"Šī lieta nav domāta atklāšanai, nacionālā drošība ir pāri visam..."

„Policijas izmeklētāja Vita Ķēvele izmisīgi meklēja izeju, un, jo vairāk viņa pēc tās raudzījās, jo vairāk saprata, ka izejas vienkārši nav. Nav – un viss. Nebija citu variantu kā tikai turpināt uztvert priekšniecības norādījumus, kuri, kā likums, vienmēr bija noformēti dažādas aizplīvurotības mājienu formā, bet ne reizi, nu tiešām burtiski ne reizi – tā, kā to noteica Kriminālprocesa likums un policijas iekšējie normatīvie akti.

Jau no pirmās dienas, kad šī lieta tika nodota viņas pārziņā, Ķēvelei bija slikta priekšnojauta, ka tieši tā arī būs. Noslepkavotais bija publiski zināma un pietiekami pretrunīga persona, bet atšķirībā no dažu citu skaļo slepkavību upuriem nekad nekādās pat puskriminālās aktivitātēs nebija iesaistīts. Turklāt arī pati slepkavība bija veikta tik… laikam visprecīzākais apzīmējums būtu – tik nepareizi.

Saistībā ar šo slepkavību nekas negāja kopā, pilnīgi un absolūti nekas. Jau cik mēneši bija pagājuši, bet Ķēvele visā notikušajā nesaskatīja nekādu loģiku, nekādu pārliecinošu motivāciju ne slepkavībai vispār, ne vēl jo vairāk tik brutālam tās izpildījumam. 

Ierasties vēlā vakara stundā bagāta Pierīgas ciemata lepnā privātmājā, nebaidoties no ciematā pa labi un pa kreisi sakarinātajām videokamerām, un tur vienu mājas saimnieku brutāli nosist ar turpat netālu paķertiem dēļu galiem, bet otru – kaut tas visu notikušo bija redzējis – atstāt dzīvu. Nu kurš kaut cik prātīgs cilvēks tā darīja?

Ja tā būtu vienīgā dīvainība, – nu, dievs ar viņu, kas tik viss nenotika pasaulē, galvenais būtu, lai kriminālprocesu uzraugošais prokurors skaļi neprotestē, un miers. Atnāca kaut kādi narkomāni, kuriem vajadzēja devai, ieraudzīja mājas logos gaismu un… jā, un ko? 

Jebkurš normāls narkomāns šādā situācijā pagrieztos un dotos tālāk, – Langstiņos dzīvoja nopietni ļaudis, daudziem seifos bija šaujamie, un, ja reiz narkomāni tiešām tik tālu būtu atkūlušies, viņi jau nu būtu pagājuši dažus simtus metru tālāk un atraduši kādu māju ar tumšiem logiem, kurā tieši tāpat varētu būt atrodams kas vērtīgs un kur neviens netraucētu to savākt.

Bet nē – viņi bija izvēlējušies īpaši lepnu privātmāju, kurā kāds acīmredzot bija uz vietas, turpat pie mājas paķēruši dēļu galus un, mājā sastopot divus vīriešus, bez kādām liekām pārdomām metušies tiem virsū, vienu situši tik pamatīgi, ka burtiski lupatās sašķaidījuši galvu, bet otru atkal tikai nedaudz iebukņījuši – turklāt vēl ļāvuši viņam gan paklausīties, gan paskatīties, lai tas viņus pēcāk policijai varētu aprakstīt iespējami precīzi.

Un tas vēl bija tikai sākums. Tikuši galā ar mājas saimniekiem, iebrucēji bija ķērušies pie tā, kas labākajā gadījumā izskatījās pēc vienas no pasaules visstulbākajām laupīšanām, – it īpaši ņemot vērā izdarīto slepkavību, kurai vismaz no laupīšanas viedokļa nebija nu ne vismazākās praktiskās jēgas. Patiesībā šeit nevarēja būt divu domu – tā bija vienkārši laupīšanas imitācija, un slepkavas pat nebija centušies, lai tā izskatītos citādāk, tur nu Ķēvelei nebija ne mazāko šaubu.

