Iesaki rakstu: 
Zinātņu doktors, profesors, politiķis, ministrs ir publiska persona, kurai ir jāuzņemas atbildība un jāspēj sniegt atbildes uz jautājumiem, kas var raisīt bažas par to, vai valstiski svarīga kompetence ir uzticēta īstajam. Demokrātijas īpatnība ir tā, ka tā atkarīga no patstāvīgi un kritiski domājoša cilvēka. Gan zinātņu doktoram, gan profesoram, gan politiķim, gan arī ministram, bet jo vairāk cilvēkam, kas iemieso visus minētos amatus, būtu jāspēj atbildēt uz jautājumiem, kas ir svarīgi Latvijas Republikas Satversmes kontekstā, kas paredz valsts atbildību nosodīt okupācijas varu un pieminēt okupācijas varas upurus un tos, kas izcīnījuši valsts neatkarību. Tas ir aktuāls jautājums, kam ir veltīta Satversmes preambula, kam par godu vēl 2018. gada vēlēšanu gaidās Saeima lēma par VDK dokumentu nodošanu atklātībai.
Tieši tāpēc, atklājoties ziņām, kas raisa bažas, vai par izglītību un zinātni galvenā atbildīgā persona savā pārliecībā ir vienisprātis ar Satversmē iekļauto Latvijas Republikas identitāti veidojošo domu, katram apzinīgam, patstāvīgi un kritiski domājošam pilsonim ir pamatoti un svarīgi uzdot jautājumus. Tas, ka "mainstream" plašsaziņas līdzekļi kautrējas izaicināt ministri uz sarunu, norāda uz to kopējo valstī esošo vārda brīvības vājumu, jo kas gan efektīvāk par plašsaziņas līdzekli var to aizstāvēt!
Tad, kad ne pat ministre, bet viņai līdzi jūtošie un mugurkaula smadzenēm varu jūtošie mēģina attaisnot Latvijas valstiskuma noliegumu, norādot uz to, ka, iespējams, pilngadīga un varas atbalstīta persona nav bijusi informēta par Latvijas valstiskumu un tātad nav varējusi veidot pilnvērīgu priekšstatu par Latvijas valstiskumu, pareizi noskaidrot šādu attaisnojumu pamatotību, jo atkal - ministre nesteidz skaidrot savu viedokli un pārliecību.
Tad, kad parādās konteksts, kas norāda, ka persona nav bijusi varas spiesta un ka pat bijusi informēta par Latvijas valstiskumu, atkal parādās jūtīgie un jutīgie. Klāt nāk vēl arī tādi kas acīmredzot nespēj noturēties, lai nepaustu savu aprobežotību un skaudību, jo nekā citādāk nevar izskaidrot citu zināšanas, spējas lasīt, rakstīt un publicēt kā tikai naudas motivētas.
Ministre un tās pārstāvētā politiskā partija skaidri pauduši savu neiecietību pret personām, kas bijušas PSKP, VĻKJS biedri, funkcionāri un nomenklatūra, kas darbojušies VČK, NKVD, VDK kā štata dienestnieki vai sadarbojušies dažādās kapacitātēs ar VČK, NKVD, VDK.
Šāda nostāja ir apsveicama, tomēr, pirms stingri nosodīt citu darbību PSKP, VĻKJS, darbību NKVD/VDK un sadarbību ar NKVD/VDK, vajadzētu pašiem paraudzīties uz sevi un būt atklātiem pret sabiedrību gadījumos, kad rodas bažas par to, vai vārdi saskan ar darbiem un domām. Tad, kad nosodījums ir tikai līdzeklis, lai tiktu vaļā no sev personiski netīkamām personām vai īstenotu savas privātas intereses (kaut vai dabiskas un zemiskas tieksmes apmierināt atriebības kāri), ir sarežģīti aizstāvēt personas, pret kurām vēršas šāda subjektīvu interešu motivēta vara.
