Iesaki rakstu: 
– Vai tu nevarētu pateikt visām televīzijām, lai viņi šurp nebrauc?! Nu uzraksti, lūdzu, viņām skaidrā latviešu valodā, ka šodien operatori un žurnālisti slimnīcā nav gaidīti, – man teica slimnīcas administrators, ļoti profesionāls ortopēds, pētīdams datorā sarežģītu apakšdelma lūzumu (patiesībā šis lūzums bija tāds, ko varētu apzīmēt kā “skaists”, bet pacientes vecums un blakusslimības lika satraukties par operācijas iespējamību).
– Vai tu pats tām televīzijām nevarētu pateikt, nu, piemēram, ka viņus kā pacientus tu redzētu šeit labprāt, bet ar lielajām kamerām – nē.
– Es jau viņiem pateicu.
– Un…
– Man šķiet, ka tā žurnāliste apvainojās.
Lieta tāda, ka divas Rīgas slimnīcas šobrīd strādā ar milzu pārslodzi. Uzņemšana pārpildīta, visi krēsli aizņemti, pacienti guļ arī uz nestuvēm. Mans kolēģis, slimnīcas administrators, atbraucis jau pussešos no rīta un vēl vēlā priekšpusdienā turpina administratīvos rīkojumus nodot caur telefonu, dokumentus parakstīt turpat uzņemšanas vai dažkārt ambulatorajā nodaļā, tiklīdz tie viņam atnesti. Cauri uzņemšanai naskā solī steidzoties uz kabinetu, redzami gan profesors, gan nodaļas vadītājs, gan rezidenti un studenti.
Uzņemšanā, kura paredzēta xx pacientiem dienā, uzņemti, rentgenoloģiski izmeklēti, nofiksēti, sašūti, nosūtīti uz operāciju zāli xxx pacienti. Vakardienas skaitļus man pateica, bet es tos labprāt paturēšu pie sevis (ceru, ka slimnīca ar šiem skaitļiem iepazīstinās Līgu Menģelsoni, lai informētu, ka medicīna nav tikai nauda). Taču – kas nudien skaidrs – slimnīcā ir neiedomājama pārslodze, un, neskatoties uz visu citu nodaļu ārstu atbalstu, rindas uzņemšanā aug garumā.
– Ko tad man mūsu medijiem paust? Uz kurieni tad lai viņi brauc, ja grib safilmēt šausmu skatus?
– xxxxx (šajā brīdī uzņemšanā neatliekamās palīdzības puiši ieved pacientu ar gūžas lūzumu).
– Nē, uz turieni mēs viņus tomēr nesūtīsim. Nesapratīs, vajadzēs tulkojumu.
Mans kolēģis pa to laiku jau ir paspējis paziņot ministrijai, ka ir pats dabūjis traumu, ministrijas organizētā sēdē piedalīties nevar, un gatavojas doties operāciju zālē. Atvadāmies, šeit noskan daži ārstu nepublicējami joki par to, kas notiek ar tiem ārstiem, kas pārstrādājas un paši kļūst par pacientiem, piemēram – Sirds centrā.
Bet es mēģināšu mīļajiem pacientiem un žurnālistiem pastāstīt to, kāpēc Rīgā slidenos laika apstākļos divu slimnīcu uzņemšanas nodaļas nespēj tikt galā ar pacientu plūsmu.
Tālajā 2009. gadā toreizējā veselības ministre Baiba Rozentāle slēdza Rīgas 1. slimnīcu.
Rīgas 1. slimnīca divus gadsimtus bija nozīmīgākā ātrās un neatliekamās palīdzības sniegšanas vieta. Slimnīca bija gatava jebkurā mirklī uzņemšanas nodaļā sagaidīt vairākus desmitus pacientu vienlaicīgi. Baiba Rozentāle slimnīcu slēdza, nodaļu vadītāji un spēcīgākie kolēģi devās uz ārvalstīm, māsas un sanitāri darbu meklēja kur kurais.
Šobrīd Rīgas 1. slimnīca akūtos pacientus vairs nepieņem, galvenokārt sniedz ambulatoriskos un dienas stacionāra pakalpojumus. Ar šo pasākumu Baiba Rozentāle paliek Latvijas medicīnas vēsturē, bet katrs pacients, kurš vairākas stundas gaida kādas Rīgas slimnīcas uzņemšanā, ir aicināts sūtīt Baibai labus vēlējumus. Žurnālistiem, Latvijas Televīzijai un citiem sabiedriskiem medijiem aicinu – šodien brauciet intervēt Baibu Rozentāli.
Ar traumu vērsties Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā vēl vismaz pusotru gadu nav mērķtiecīgi – tik un tā jūs tiksiet pārsūtīts uz Rīgas 2. slimnīcu vai Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, ja tā būs politrauma. Ceru, ka 2024. gadā, kad būs pabeigts jaunais Stradiņa slimnīcas korpuss ar jauno neatliekamās palīdzības dienestu, šīs slimnīcas uzņemšana tiks galā ar jebkādu pacientu plūsmu.
Smagākie pacienti pēc autoavārijām ar galvas smadzeņu traumu, vēdera un krūšukurvja orgānu traumu nonāk Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet pārējie – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā un Rīgas 2. slimnīcā. Patiesībā atkala visus pacientus sūta uz šīm divām slimnīcām. Abās strādā izcili ārsti, abās tiek sniegta tiešām kvalitatīva palīdzība, diemžēl – šīm atkalas dienām uzņemšanas caurlaidība ir par lēnu.
Kas būtu šodien jāraksta un jāstāsta žurnālistiem, ar kādu informāciju būtu jāpiepilda portāli un sociālie tīkli? Saudzējiet sevi, iespēju robežās nelieniet uz slidenas ietves un braucamās daļas. Lietojiet atstarotājus. Atcerieties, ka ne visi šoferi māk ātri nobremzēt, un ne visas mašīnas uz ledus uzreiz apstājas, tiklīdz nospiestas bremzes.
Bet manas atmiņas šorīt ir par pilnīgi identiskiem laika apstākļiem 40 gadus atpakaļ, kad es internatūras studiju laikā trīs vai četras diennaktis no vietas rosījos pa Rīgas otro slimnīcu, un akūtās traumatoloģijas nodaļas vadītājs, tolaik ļoti jauns ārsts Valdis Zatlers bija gatavs mani ņemt par asistentu pie katra pacienta. Kā studentam tas bija labākais prakses laiks manā mūžā.
Seko mums 
Latvija ir guvusi starptautisku atpazīstamību, pateicoties animācijas filmai "Flow", kas ieguvusi Oskaru un citas balvas. Šī filma stāsta par kaķi, kurš pēc pasaules plūdiem cenšas izdzīvot. Šis stāsts simbolizē izturību un dzīvnieka cīņu par izdzīvošanu, un tā ir aizkustinājusi skatītājus visā pasaulē.
Globālās tendences rāda, ka valstīm, lai saglabātu konkurētspēju un drošību, ir jākļūst efektīvākām un jārīkojas daudz dinamiskāk. Šajos jaunajos apstākļos jautājums vairs nav tikai par ekonomikas attīstību, bet gan par valsts spēju aizstāvēt savas intereses un pastāvēt. Mums ir jākļūst adaptīviem, lai pielāgotos mainīgajiem apstākļiem.
Plašākai publikai būs pieejams Ogres novada “lieldraugu” kārtējais sižets Latvijas Televīzijā. Sāksim ar pozitīvo. Šoreiz mani intervēja žurnāliste*, kurai atšķirībā no dažiem viņas zināmākajiem kolēģiem nepiemita dažādi komunikāciju traucējoši ieradumi un īpatnības. Ne tik pozitīvi bija tas, ka intervijā bija jūtams mērķis atrast Ogres novada vadības darbā tādas negācijas, kuru patiesībā nav.
Ekonomika ir par naudu. Var strīdēties līdz nemaņai par šodien veikto investīciju nākotnes atdevi, taču kā tur būs, īsti neviens nezina un balstās uz pieņēmumiem. Esmu jau iepriekš izteicis šaubas par pašreiz saplānoto saules un vēja parku jaudu lieluma lietderību. Daudz par daudz un nespēj nodrošināt energoneatkarību.
5. martā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisija (turpmāk – Tautsaimniecības komisija) pirms pirmā lasījuma skatīja Ekonomikas ministrijas (EM) sagatavotos un Ministru kabineta atbalstītos grozījumus Negodīgas tirdzniecības prakses aizlieguma likumā (NTPAL). Tas, ka šādi grozījumi taps, bija zināms jau krietni agrāk – pēc Konkurences padomes (KP) veiktās "Olu, zivju, piena, gaļas, graudu un maizes produktu mazumtirdzniecības tirgus uzraudzības" (turpmāk – KP tirgus uzraudzība) un tai sekojoša paziņojuma, ka mazumtirgotāji vietējām pārtikas precēm nosaka lielākus uzcenojumus nekā importētajām.
Kamēr mūsu nevarneši cīnās ar savām sīkajām ķibelēm, mēģinot samazināt birokrātiju un domājot, kādu vēl formālu kosmētisko remontu veikt savai brūkošajai Vienotības dirškenu koalīcijai, VĀCIJA BLIEŽ PA RITĪGO! BLIEŽ TĀ, ka tas ATSAUKSIES UZ visu EIROPU!
Cik laba var būt diena Arodbiedrību vadoņiem, bet lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju tā ir trauksmaina! Droši vien jautāsiet – kādēļ trauksmaina? Mēģināšu ieskicēt trauksmes iemeslus vēsturiskā kontekstā.
Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sacenšamies savās analīzēs un komentāros, lai rastu jaunus, gudrus veidus, kā pateikt "Tramps ir stulbs”, viņš, visticamāk, nemainīsies. Ar to mums ir jāsadzīvo. Šķiet, ka Eiropa nesaprot vienu lietu: Tramps ir ASV prezidents.