Savukārt pēc šīs muļķīgās slepkavības un vēl muļķīgākās laupīšanas iebrucēji kopā ar savu laupījumu bija vienkārši izkūpējuši, izgaisuši, dematerializējušies bez kādām pēdām. Pat ņemot vērā to, kas publiski medijos vēlāk tika nosaukts par „Langstiņu ciema videonovērošanas sistēmu darbībā notikušu tehnoloģisku pārrāvumu”, Ķēvelei nebija skaidrs, kā tieši viņiem it kā bija izdevies no Langstiņiem izzust, nenonākot nevienas pašas novērošanas kameras redzeslokā. Ja nu vienīgi ar gaisa balonu vai lidojošo šķīvi, nu, vai varbūt Langstiņu ezerā uznirušu zemūdeni.

Neviens pasaules narkomāns ne uz ko tādu nebūtu spējīgs, – un uz šo sugu izmeklētāja Ķēvele bija pietiekami atskatījusies. Bet arī tā vēl bija tikai pusbēda – tāpat kā viss, ko nozieguma vietā gan bija, gan nebija sastrādājuši nemākuļi un slaisti policistu formās. Šo to viņi bija izbradājuši, šo to sabojājuši, bet vēl visu ko vienkārši nebija pamanījuši. Ķēvelei bija vienkārši nepatīkami vēl nedēļām pēc notikuma atkal un atkal saņemt noslepkavotā advokāta tuvinieku un paziņu signālus – ziniet, tur un tur mājā vai tās tuvumā mēs atradām vēl tādu un tādu priekšmetu, asins traipus un vēl visu ko, ko jūsējie acīmredzot nav pamanījuši…

Vissliktākais bija tas, ka vēl tagad, jau mēnešu mēnešus pēc slepkavības, ne Ķēvelei, ne viņas kolēģiem nebija ne mazākā pavediena… nē, ne tikai pavediena, bet pat kaut cik loģiskas un ticamas versijas – kam un kāpēc būtu savajadzējies brutāli nogalināt zvērināto advokātu Pāvelu Rebanoku. Viņa klausījās ik pa laikam atskanošos priekšniecības skaļos paziņojumus un labi zināja, ka tiem nav nu ne mazākā pamata.

Pašai Ķēvelei faktiski skaidrs bija viens: tā neapšaubāmi bija demonstratīva nogalināšana, izrēķināšanās, kuras galvenais mērķis bija – kādai nezināmai personai vai personu grupai parādīt, kas notiek ar cilvēku, kurš… jā, kurš ko? Viņai nebija šaubu, ka slepkavība ar nodomu bija tik brutāla un nežēlīga, un tieši tāpat ar nodomu arī veiktā laupīšana bija tik nepārliecinoša, lai kādam kaut kas būtu pilnīgi skaidrs. Jautājums tikai – kam un kas?

Vienkārši tāpat šādas slepkavības nenotika – nenotika un viss. Patiesībā pat pusotru gadu iepriekš notikusī maksātnespējas administratora Mārtiņa Punkus demonstratīvā nogalināšana radīja mazāk jautājumu. Tur bija pietiekami daudz nopietnu cilvēku un struktūru, kam nelaiķis ar savu pārmērīgo apetīti un uzdrīkstēšanos bija pārgājis ceļu. Jautājums bija tikai – kurš no viņiem bija zaudējis pacietību vai nolēmis, ka šis ir labākais no visiem sliktajiem risinājumiem.

Bet „viņas” nelaiķim šāda iespējamo slepkavības pasūtītāju saraksta nebija. Nebija – un viss. Jā, advokātam Rebanokam bija nozīmīgi klienti, viņš bija tuvs politikai, grozījās gan ap galvaspilsētas ostu un uzņēmumu „Latvstrāva”, gan farmācijas uzņēmumu „Olfarm” un Tautsaimniecības ministriju, tika pieminēta arī elektrības cenu regulēšana, Jaunās sociālistiskās partijas bīdītais sašķidrinātās gāzes termināļa projekts un vēl nez kas. 