Publika, iespējams, pilnīgi pamatoti saista Šuplinskas personības izzināšanu ar universitātes rektora vēlēšanām, jo pirms tam daļa sabiedrības par šādu ministri un personību vai nu bija dzirdējuši tikai virspusējas ziņas, vai arī nebija informēti vispār par tādas eksistenci. Tieši šīs rektora vēlēšanas ir tās, ar ko attiecīgā ministre šobrīd būvē sev "politisko kapitālu" pēc analoģijas ar sociālo kapitālu, atpazīstamību un tēlu. Tipiska aizgājušo laiku nomenklatūras darbošanās.
Valsts pārvalde Latvijas Republikā organizēta tā, lai nodrošinātu likuma izpildi. Nodrošināšana notiek ar uzraudzības un kontroles palīdzību. Uzraudzība nozīmē to, ka valsts pārvaldē notiekošajam augstākā iestāde, amatpersona seko līdzi un vajadzības gadījumā veic preventīvas darbības, lai nodrošinātu likumīgu rīcību. Kontrole darbojas, lai paveikto novērtētu un lemtu par turpmākās rīcības uzlabošanu.
Valsts pārvalde nav tiesa, kurai ir jākonstatē pārkāpums un uzskatāmi jāmāca rīkoties likumīgi. Demonstratīva darbība augstākas iestādes attieksmē pret padotības iestādi ir nepieņemama. Demonstratīva darbība, kad runa ir par pārraudzībā esošo, sevišķi par atvasinātu publisku personu, kas ir Ministru kabineta pārraudzībā un kur padotību īsteno ar ministra starpniecību, ir nevēlama. Valsts pārvaldei jādarbojas, lai būtu pareizi, nevis lai nosodītu.
Latvijas Universitātes rektora vēlēšanas noritēja vislielākajā atklātības gaisotnē - dokumenti ievietoti internetā, norises translētas tiešraidēs un pieejamas videoierakstos. Tām līdzi varēja sekot un arī sekoja visi interesenti, tai skaitā daudzas institūcijas, kam savas kompetences ietvaros ir pienākums sniegt atbalstu likumības jautājumos. Kaut kā jocīgi izskanēja, ka ministre uzzinājusi par rektora vēlēšanu tikai 28. jūnijā, nevis 25. maijā, kad notika vēlēšanas.
Ja bija nepieciešama rīcības korekcija, tad bija nekavējoties jāsniedz atbalsts, nevis jāgaida un tad jānāk klajā ar paziņojumiem, kas kaunu dara visai valsts pārvaldei, jo atklāj, ka nevienam nerūp likumība un tiesiskums, bet tikai "iztaisīšanās" un "izrādīšanās".
Atklājums, ka studentu pašpārvaldes priekšstāvji nav atbilstoši izvirzīti, ir interesants, bet nav pārbaudāms. Kā gan var pārbaudīt, ka neatkarīga institūcija izvirzījusi pareizi pārstāvjus? Vai studentu pašpārvaldēs turpmāk darbosies IKVD kā uzraugs, kontrolieris un politiskais vadītājs? Vai tiešām ir reāli īstenot to, ko tagad liek galdā?
Latvijas Universitātes studentu padomes locekļi nav valsts amatpersonas. Varbūt ir jāliek, lai studenti iesniedz valsts amatpersonas deklarācijas, lai attiecīgas korupcijas novēršanas un apkarošanas institūcijas varētu pārbaudīt, vai par izvirzīšanu Satversmes sapulcei kāds kādam vai kādai nav uzsaucis aliņu, kāsīti vai buču? Iespējams, arī bučošanas process jānofilmē un jānosūta IKVD, lai process būtu skaidrs visos tā sīkumos, detaļās un bezkompromisa pedantiskā skrupulozitātē.
Ministres līdzjutējiem vajadzētu mēģināt nedaudz paskatīties uz visu notiekošo no malas. Vai tas neatgādina padomju laikus un laikus, līdz beidzot arī Latvijas Republika likumā nostiprināja, ka valsts augstskola ir atvasināta publiska persona, tātad nošķirta juridiska persona?
Padomju laikos augstskola bija iestāde. Kāda atšķirība? Atvasinātajā publiskajā persona ir gan savs "parlaments", gan sava "valdība", gan arī savs "prezidents", gan arī sava "tauta". Tā nosaka savu kārtību, tā izvēlas savus priekšstāvjus. Tas vien, ka rektorus joprojām apstiprina Ministru kabinets pēc līdzības ar iestādi, pēc līdzības ar okupācijas laikiem, kad rektoru "apstiprināja" LKP CK politbirojs, ir novecojusi un faktiski antikonstitucionāla norma.
