politiskais formējums tautas vēsturē līdz šai baltajai dienai. LCP darbojās patrioti, bet nevis fašistu un komunistu dibenu laizītāji. LCP vīri bija par suverēnu LR, bet nevis ulmaņu un „veikalnieku” republiku. LCP atzina LR tikai līdz apvērsumam 1934.gadā. LCP neatzina Lāča, Kirhenšteina, Ulmaņa nodevību.
Neskatoties uz visām vāciešu nodarītajām pārestībām un briesmīgo lēmumu iznīcināt tautu, pēcpadomju gados latviešu vairākums pret vāciešiem izturas nesalīdzināmi labāk nekā pret krieviem, kuri latviešus izglāba no vāciešu ieplānotā genocīda – tautas iznīcināšanas.
Kā to izskaidrot? Vai tam ir iespējams racionāls izskaidrojums? Vai izskaidrojumā ir jāņem vērā PSRS, PSKP, VDK, Krievijas, krievu, Putina regulārajās nomelnošanas kampaņās iezombētā melnā viela? Vai nākas atsaukties uz latviešu tradicionālo nepateicību, par ko žēlojās vācbaltu inteliģence? Vai ir korekti salīdzināt „vācu laikus” un „padomju laikus”, ja „vācu laikos” vara bija tikai vāciešu rokās, bet „padomju laikā” vara bija pamatā latviešu rokās? Vai šodienas naidu pret krieviem nosaka sabiedrības psihiatriskais stāvoklis? Vai vēsturiskos faktus traucē objektīvi novērtēt mentālā koma pēc kārtējās neveiksmes izveidot cilvēkiem cienīgu valsti? Vai veģetēšanai krimināli oligarhiskā zagšanas paradīzē ir patogēnisks raksturs, slimīgi pārņemot sociuma smadzenes etniskās vērtības problemātikā? Vai kādam vēl nav skaidrs pēc 30 pēcpadomju gadu ārprātīgās pieredzes, ka latviešu tautai vislielāko postu spēj nodarīt un reāli ir nodarījuši paši latvieši?
Esmu pārliecināts, ka „nekļūdīga” atbilde ir tikai tiem atbaidoši kroplajiem antropoīdu primātiem (grantiņiem & CO), kuri vienmēr visā vaino ebrejus, krievus un faktiski ar savu šaušalīgo bezprātu pasaules sabiedrībai pierāda nacistu lēmuma pamatotību.
*Par to skat. iepriekšējās trijās esejās http://kulturologiskapublicistika.blogspot.com un „Pietiek” (2.-3.eseju).
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