Tur visur apkārt grozījās pat ļoti nopietni cilvēki, – bieži vien pilnīgi citi, ne tie, kuru vārdi tika minēti publiski. Taču nekur advokātam nebija bijis skarbu konfliktu, vēl vairāk, par nelaiķi visi teica apmēram vienu un to pašu – ar viņu vienmēr par visu varēja vienoties pa labam, konflikti galīgi nebija viņa stihija un vismazāk jau tādi, kuri varētu beigties ar slepkavību.

Jā, viss loģiski, bet Langstiņu mājā vienalga gulēja līķis ar nežēlīgi sašķaidītu galvu, blakus tam bija atstāts dzīvs svarīgs liecinieks, un inspektorei Ķēvelei nebija šaubu: tas nozīmēja, ka kādam Rebanoks – vai varbūt kāds viņa klients vai kompanjons – bija pārgājis ceļu tik nopietni, ka advokāta demonstratīva nogalināšana bija šķitusi labākais un efektīvākais veids, kā… un jau atkal atbildes nebija – kā izdarīt ko?…

Tas bija skaidrs viņai. Tas bija skaidrs arī cilvēkiem apkārt – ne tikai nedaudzajiem profesionāļiem, kas pēc visām Iekšējo lietu ministriju vadījušo diletantu un vienkārši muļķu aktivitātēm vēl bija palikuši viņas nodaļā, bet arī ierindas politiķiem. Taču augstajai vadībai gan ministrijā, gan augstāk nekas no tā nebija skaidrs. Viņi prasīja rezultātu – un paši sev šķita visgudrākie un zinošākie.

Kronis visam bija nu jau izbijušais iekšējo lietu ministrs Sandis Ļengans, kuram varēja nedot ne ēst, ne dzert, tik kaut jel kādā sakarā tikt televīzijas kameru priekšā. Ķēvelei būtu tiešām interesanti uzzināt – kas un kādā formā bija ministram pasniedzis notikušo tā, ka tas jau nākamajā dienā, knibinot manikirētos nadziņus, visiem interesentiem klāstīja, ka notikušais gandrīz droši esot vienkārša un primitīva laupīšana, par ko liecinot gan pazudušie dārgie pulksteņi, gan kas tik vēl ne. Savukārt slepkavība – nu, tā, neliela blakne…

Policijā par šo kungu viedoklis bija skaidrs jau no pirmās dienas: cilvēks, kas slienājas ap miljonāru tusiņiem; cilvēks, kas nespēj noņemt no amata pat sev nepatīkamu un galēji sakompromitējušos policijas priekšnieku; cilvēks, kurš līdz kļūšanai par ministru ir spējis kaut ko nopelnīt, vienīgi „tirgojot” savas dzīvesbiedres taisītos spriedumus; cilvēks, kurš nespēj pieņemt nevienu lēmumu, piecreiz nenobīstoties no sekām; cilvēks, kam ir kontakti narkodīleru aprindās; visbeidzot vīrietis, kurš reizi nedēļā iet uz manikīru, – ko gan par tādu varēja domāt policistu aprindās.

Kad ministrs Ļengans jau nākamajā dienā sāka publiski stāstīt par slepkavību laupīšanas nolūkos, sākotnēji inspektore domāja – kāds no policijas priekšniecības, zinot izbijušā lētā provinces advokātiņa, tagadējā ministra muldonīgo un pajolīgo dabu, tīšuprāt pametis viņam dezu, lai maldinātu slepkavas un nozieguma organizētājus. 

Tā bija ābeces patiesība, un tīrais brīnums – lai cik banāla būtu, šī metode nostrādāja atkal un atkal. Cilvēks gluži vienkārši tā bija iekārtots – lai cik profesionāls būtu, viņš nespēja neatslābt, redzot savu pretinieku atklātu stulbumu.