Ja pašvaldību vadība nav apstiprināma Ministru kabinetā, tad kāpēc augstskolu vadība būtu jāapstiprina? Ja ir pārkāpumi, tad pretim tiem ir jāvēršas pašvaldībai līdzīgā procedūrā. Bet to nevar pieļaut personas ar padomju okupācijas laika nomenklatūras stilistikas domāšanu, ar domāšanu, kas patiesībā noliedz Latvijas valstiskumu, demokrātiju, kas neatzīst likuma spēku un Satversmi kā likumības pamatu.
Ministre šogad intervijā "Santai" teica: "Mans tēvs bija nacionālists, viņš vienmēr aizstāvēja domu par brīvu Latviju un stāstīja vēsturi. Nebija nevienu kapusvētku, kas paietu bez mēs sitīsim tos utainos – arvien, arvien!" un "Kopš bērnības esmu redzējusi un dziļi sapratusi, ko nozīmē padomju okupācija."
Ministre atzīst, ka viņas ģimenē, laikā, kad viņa bija komunistiskās jaunatnes savienības sekretāre un kad attiecīgu padomju varas slavinošu retoriku publicēja laikrakstos, noliedzot Molotova-Ribentropa pakta upuru pieminēšanu un ziedu likšanu pie Brīvības pieminekļa, tēvs ģimenē runāja par Latvijas sarežģīto vēsturi, par brīvu Latvijas Republiku, bet pati ministre "dziļi sapratusi, ko nozīmē padomju okupācija". Tātad saprata un rakstīja laikrakstam "Komunisma Ausma", nevis bija jauna, naiva un nesaprata, nezināja.
Kapusvētki ir kristīgu cilvēku, kas tic dvēseles nemirstībai, svētki savu aizsaulē devušos senču, radu un draugu piemiņai. Katoļi savos kapusvētkos uzņem arī luteriskās baznīcas pārstāvjus, protestantus, ateistus un agnostiķus, taču citi katoļi nav vainīgi, ja kādai meitenei bērnībā priesteris bijis iemalkojis vairāk baznīcvīna, tāpēc smaržojis pēc tā, un tas meiteni atgrūdis no Romas katoļu baznīcas un ticības.
Krievu izcelsmes Latvijas pilsoņi var būt lojāli Latvijas valsts patrioti, krievu izcelsmes cilvēku saukšana par "utainiem" nav nekāds nacionālisms, bet sarīkojumu un saviesīgu norišu bravūra, kas saistīta ar iestiprināšanos un galda dziesmu dziedāšanu.
Dūru izvicināšana grādīgo dzērienu reibumā kapusvētkos, ko par savu tēvu apraksta ministre žurnālā "Santa", nav nacionālisms. Ja pat tā ir patiesība un ministres tēvs iekšēji slēptās sāpēs par rusifikāciju un PSRS okupācijas traģēdijām patiešām kapos dziedājis „mēs sitīsim tos utainos” un kāvies, tad tikai un vienīgi Šuplinskas izvēle ir tā raksturot nacionālo, Latgali, latgaliešus, katoļu kapusvētkus un tēvu.
Nezinu, kādu saturu vārdā "nacionālists" liek ministre, kas esot arī literatūrzinātniece, tomēr aizskarošu dziesmas vārdu minēšanu, lai ilustrētu tēva nacionālismu, liecina par kultūras līmeni un iecietību pret citādiem līmeni. Šai intervijai ir nepilni četri mēneši - tā nav nekāda jaunības kļūda. Tas rakstīts šogad.
Kas tad morāli šķir Ilgu Šuplinsku toreiz, 1987. gadā no Ilgas Šuplinskas tagad, 2019. gadā?
Ostaps (viņš arī Jāzeps) Benders uz lūgumiem mēdza interesēties - “Varbūt Jums no dzīvokļa, kur nauda glabājas, atslēgas iedot un pateikt, kur miliča nav?”
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
