"Rīgas Ritmu" direktore par auto novietošanu ģimeņu stāvvietā: katram jau reiz jāsaņem pēriens
PIETIEK17.08.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Džeza festivāla Rīgas Ritmi direktore Diāna Briežkalne uzņemas vainu par mašīnas ar festivāla simboliku novietošanu ģimenēm ar bērniem paredzētā stāvvietā, turklāt vēl aizņemot divas vietas. Viņa nožēlo, ka festivāla steigā pavirši iestūrējusi spēkratu veikala durvīm tuvākajā brīvajā vietā, un atzīst, ka „katram jau reiz jāsaņem pēriens par saviem nedarbiem”.
Par Rīgas Ritmu automašīnu, kas lielveikala stāvvietā bija novietota uzreiz divās ģimenēm paredzētās stāvvietās, Pietiek ziņoja vērīgie lasītāji, ironiski norādot, ka „laikam Rīgas Ritmiem ir tik liela ģimene, ka jāaizņem divas ģimenes stāvvietas, un tik lieli bērni, ka salonā pat nav saskatāmi bērnu sēdeklīši".
Festivāla direktore Pietiek uzreiz atzina, ka noteikti pie vainas ir viņa pati, jo ar šo mašīnu braucot tikai viņa. Spriežot pēc datuma uz fotogrāfijas, auto fiksēts 19.jūnijā. „Man tas ir diezgan karsts laiks. Es pati gādāju visus produktus, skrienu no viena pasākuma uz otru, rūpējos par mūziķiem, tas ir ļoti saspringts laiks,” savu paviršību skaidroja Briežkalne, atvainojoties visiem, kam viņas automašīna sagādājusi neērtības.
Tā kā festivāla karstumā viņai dienas ir sajukušas, Briežkalne precīzi neatcerējās, kad tas būtu varējis notikt, bet pieļāva iespēju, ka bijusi kopā ar mazbērniem. „Kastes ar produktiem jānes, tādēļ arī meklēju, kur tuvāk, un droši vien biju ar saviem ķipariem, tāpēc jau iebraucu šajā vietā,” taisnojās Briežkalne, piebilstot, ka festivāla karstākajā laikā varētu būt arī vēl kādus pārkāpumus pieļāvusi.
„Es nožēloju, ka tā izdarīju. Ja tie cilvēki atnāktu uz koncertiem, viņi man piedotu. Bet, ja es tā nedarītu, cik tūkstoši paliktu bez labiem koncertiem un skaistās mākslas?” retoriski taujāja festivāla direktore, piebilstot, ka nekādi nevar sevi attaisnot un soloties vairs tā nekad nedarīt.
Seko mums 
Birokrātijas mazināšana ir viena no valdības prioritātēm, kas tika definētas šī gada sākumā, izveidota arī birokrātijas mazināšanas rīcības grupa. Kamēr gari un plaši diskutējam par nepieciešamību samazināt birokrātiju, ik dienas tā izmaksā noteiktu summu no mūsu, nodokļu maksātāju, līdzekļiem. Turklāt birokrātija patērē ne tikai mūsu naudu, bet arī laiku, taču laiks, kā zināms, arī ir nauda. Diemžēl no birokrātijas šobrīd nav pasargāta neviena nozare, tostarp, arī izglītība.
Ir kāds parasts žurnālistu – politiķu dialogs, kurš visbiežāk atkārtojas medijos pirms parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām. Uz žurnālistu jautājumu par kāda apsūdzībā iesaistītā kandidāta iespējamo likuma pārkāpumu saņemts gandrīz automātisks partijas biedra vai sabiedrotā enerģisks atbildes atteikums, šoreiz kā vairogu priekšā liekot nevis parasto "nav komentāru", bet daudz iespaidīgāku nevainīguma prezumpcijas argumentu.
Starptautiskās attiecības kļūst arvien samezglotākas un nervozākas. Taču vismaz mums, Latvijai un Baltijas valstīm, tajās ir iespējams izdzīvot pavisam vienkāršā, jau senāk lietotā un pietiekami efektīvā uzvedības modelī.
2. aprīlī raidījumā "Kas notiek Latvijā?" tika apspriests jautājums par trešo valstu pilsoņu klātbūtni Latvijas augstskolās un darba tirgū. Kā Informācijas sistēmu menedžmenta augstskola (ISMA) vēlamies reaģēt uz raidījumā izskanējušajiem apgalvojumiem, kas bieži vien balstījās uz vispārinājumiem, kuri, manipulējot ar nepilnīgiem vai kontekstā neizvērtētiem datiem, var radīt sabiedrībā maldīgu priekšstatu par Latvijas augstākās izglītības eksporta nozīmi un potenciālu, tostarp tieši par ISMA darbu.
Šogad tikai 3., 6. un 9. klasēs vēl varēja īstenot mazākumtautību programmas. Izglītības kvalitātes valsts dienests (IKVD) mācību gada sešos mēnešos izvērtēja 72 izglītības iestādes, tostarp Ludzas novadā, un tikai trijās konstatēti atkārtoti būtiski trūkumi, bet 14 skolas nonākušas vērtētāju redzeslokā, jo to 9. klašu absolventiem, turpinot mācības profesionālajās skolās, radās problēmas nepietiekamo latviešu valodas zināšanu dēļ. Par šo un citām aktualitātēm lasiet šodienas laikrakstā.
Šī gada 12. aprīlī Satversmes aizsardzības birojam (SAB) aprit 30 gadu. 1995. gada pavasarī ar Saeimas lēmumu izveidotā iestāde zināmā mērā simbolizē Latvijas atdzimšanas stāstu. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas ārpolitikas un aizsardzības politikas galvenais mērķis bija tiešā (Krievijas armijas izvešana no Latvijas, kas noslēdzās 1998. gadā) un netiešā veidā atbrīvoties no padomju okupācijas sekām, lai Latvijas reintegrācija Rietumu valstu kopienā kļūtu par realitāti. Pretējā gadījumā, PSRS mantiniecei Krievijai atgūstoties no ekonomiskā un politiskā kraha, Latvijas drošība atkal būtu apdraudēta.
Pavērojot publiskajā telpā notiekošās diskusijas, šķiet, ka Latvijas sabiedrības būtisku daļu ir pārņēmusi kaut kāda totāla KOGNITĪVĀ DISONANSE. Šis psiholoģiskais fenomens vērojams tad, kad cilvēka uzskati vai uzvedība nesaskan ar viņa iekšējām vēlmēm vai ticībām.
Latvieši nav ne igauņi, kas aiztur krievu tankkuği, ne lietuvieši. Mums - ka tik kapeiciņa, santīmiņš, centiņš. Tikai bagāti kaut kā nepaliekam.