Taču gāja nedēļas un mēneši, un Ķēvele sev par pārsteigumu atklāja, ka tā nav bijusi nekāda dezinformācija, – runa nebija ne par ākstu Ļenganu, ne par pārdomātu noziedznieku maldināšanu. Kāds, kuru viņa ilgu laiku nespēja identificēt, ļoti mērķtiecīgi visiem uzspieda versiju par slepkavību laupīšanas nolūkos un visus citus variantus iespēju robežās noairēja tā patālāk. 

Turklāt šī noairēšana notika tik brutāli un bez kādas ceremonēšanās, ka bija skaidrs – to darīja kāds vai kādi pašā augšā, atšķirībā no muļķadesas ministra apveltīti ar reālu, praktiski izmantojamu varu. Vēl vairāk, aizvien vairāk inspektorei nostiprinājās pārliecība, ka laupīšanas versija bija saskaņota arī prokuratūras spicē, visticamākais, ar pašu ģenerālprokuroru Sūkānu vai kādu no ietekmīgākajiem virsprokuroriem.

Pazīmju netrūka. Ķēvele vienmēr bija ļoti piesardzīga, pat vistuvāko un pārbaudītāko kolēģu kompānijā pieminot savas izmeklējamās lietas, taču neviens jau viņai neliedza turēt ausis vaļā un klausīties Kriminālizlūkošanas pārvaldes – saīsinājumā KIP – kolēģu baikās un stāstiņos.

Stāstiņi bija, maigi izsakoties, ja ne atklāti biedējoši, tad vismaz sabaidoši un bažas radoši noteikti. Kāda ļoti cienījama pulkvežleitnante, kura bija mēģinājusi KIPa vadības līmenī painteresēties par lietas virzību un iespējamu saistību ar kaut ko no viņas pārziņā esošajiem procesiem, kaut kā pavisam nejauši drīz pēc tam bija pazemināta amatā un ierastās trīs gadu valsts noslēpuma pielaides vietā to saņēmusi tikai uz pusgadu.

Šis stāstiņš ļoti skaidri norādīja uz „jauno Valsts drošības komiteju” no Krišjāņa Barona ielas, un šo inspektores pārliecību vēl vairāk nostiprināja cits droši vien jau vismaz daļēji patiess atgadījums – sagadīšanās pēc vēl vienam pulkvežleitnantam tāpat bija ienācis prātā painteresēties par tieši to pašu tēmu, un nez vai sagadīšanās bija tā, kuras dēļ arī viņu nepatikšanas piedzīvoja faktiski nekavējoties. 

Vidēji tusnīgais kungs līdz šim fiziskās sagatavotības pārbaudes bija licis tieši tāpat kā nu jau bijušais Valsts policijas direktors Ints Skruzis – tā sacīt, lielākoties virtuāli, uzdodot vēlamo par esošo. Taču tieši tagad viņš pirmoreiz saņēma skaidru brīdinājumu, ka eksāmens var kļūt arī reāls un ka tā neizpildīšanas gadījumā var sekot paziņojums par neatbilstību.

Savukārt jebkādas šaubas izgaisināja trešais stāstiņš – par jau ļoti, ļoti cienījamu pulkvedi no Gaujas ielas, kuram sarunā ar pietiekami augsta līmeņa Drošuma policijas, tas ir, Valsts drošuma dienesta darbinieku tas bija pateicis skaidri un gaiši: liecies, Juri, mierā, šī lieta nav domāta atklāšanai, jo… nu, tev to vienkārši labāk nezināt, un arī man to labāk nezināt, nacionālā drošība ir pāri visam…

Pagāja pietiekami ilgs laiks, kamēr Ķēvele saprata vismaz to, no kurienes nāca spiediens par pareizo izmeklēšanas versiju. Kad tas pilnīgi nejauši notika, viņa saskuma pa īstam. Nebija labi, draugi, galīgi nebija labi. Un vēl sliktāk bija tas, ka izeju viņa neredzēja, – ja nu vienīgi savākt visus faktus un aizdomas vienā kaudzītē un, apejot visas hierarhijas un subordinācijas, doties pie pašas „augšas”. Sliktāk jau nebūs…”

Novērtē šo rakstu: