Iesaki rakstu: 
– Vai tu nevarētu pateikt visām televīzijām, lai viņi šurp nebrauc?! Nu uzraksti, lūdzu, viņām skaidrā latviešu valodā, ka šodien operatori un žurnālisti slimnīcā nav gaidīti, – man teica slimnīcas administrators, ļoti profesionāls ortopēds, pētīdams datorā sarežģītu apakšdelma lūzumu (patiesībā šis lūzums bija tāds, ko varētu apzīmēt kā “skaists”, bet pacientes vecums un blakusslimības lika satraukties par operācijas iespējamību).
– Vai tu pats tām televīzijām nevarētu pateikt, nu, piemēram, ka viņus kā pacientus tu redzētu šeit labprāt, bet ar lielajām kamerām – nē.
– Es jau viņiem pateicu.
– Un…
– Man šķiet, ka tā žurnāliste apvainojās.
Lieta tāda, ka divas Rīgas slimnīcas šobrīd strādā ar milzu pārslodzi. Uzņemšana pārpildīta, visi krēsli aizņemti, pacienti guļ arī uz nestuvēm. Mans kolēģis, slimnīcas administrators, atbraucis jau pussešos no rīta un vēl vēlā priekšpusdienā turpina administratīvos rīkojumus nodot caur telefonu, dokumentus parakstīt turpat uzņemšanas vai dažkārt ambulatorajā nodaļā, tiklīdz tie viņam atnesti. Cauri uzņemšanai naskā solī steidzoties uz kabinetu, redzami gan profesors, gan nodaļas vadītājs, gan rezidenti un studenti.
Uzņemšanā, kura paredzēta xx pacientiem dienā, uzņemti, rentgenoloģiski izmeklēti, nofiksēti, sašūti, nosūtīti uz operāciju zāli xxx pacienti. Vakardienas skaitļus man pateica, bet es tos labprāt paturēšu pie sevis (ceru, ka slimnīca ar šiem skaitļiem iepazīstinās Līgu Menģelsoni, lai informētu, ka medicīna nav tikai nauda). Taču – kas nudien skaidrs – slimnīcā ir neiedomājama pārslodze, un, neskatoties uz visu citu nodaļu ārstu atbalstu, rindas uzņemšanā aug garumā.
– Ko tad man mūsu medijiem paust? Uz kurieni tad lai viņi brauc, ja grib safilmēt šausmu skatus?
– xxxxx (šajā brīdī uzņemšanā neatliekamās palīdzības puiši ieved pacientu ar gūžas lūzumu).
– Nē, uz turieni mēs viņus tomēr nesūtīsim. Nesapratīs, vajadzēs tulkojumu.
Mans kolēģis pa to laiku jau ir paspējis paziņot ministrijai, ka ir pats dabūjis traumu, ministrijas organizētā sēdē piedalīties nevar, un gatavojas doties operāciju zālē. Atvadāmies, šeit noskan daži ārstu nepublicējami joki par to, kas notiek ar tiem ārstiem, kas pārstrādājas un paši kļūst par pacientiem, piemēram – Sirds centrā.
Bet es mēģināšu mīļajiem pacientiem un žurnālistiem pastāstīt to, kāpēc Rīgā slidenos laika apstākļos divu slimnīcu uzņemšanas nodaļas nespēj tikt galā ar pacientu plūsmu.
Tālajā 2009. gadā toreizējā veselības ministre Baiba Rozentāle slēdza Rīgas 1. slimnīcu.
Rīgas 1. slimnīca divus gadsimtus bija nozīmīgākā ātrās un neatliekamās palīdzības sniegšanas vieta. Slimnīca bija gatava jebkurā mirklī uzņemšanas nodaļā sagaidīt vairākus desmitus pacientu vienlaicīgi. Baiba Rozentāle slimnīcu slēdza, nodaļu vadītāji un spēcīgākie kolēģi devās uz ārvalstīm, māsas un sanitāri darbu meklēja kur kurais.
Šobrīd Rīgas 1. slimnīca akūtos pacientus vairs nepieņem, galvenokārt sniedz ambulatoriskos un dienas stacionāra pakalpojumus. Ar šo pasākumu Baiba Rozentāle paliek Latvijas medicīnas vēsturē, bet katrs pacients, kurš vairākas stundas gaida kādas Rīgas slimnīcas uzņemšanā, ir aicināts sūtīt Baibai labus vēlējumus. Žurnālistiem, Latvijas Televīzijai un citiem sabiedriskiem medijiem aicinu – šodien brauciet intervēt Baibu Rozentāli.
Ar traumu vērsties Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā vēl vismaz pusotru gadu nav mērķtiecīgi – tik un tā jūs tiksiet pārsūtīts uz Rīgas 2. slimnīcu vai Rīgas Austrumu klīnisko universitātes slimnīcu, ja tā būs politrauma. Ceru, ka 2024. gadā, kad būs pabeigts jaunais Stradiņa slimnīcas korpuss ar jauno neatliekamās palīdzības dienestu, šīs slimnīcas uzņemšana tiks galā ar jebkādu pacientu plūsmu.
Smagākie pacienti pēc autoavārijām ar galvas smadzeņu traumu, vēdera un krūšukurvja orgānu traumu nonāk Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā, bet pārējie – Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā un Rīgas 2. slimnīcā. Patiesībā atkala visus pacientus sūta uz šīm divām slimnīcām. Abās strādā izcili ārsti, abās tiek sniegta tiešām kvalitatīva palīdzība, diemžēl – šīm atkalas dienām uzņemšanas caurlaidība ir par lēnu.
Kas būtu šodien jāraksta un jāstāsta žurnālistiem, ar kādu informāciju būtu jāpiepilda portāli un sociālie tīkli? Saudzējiet sevi, iespēju robežās nelieniet uz slidenas ietves un braucamās daļas. Lietojiet atstarotājus. Atcerieties, ka ne visi šoferi māk ātri nobremzēt, un ne visas mašīnas uz ledus uzreiz apstājas, tiklīdz nospiestas bremzes.
Bet manas atmiņas šorīt ir par pilnīgi identiskiem laika apstākļiem 40 gadus atpakaļ, kad es internatūras studiju laikā trīs vai četras diennaktis no vietas rosījos pa Rīgas otro slimnīcu, un akūtās traumatoloģijas nodaļas vadītājs, tolaik ļoti jauns ārsts Valdis Zatlers bija gatavs mani ņemt par asistentu pie katra pacienta. Kā studentam tas bija labākais prakses laiks manā mūžā.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
